Palēnītēm, pa mazam gabaliņam lasu kāda mana paziņas, pēc pārliecības krišnaīta, linkā atsūtītu e-formāta grāmatu par Vēdu mācību. Pa gabaliņam lasu tādēļ, ka man, un domāju, ka tas tiešām ir individuāls jautājums, ir pagrūti lasīt un uztvert tekstus, kuros vārds Dievs vai vārdu salikums Dieva griba "iet pa priekšu" visam un visā. Ja tekstā ir zināms uzspiediens uz Dievu, kaut kas manī instinktīvi atgrūž no teksta jēgas. Nē, neesmu pārliecināta ateiste vai apsēsta ar no mūspuses aizgājušo komunismu, marksismu. Starp citu, skolas gados, kad pēdējos mums "baroja iekšā pa visām spraugām", arī no tiem iekšēji atgrūdos, mācību stundās skolotājiem atbildot mācību vielu tādā rakursā, kādā viņiem bija par pareizu dzirdēt (un vienalga jau, ka abas puses zināja, ka mans pastāsts ir ūdens kā nodeva laikam).
Savu nostāju ticības jautājumā reiz atpakaļ kādus laikus jau izteicu divos rakstus. Viens tapa paīss, tā brīža lietu redzējumā. Otrs - jau pērnā gada novembrī, skatot šo tēmu jau daudz plašāk. Kopš otrā raksta uzrakstīšanas šajā tēmā pagaidām nekas īsti nav mainījies uztverē.
Atgriežoties pie Vēdu mācības. Lasot ir radies iespaids, ka gan tai indiešu mācībai, gan kristietisma mācībai pamatdoma jau ir viena - vēlme novirzīt cilvēku uz garīgumu, lietu, vietu, notikumu uztveri praktiski tikai no garīgā skatu punkta. Par šo, dažādo reliģiju, pamatbūtības līdzību citiem vārdiem izteicos jau pērnā gada novembra rakstā. Vēdu mācības lasīšana laikam ka tikai apstiprina to, par ko jau biju aizdomājusies.
Vispār jau man ir vienalga, kam kurš tic. Kaut rūtainai margrietiņai Dvīņu zvaigznājā. Katra paša brīva izvēle. Problēmas sākas tad, kad kāds/kādi fanātiski mēģina uzspiest savu ticību citiem neiedziļinoties tajā, kam un kā tie citi tic. Kaut vai no gadskārtu rita izaugušas ticības....
Vispār jau savu domu reliģijas ziņā esmu še paudusi arī citos, šajā blogā publicētajos rakstos. Kuros jau virsrakstā ietvert a doma par reliģiju. Kam interese, gan jau ka sameklēsiet.
Tik, un joprojām neuzstāju uz absolūtismu viedoklī, ir sajūta, ka tie, kuri "Dievs tā teica, tad tā ir patiesība", "Dievs visu redz un soda katru par pārkāpumu - tāpēc un tikai tāpēc sliktu nevar darīt" vai kādā citā līdzīgā frāzē dzīvo - kaut kur netāli ir savā domāšanā. Vai arī pastipri liekuļo.
Un esmu jau kur iepriekš teikusi - Dievs, ja nu viņš ir, ir viens, bet cilvēku ļoti, ļoti, ļoti daudz. Nu nevar viņš visus uzreiz un visur redzēt. Diezin' vai viņam ir tik daudz acu un roku, lai izsekotu katru jebkurā planētas nostūri. Dievam ir prātīgākas lietas ko darīt, nevis katram un visur (pat uz tualeti vai vannas istabu) pakaļ skraidīt. Cilvēku lietās gan jau ka Viņš iejaucas galīgi ekstremālos gadījumos laikam.
Cerēt, ka pēc nāves Paradīzē varētu nokļūt? Vai kādu deportēt uz Elli? Šīs vietas ir te un tagad. Mēs paši sev radām ar savu rīcību gan Elli, gan Paradīzi. Kas ir "Pēc Tam"? Nezinu, bet noteikti ne Paradīze un Elle.
Te nu atkal mans ieskats un drusku jautājums. Cilvēki stādās priekšā Paradīzi kā vietu, kurā viss ir gatavs, piena upes, mannas krasti, maize kokos aug, plēsēji ar zālēdājiem rociņās sadevušies pastaigājas ēdot tikai to, ko nu viņiem Paradīzes vadība piedāvā....utt.utml. Tad nu jautājums "īstenticīgajiem" jums vienā mirklī neapšķebināsies no tā, ka nekas nenotiek, dzīvošana pie visa gatava, viss rožainās krāsās? Pat Ievai ar Ādamu apnika, tas pastāsts par aizliegto augli - ābolu - līdzība, aiz kuras paslēpies tā pāra apnikums visu laiku dzīvot vienu un to pasu dienu pie visa gatava...Ar Elli tas pats. Tur zināmā mērā "tusiņš" notiekās. Bet arī "tusiņš" samērā ātri var "piegirezties".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru