Vispirms par to, ko mani lasītāji "uzrakuši" manos vecos ierakstos. Par vienu - praktiski 12 gadus vecu ierakstu. Runa ir par rakstu Latviešu valoda, kurš tapis 2011.gada 19.maijā. Pārlasīju, raksts emocionāls ar manām tābrīža emocijām. Lasīju un domāju - vai kas daudz mainījies pa šiem apmēram 12 gadiem? Un jautājums ne par valodas praktisko pielietojumu. Cik un ko mūsu jaunā paaudze zina par mūsu vēsturi? Vai zina vairāk par tiem sveštautiešiem, kuri pamatojoties uz viņu iegūtām vēstures zināšanām un valodas zināšanām kārto naturalizācijas eksāmenu? Tik jautājums, kurš laikam paliks bez atbildes kaut vai tāpēc, ka - cik liela ir reālā iespēja pārbaudīt Katra jaunuļa zināšanu līmeni?
Drusku par pagājību. Vismaz manā lokā dikti iesmaidījām par zem dažādiem virsrakstiem pabāzto marksisma-ļeņinisma mācību. Dēvējām to par sava laika moderno ticības mācību. Vadoties no tā, ka Bībeles, reliģijas mācību aizvietoja ar komunisma mācību pat īsti nepapūloties paskaidrot to, kāpēc mācība par šķiru cīņu ir labāka par mīlestības mācību. Es runāju par mācības būtību, nevis par to, ko piesedzoties ar mācību sastrādājuši abu mācību fanātiķi, bet par mācības pamatpostulātiem. Un atkal - tas mirklis, kurā jāņem rokā kaut arkls, lai aizstāvētu savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, ir kas cits; tas ir "nepārvarāmās varas" izraisīts ekstrīms. Pa manam, kas pozitīvs uz priekšu notiek, ja tās šķiras atrod sadarbības punktus, ar kuru starpniecību kas pozitīvs rodas. Toties cīņa ir haoss un bremze. Labi, tas nu tā, domājiet paši.
Atskatoties uz noietajiem gadiem - ilgs, ļoti ilgs ceļš ir noiets līdz tam, kad nu beidzot spēju kaut cik sakarīgi noformulēt savu skatījumu. Kaut gan - jau ļoti ilgus gadus man uz katru apgalvojumu "tas ir tā!" ir bijuši n-desmit "kāpēc?". Un vienmēr ir meklētas atbildes uz šiem "kāpēc?". Varbūt tieši šī kāpēcība man ir ļāvusi paskatīties uz lietām, vietām, notikumiem plašāk par stacionāro "melns/balts". Varbūt tāpēc mani še paustie skatījumi "lec" laukā no apkārtējā, "ērtā" skatījuma.
Krievijas-Ukrainas kara sakarībā. Pieļauju, ka tas, ko teikšu - jau kādā veidā ir apmuļļāts iepriekš. Ukraina uz rietumiem no Krievijas uz Krievijas karadarbības sākumu bija "vājais ķēdes posms", kurā bija daudz iekšējo peripetiju. Baltija - iekš NATO, Baltkrievija - Kremļa ķēdes kucēns. Tāpēc arī Ukraina. Un tas ir viens no aspektiem. Otrs, būtiskākais - pēc savienības sabrukuma Krievija pazaudēja kontroli pār Melnu jūru un Baltijas jūru. Un viņiem tā kontrole kā ēst vajadzīga. Krievu situācija bijušajās PSRS republikās? Dies' pasarg. Kaujās Ukrainā iet bojā dažādu nacionalitāšu pārstāvji; no gaisa krītošās bumbas, lidojošās lodes pa ceļam nejautā mērķim "Krievs? Ukrainis?", tās krīt, trāpa kur nu pagadās.
Plus pie visa - Ukrainas zemē ļoti liels daudzums no Mendeļejeva tabulas, kur vēl plašie labības lauki. Un tas viss principā ļoti daudz apgūts ražošanai. Sibīriju ta krievi paši, paši, paši "paliek" zem Ķīnas. Sākums Ukrainas problēmai Doņeckā, Luganskā? Bet protams, jo tur ir ogles. A ko gan citu Krievijai no turienes vajag? Neesmu dzirdējusi par kādu citu oglēm bagātu reģionu uz austrumiem no Latvijas robežas.
Un viss iepriekš minētais - elementāri, kungi un dāmas. Jebkura uzsāktā karadarbība ir mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem panākt savu kontroli pār reģionu (ja politiskajam līderim nav sapratnes par to, kā to panākt bez karadarbības).
Un atkārtošos noteikti, bet armija, karavīri ir neizbēgami "maiņas monēta" politiskajās spēlēs. Tie ir tie, kurus kā šaha figūras bīda uz visām pusēm bez intereses par katru iesaistīto personu individuāli. Nē, es atkārtojos, bet nerunāju par tiem gadījumiem, kad jāaizstāv savs kaktiņš, savs stūrītis zemes. Aizstāvoties pat zaļa pļava, meža masīvs var kļūt par ieroci. Es runāju par tiem gadījumiem, kad armijas, armiju daļas tiek sūtītas kur "dzīvi mācīt". Ja kareivis neies tur, kurp viņu sūta un nešaus uz priekšā stāvošo (pat ja tā būs viņa māte vai meita), viņš kļūs par nodevēju, dezertieri vai ko nu tur vēl un taps pakļauts karalaika likumam ar visām no tā izrietošajām sekām.
Un vēlreiz saku - regulārā armija ir legālu slepkavu kompānija. Jebkurš iekarojums pēc būtības - bruņota laupīšana un sveša īpašuma zādzība. To, ka tas viss tiek nosaukts citādāk, - tā ir tikai smuki sakrāsota vīģes lapa, kura "mākslinieciski" piesedz būtību.
Visā civilizētā pasaulē armijas kā tādas pamazītēm sāk "atmirt" kā "noiets etaps", jo nauda, bizness sen kā ieviesis savas korekcijas. Bet - kamēr Mordora dzīva un pastāv, no armijām pasaulē atteikties ir neiespējami. Mordora ar visu savu "krievu pasauli" gremdē visu pagastu, pat pa pasauli izkaisīto krievu diasporu. Pirmkārt jau to. Padomājiet par to, kā jūtas tie krievi, kuri dzīvo ārpus Krievijas ar ārpasaules redzējumu uz visu, iekļāvušies civilizācijā? Es no daudziem esmu dzirdējusi: "Man ir kauns, ka mana etniskā dzimtene tā uzvedas....". Nu, kaut kā tā... Un pie viena - kaut kur šausmīgi paliek, kad zemapziņā nākas dalīt "mūsu krievs, viņu krievs".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru