1. Nav labu un sliktu cilvēku. Ir cilvēki un nedacilvēki. Cilvēki dzīvo, sarunājas dažādās valodās, cilvēkiem ir dzimta un cilts. Cilvēki dzīvo, darbojas, kļūdās, labo kļūdas. Cilvēki no laba prāta un bez nu ļoti nopietna iemesla nepametīs savu zemi un senču kapus. Cilvēki nekad neies pie kaimiņa ar dūrēm savu kaušanās kāri motivējot "kaimiņš nedzīvo pēc mana prāta un līdzības". Cilvēki ciena sevi un kaimiņu piedevām.
Nedacilvēkiem nav ne dzimtas, ne cilts. Viņu lietotā valoda - ieleciens meinstrīmā, tā valoda, kura viņuprāt ir uzvarētāju valoda. Nedacilvēki neciena ne savu zemi, ne senčus, ne sevi, ne kaimiņu. Nedacilvēki klaiņo no vienas vietas uz otru, visur lienot ar savu dziesmugrāmatu svešās baznīcās un nekur nedacilvekiem nav labi, jo vienīgais ko viņi grib - pasauli pārkārtot pa savam, pa tukšam.
2. Gaidīt no dzīves, meklēt Lielo Laimi? Vai vajag? Tā var palaist garām un neredzēt ikdienas mazās laimītes. Ikdienas pamošanos, zvirbuļa jestro čiepstu aiz loga, pirmo sniegu, pavasara silto lietu, saulrietu aiz skursteņa. Nav ko dzīties bezjēgā pēc viena "lielgabala" kad blakus, pa rokai, ir daaaaudz mazo laimīšu, kuras kopā ir daudz vairāk par to Lielo, it kā Vienīgo.
3. Pārkārtot, kādi labot savu dzīvi tikai tāpēc, ka apkārtējie domā, ka dzīvo nepareizi un nekā? Vai vajag visu darīt no cikla "Ko cilvēki par mani padomās"? Nav vērts, ja sevis mainīšana nesakņojas paša vēlmē un izjūtās. Reāls izmaiņu rezultāts būs tikai tad, ja "man to vajag". Vajag, lai augtu un pilnveidotos. Dzīvot tikai tādēļ, lai "kaimiņš jau šķībi uz mani skatās" - nu, lai skatās. Es taču nelienu viņa auzās dzīvi mācīt.
4. Ja tā padomā, tad zaglis tas pats ubags vien ir. tikai izteikti agresīvāks. Nemāk, nespēj, negrib pats savām rokām maizi pelnīt.
Vai ir vērts sēdēt virsū naudas maisam, izdomāt visādus pretzagļu aizsardzības mehānismus? Es taču sastradāšu, sapelnīšu. Man bus vēl, bet tas zaglēns laikam neko citu nemāk, kā vien agresīvi ubagot...
5. Izmisīgi "turēties" pie lietām? Pat tad, ja tās gadiem ilgi stāv kaut kur pieliekamās telpas tumšākajā kaktā un "audzē" putekļus uz un ap sevi? Varbūt uz lietām paskatīties no ikdienas lietderības viedokļa nevis "varbūt kādreiz kādā mirklī noderēs"? Un vispār - uz mūža mājām jau nu pavisam neko līdzi nepaņemsi. Ne naudas maisu, ne porcelāna statueti ar nolauztu degunu. Varbūt uz lietām paskatīties no "manam bērnam, maniem mazbērniem tas noteikti būs vajadzīgs" viedokļa...
Nu, kaut kā tā tas viss. Ceru, nebūšu ar kaut ko apgrūtinājusi un puslīdz saprotami izteikusi domu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru