Var jau būt, ka es par zemākrakstīto esmu kur izteikusies iepriekšējos kādos tekstos. Nesaku "hop", jo īsti neatceros un pārrakt visu sarakstīto kaut kā nevelk, tad nu izteikšu še tā koncentrētāk.
Es šoreiz par izglītības programmas skolas posma saturu. Tas ir, par to, ko skolā māca sākot no pirmās klases līdz pēdējai, izlaiduma klasei. Un šis "ik?" mani laikam ka patraucē ik pa mirklim visa mūža garumā, jau no savas dzīves pirmsākumiem jau tālu aizmugurē esošajos padomju laikos.
Skolā mūs (un bērnus vispār) māca lasīt, rakstīt, rēķināt un daudz ko citu. Nākamais jautājums jau ir par to, cik dzīvē noderīgs ir tas, ko nu jau 12 gadus skolā mācīja. Piekrītu, ka lasīt, rakstīt, elementāri rēķināt vajadzīgs katram, vēl ģeogrāfija, lai neapmaldītos trijās priedēs un zinātu, ka ķenguri ir Austrālijā, bet baltie lāči - Arktikā, uz Ziemeļpola pusi. Vēl vēsture - lai zinātu atcerētos savu, savas tautas, valsts... vispār. lai saglabātos atmiņā notiekošais (nu, kaut kā tā). Un, protams, kādas svešvalodas...
Bet cik dzīvē tiem, kuriem uz to nav kāds klikškis, vajadzīgi sinusi, kosinusi, tangensi, kotangensi un tamlīdzīgas būšanas? Un ķīmijas zināšanas? Labi, ar ķīmiju ir tā, ka cilvēkam - parastajam kaut kādas elementārās zināšanas vajadzīgas, jo reizēm saimniecībā kaut kādu sadzīves ķīmiju savajagās, bet arī tad - nu ir iespēja visādos veidos pirms tās sadzīves ķīmijas lietošanas iepazīties ar tās ķīmiskās preces parametriem un lietošanas instrukcijām.
Sports? Nezinu, kā tagad, neatceros no dēla skolas gadiem, bet manos skolas gados bija kaut kādas GDA (Gatavs Darbam un Aizsardzībai) normas, pēc kurām vadoties katrā vecuma posmā vajadzīgas bija kaut kādas sportiskas prasmes. Un tiem normu izstrādātājiem bija pilnīgi vienalga, ka nu ne jau katra/katrai ir kādi fiziskie dotumi sportā tik lieli, ka tās normas varēja nokārtot. Nē, nesaku, ka cilvēkam nevajadzētu kādās fiziskās aktivitātēs izpausties. Te ir spēka - ko nu kurš. Ir, kas skraida no rītiem savam priekam (reizēm par tiem skrējējiem - nu, ir man tāda "skrien pakaļ infarktam" attieksme, bet... Piedodiet lūdzu, bet es tajā skraidīšanā neko vairāk, par skrējēja prieku un hobiju nesaskatu. Nu, dziļi individuāli un neņemiet ļaunā, nav ļauna nolūka). Vispār, par sporta nodarbībām skolā runājot, manī ir vairāk neizpratnes, nekā kā cita. Cik un iekš kā ir tās nodarbības skolās pamatotas? It īpaši kā obligātais mācību priekšmets?
Mūzikas stundas? Par agrāko gadsimtu skaņrežiem runājot - nu tos mierīgi varētu "piekombinēt" vēstures stundām. Jo viņi - aizgajuso laiku vēstures sastāvdaļa, visas tagadējās mūzikas, mūzikas pasākumi? Gribat teikt, ka jaunuļi neorientējas sava laika muzikālajās norisēs?!
Zīmēšanas nodarbības? Un atkal - par gleznotājiem un tamlīdzīgām būšanām. Cik nu no mana kakta, arī šī būšana ir vēstures sastāvdaļa. Jo katrs gleznotājs, mākslas tendences un viņu mūža laika norisu sastāvdaļa.
Dabas mācība, bioloģija, botānika? Piekrītu tajos rāmjos, kurus diktē ikdienas ritms, praktiskās izpausmes. Lai nejauktu rozi ar pujeni, piemēram un tā vienkāršoti. Vai pie zobu sāpēm nesāktu saitēt kājas mazo pirkstiņu. Nu, kaut kā tā.
Bērna padziļinātā interese par kaut ko? Ja tam bērnam par kaut ko uzrodas padziļināta interese, tad viņš to savu intereses objektu aizpētīt tālāk par skolas obligāto programmu un vidusmēra standarta skolotājam var nepietikt zināšanu tam bērnam izskaidrot radušos jautājumus. Nāksies meklēt palīdzību ārpus skolas sienām.
Vispār jau var skaitīt un pārskaitīt tos mācību priekšmetus un zināmu lietderību bezgala ilgi un dikti. Bet jautājums jau laikam ir citā. Ja skola ir aicināta jaunajam cilvēkam iemācīt to, ko mamma un tētis vai vecvecāki nevar iemācīt savu nepietiekamo zināšanu dēļ, tad vai tam jaunulim jāmāc to, par ko viņam nav īsti intereses? Un es nerunāju par to, ka vajadzētu kādas nebūt pamatzināšanas bērnam iemācīt. Kaut vai, piemēram, to, ka nav ko darboties ar elektriskās strāvas objektiem, kamēr nav atslēgta strāvas padeve uz šiem objektiem. Elementārā darba drošība, kura pasargā no traumām?
Mācīt bērnu tā, lai izaugtu zinošs, kulturāls, inteliģents cilvēks? Nenoliedzu, vajag. Bet te atkal - noteikti ģimenes un skolas sadarbība. Kaut paralēli audzinot bērna vecākus. Jo - kur ir garantija, ka no tā bērna izaugs pozitīvi motivēts pilsonis, ja vecāku aizraujas ar alko un citām reibinošām vielām, ikdienā sarnājas ar neecnzētas leksikas piesātinātu valodu? Nu nekādas skolas diez vai palīdzēs, ja mājās šāds piemēra...
Tai pat laikā - nu ļoti daudzi bērni kādos interešu pulciņos, kolektīvos nodarbojas. Tajos sagūst zināšanas, kuras skolas solā gan jau nesastaptu..
Tas tā, īsumā. Jo par šo tēmu var runāt ilgi un dikti.... Ceru uz konstruktīvismu komentāros...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru