Zinu jau zinu, ka šīs tēmas varbūt esmu malusi visādi uz riņķi. Bet tomēr...
Ziniet, es kaujas laukā tiešām vairāk paļaušos uz tiem, kuriem aiz muguras ir sieva/vīrs, bērniņi četri, kuri māmiņu mīl, un ziedošs ābeļdārzs aiz loga, nekā uz tiem, kuriem par dalību kaujā kabatā dālderi šķind. Un - veca, pussabrukusi, pa pusei pamesta koka baznīciņa mūžameža vidū ir daudz vērtīgāka un dārgāka par veselu tanku armiju....
Nezinu, kā citās pasaules armijās, bet - zaldātiņa svinīgais zvērests aizsargāt Dzimteni un kaut ko vēl - cik vērtīgs tas ir, ja zaldātiņam aiz muguras nav uzarts kviešu lauks? Vai tēvs, kurš metīsies cīņā par savu ģimeni un tikko uzliktu jaunu dievnama jumtu, kādam dos kaut kādus zvērestus pirms mesties cīņā? Cik man jaunības gados ir sanācis no saviem vienaudžiem, puikām, dzirdēt - obligātajā iesaukumā PSRS karaspēkā daudz laika tika veltīs ierindas soļošanai, "kreiso - labo" principam. Vai kāds ir redzējis, ka karaspēks kaujas apstākļos, kaut tās pašas pārgrupēšanās laikā, jebkāda karaspēka daļa pārvietojas izteikti ierindas solī, līdzinoties pēc kāda tur "malējā"?
Un kas ir spēcīgāks par mātēm, kuras metas aizstāvēt savus bērnus, kad tie tiek apdraudēti? Es runāju par Mātēm, nevis "staigājošajiem inkubatoriem", kuras "štancē" bērnus un pēc tos pamet vai ar vieglu roku sūta ar ieroci rokā uzbrukt kaimiņam. Un nav jau no svara, cik tam bērnam gadu un arī tas, ka tas bērns ir izaudzis un aizgājis savā dzīvē, nav no svara. Vismaz es "sadošu pa ausīm" katram, kurš mēģinās apdraudēt mana dēla dzīvi. Kad viņš bija eņģelītis uz mākoņa maliņas un meklēja sev mammu - viņš izvēlējās mani. Un vai var būt savādāk, kā vien būt šai izvēlē? Viņa izvēle jau ir dogma, kura ir nemainīga mūža, pie kājas - mana vai viņa, garumā.
mama, radi menja abratno
AtbildētDzēst