Šoreiz nedaudz par propagandu. Ja sanāks, varbūt vēl par ko citu. Kā aizies.
1. Propaganda ir viss - pat zobu pastas parastās reklāma, jo tā propagandē tās pastas lietderību, īpašības. Tikai ērtības dēļ politisko norišu reklāmas izdala atsevišķā kategorijā, kuru tad arī dēvē izteikti par propagandu. Tiesa, vikipēdijā šķirklī par šo terminu teikts, ka propagandu nevajadzētu jaukt ar pārliecināšanu vai reklāmu. Tai pat laikā - propagandas kā tādas definīcija var tomēr tikt attiecināta ne tikai uz pašu propagandu, bet arī uz pārliecināšanu un reklāmu. Tā ka, manuprāt, nav tomēr tas jēdziens tik viennozīmīgs. (Būšu pateicīga, ja mani palabos, ja es tomēr putrojos zināmā mērā).
Tas, ko mums medijos pēdējos mēnešos stāsta par Krievijas - Ukrainas karu, arī savā ziņā ir propaganda. Ukraina balta, Krievija - melna. Nē, nesaku, ka viss ir otrādi un Krievija būtu balta un pūkaina. Vienkārši tagad daudz atklātāk Krievijas sakarībā sāk runāt to, par ko daudzos aspektos jau izsenis ķiķināja kuluāros. Kaut to pašu Ukrainā prihvatizēto tualetes podu sakarībā. Un te nu atmiņā "uzpeld" paziņas stāstītais par padomju gadu laiku ekskursiju uz socvalsti Bulgāriju. Tur, ekskursijas nedēļas laikā, viņai un grupai, ar kuru kopā viņa tur devusies, reizes trīs bijusi instruktāža par tik elementāru lietu kā tualetes poda lietošana. Motivācija tādai rīcībai - pirms bijušas grupas iz Krievijas ārēm, kuru pārstāvji nevis normāli sēdās uz tā agregāta, bet vispirms esot uzrāpušies virsū ar kājām. Un loģiski, ka agregāts lūzis dēļ nepiemērotības tādām akšen darbībām. (Arī pie mums, vismaz Rīgas robežās dzirdēju, par šādiem Krievijas nomaļu ekskursantu izgājieniem mūsu galā baumu līmenī jau jaunībā dzirdēju).
Arī tagad līdz mums, kaut pa apkārtceļiem dēļ Krievijas mediju blokādes pie mums, nonāk visādas informācijas druskas, ka Krievijā vel joprojām nav tikuši galā ar sadzīvi parasto - nu tajā ziņā, ka tur daudzās vietās sadzīves līmenis ir zemāks pat par mūsu gala visnomaļāko viensētu sadzīves līmeni. Tas ir, pat pilsētelēs ielas briesmīgākā stāvoklī, nekā mūsgala lauku ceļš pēc rudens/pavasara lietiem, pilsētas komunālā sistēma - sistēma tik uz papīra, nevis realitātē... u.tt.u. tādā stilā... Nezinu realitāti, pārbaudījusi neesmu, bet šāda tipa infa kaut tajā pašā feisbukā "uzpeld" ar izteiktām Krievijas "kājām".
2. Viss tas, ko mums reiz skolā mācīja par to, ka bijušās PSRS teritorijā pēc revolūcijas sākās kaut tā pati "elektrifikācija", kuru realizēja ar uzsvaru uz padomju sasniegumiem, bija viens vienīgs fufelis. Fufelis tajā ziņā, ka gluži padomijiešu ideja tā gluži nebija. Šur tur, pat manos skolas gados, ir paspīdējusi informācija par to, ka elektrifikācijas ideja un tai nepieciešamās izstrādes jau bija cara laika Krievijā, tik Pirmais pasaules karš elektrifikācijas plānus nolika tālākos plauktiņos, jo karadarbība bija aktuāla tēma esošajā situācijā. Un, ja tā padomā - vai pēcrevolūcijas, pēcpilsoņkara padomijā 20-jos, 30-jos gados varēja būt cilvēki, kuri spētu izstrādāt Krievijas elektrifikācijas notikšanu? Tāpat - visas "gadsimta" būves pēcrevolūcijas laikā, laikā pēc Otrā pasaules kara - nu parādās izteikta informācija par to, ka tas viss tika citvalstu būvēts. Citvalstu tajā ziņā, ka piedalījās liels skaits rietumnieku speciālistu, daži uzņēmumi tika sakomplektēti tajās pašā ASV, Krievijas teritorijā "salikti kopā", vispār - visas šīs "gadsimta būves", kuras mums, manai paaudzei pasniedza kā padomju cilvēku zināšanu un darba sasniegumus, būtībā bija rietumnieku jau par ikdienu kļuvušās zināšanas. Linkus uz kādiem manu apgalvojumu pareizību apstiprinājumiem kaut kā pagrūti iedot - vismaz YouTubē ir vairāki, ar dažādām pamattēmām. Būtu jāpārrok internets, lai kau drusku atrastu. Piedosiet, ja nemeklēšos?
Tik garāmejot, pa putniņiem padomājot.
Arī pie mums, Rīgā noteikti, ir palielas pēdējo gadu būves, kuru tehniskās iestrādes jau bijušas krietni pirms tam, kad nu beidzot tās būves tika realizētas. Atceraties paši, cik ilga ņemšanās bija ap to pašu Nacionālās bibliotēkas būvi, kura tagad nu beidzot ir novietojusies Pārdaugavā. Par apvedceļa Viestura prospekta, Sarkandaugavas rajonā ideju dzirdēju jau 1999./2000.ziemā aptuveni. Pirmā šī apvedceļa kārta tika "palaista" kaut kur pēc 2009.gada, pirms 2015.gada. Otrā apvedceļa kārta tuvākajā laikā beidzot tiks pabeigta.
3. Tik, nobeidzot šo visu penteri, gribu vēlreiz pajautāt to, ko relatīvi nesen kādā no saviem iepriekšējiem rakstiem jautāju - vai kādam droši zināms kaut kas tāda, ko kreivijieši "sastrādājuši" pozitīvā nozīmē un pašu rokām? Pagaidām, un jau kopš jaunības, "iestrādājusies" pārliecība, ka turienes pilsoņi paši nu neko nemāk, visu laiku viņus uz pozitīvismu jābiksta no malas. Jau sākot no mistiskā Rjurika laikiem. Mistiskā? Nu, par Rjurika esamību vēsture joprojām strīdas, bet joprojām nenoliedz to, ka krievijieši viņu ar visu karadraudzi esot uzaicinājuši pie sevis valdīt, virzīt norises savā teritorijā, jo paši neesot mācējuši ar to visu tikt galā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru