Nosaukums tāds nu tāds. Savādāk laikam nemācēšu izdomāt precīzāk.
Bet, nu, aiziet. Un atkal - uzsveru, ka viedoklis, nevis "pasaules beigas".
Krievija jau 100 gadus ar relatīvi nelielu astīti krīt bezdibenī un, apvainojusies par kritienu, gatava tai kritienā līdzi paraut visus pārējos uz pasaules. Kaut arī pati vien pie sava kritiena vainīga.
Manai paaudzei skolā mācīja, ka revolūcija Krievijā par piemēru ņēma Franču revolūciju 18.gadsimta pašās beigās. Drusku "parakājos" atmiņā par to, kas mācīts Franču revolūcijas sakarībā, atradu Vikipēdijā ierakstu par šo pasākumu. Pie viena, garāmejot "paķēru" šo ierakstu neta ārēs un arī šo par Franču revolūcijas tēmu. Ja jums vēlēšanās, varat vēl ko parakāt, atradīsies. Man kopumā - kopsaucējā tēmā - vispārējs secinājums.
Tajā mirklī Francijā bija radušies objektīvi priekšnoteikumi Lieliem Nemieriem par esošo situāciju. Tas, kas notika, - zināmā mērā likumsakarīgi. Ja reiz varas ešalons pārlieku kā līdz galam neizcepta bulciņa un bezgribīgs ko risināt. Nemieri notika ar tiem sekojošo "bardaku" un visko citu tamlīdzīgi. Tomēr nemieru sekas relatīvi ātri "sagludinājās", varas ešalonā atradās prāti, kuri relatīvi ātri pārkārtoja Franciju pa jaunam ņemot vērā nemieru izraisītās sekas. Francijai kā vienībai nevajadzēja gadsimtiem ilgu laiku, lai "atjēgtos" no notikušā, atrastu risinājumu seku likvidācijai, dzīves sakārtošanai jaunos apstākļos. Un tagad Francija ir tur, kur ir - ne mazsvarīgs spēlētājs pasaules norisēs. Uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Jo - Francijas garīgais, ražojošais un citādi progresīvais potenciāls netika iznīcināts, kaut arī pēcnemieru akūtākajā periodā tapa "paplucināts".
Kas notika Krievijā pēc "bardaka" 1917.gada oktobrī? Nu nav tā valsts reāli atguvusies no visa tā. Jo, vismaz periodā līdz Otrajam pasaules karam noteikti, tas potenciāls ļoti panīcināts tapa. Un to pat man, padomjlaikos skolā gājušai, vēstures mācību stundās stāstīja. Tiesa, zem lozungiem paslēptu un zem smadzeņu skalojamās dušas galvu pabāztu. (Tas, ka šī metode vismaz manā gadījumā nebija efektīva, jau cits jautājums. Toties uz Krievijas ārēs dzīvojošajiem šī metode joprojām darbojas - laikam suga tāda.).
Ja kas, Krievija nav vienīgā valsts ar kodolieročiem. Še links uz rakstu Delfos par tēmu. Tiesa, rakstiņam ir desmit gadi noteikti un skaits varbūt ir pamainījies, bet tas nemazina "ātrumu". Toties Krievija ir vienīgā, kura piedraud visai pasaulei ar "sarkano pogu". Un tā jau ir vājuma pazīme. Vienīgā valsts, kura nespēj savu citādi panākt. Nemāk vienkārši. Par dumju laikam. Citām valstīm to nevajag, piedraudēt ar to pogu. Tās, citas, izmanto visādus citus optimālus ceļus, lai mērķtiecīgi panāktu savu. Labi, reizēm tiek izmantotas armijas, bet. Te atkal bet. Jebkuras armijas izmantošana tomēr zināmā mērā ir zināms lokāls pasākums, kurš globāli neietekmē pārējo pasauli. Ietekmēt kādā mērā ietekmē, bet nav drauds vispasaules iesviešanai bezdibenī, nav piesitiens tam, lai pašiznīcinātos. Krievijas gadījumā laikam ir spēkā viņu "ja mirt, tad ar mūziku".
Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, savā ziņā likumsakarīgi. Ukraina - "vājais posms" Krievijas pierobežā. Ukrainā pirms Krievijas iebrukuma tur - iekšējas peripetijas, "ģimenes iekšējās nesaskaņas". Pie viena - Ukraina nav un laikam nebūs NATO dalībvalsts (vismaz neesmu manījusi neko savādāku), par ES dalībvalsti kļūs relatīvi tuvākā laikā (vai arī relatīvi nesen ir kļuvusi, laikam ko esmu palaidusi garām). Baltijas valstis ir iekš NATO, Vidusāzijas valstis "skatās" uz Ķīnu kā stabilāku sabiedroto daudzās jomās. Kas attiecas uz Ķīnu, tad Ķīnai ir gan armija, gan atombumba (atombumbas), bet. Bet Ķīna bez kara agresijas, bet atombumbas pielietojuma draudiem lēnām, pamazām un mērķtiecīgi tiecas pārņemt kontroli pār Sibīriju. Ar visādiem līgumiem un ko tamlīdzīgu. Tāda infa līdz manīm "atsūcas" no Krievijas ārēm, sāk parādīties neta ārēs no citiem avotiem. Ķīnieši pieklājīgi un ar smaidu uz lūpām piedāvā Krievijai bulciņu, lai dabūtu torti. Un Krievija ir "uzķērusies", neko īsti nevar padarīt. Viss ir korekti, viss ir pieklājīgi, visu paši, paši, paši... Ļoti pieļauju, ka relatīvi pārskatāmā laika periodā Krievijā iestāsies "Ups, Sibīrija vairs nav mūsu! Mēs esam "samazinājušies!"".
Krievijas "brēciens" - visi mūs apbižo, grib iekarot? Brēkt var ilgi un dikti, tik cik šis brēciens ir pamatoti ticams? Virspusēji skatot vēstures gaitu - Napoleons aplauzās un aizgāja mājās, Vācija aplauzās tik ļoti, ka līdz pašiem pamatiem "pakāsa" savu valsti. Un cik tālu Krievijā tika gan Napoleons, gan vācu armija? Praktiski no rietumu robežas līdz Volgai. Un tikai. Kartē skatoties tāds mazs kumosiņš no visas Krievijas. Nu nesmīdiniet kaktusu. Lai kāda valsts pasaulē viena pati saviem spēkiem, ar savu armiju iekarotu pasaules lielāko valsti, kurā ir apmēram 147 miljoni cilvēku? Paskatīsim kartē, padomāsim loģiski. Cik skudru vajag, lai ziloni no kājām nogāztu?
Protams, Krievija ir šimpanze ar Kalašņikova automātu ķepās un tāpēc bīstama. Krieviju apturēt - neticu "sprādzienam" no Krievijas iekšienes. Smadzenes skalotas pārāk ilgi. Iejaukšanās no ārpuses? Kādā mērā tas jādara visai pārējai pasaulei kopā un tik ātri, lai tas pērtiķis nepaspētu to pogu nospiest. Vismaz es nezinu risinājuma ceļu. Bet, diemžēl, risinājumu vajag ātru. Savādāk - neviens nevar būt drošs par to, ka tas, ar Kalašņiku bruņotais, šimpanze vēl ko nesastrādā.
Pagaidām viss. Gan jau, ka būs vēl kādi skatījumi iz manis par lietām, vietām, notikumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru