Šo laikam ka noteikti esmu apvāvuļojusi kādos iepriekšējos rakstos kādu citu tēmu ietvaros. Bet laikam ka runājamais kādā tēmā apstājas tad, kad, kad izsīkst sakāmais tai tēmā. Pie viena kaut kā prasījās šo, patriotisma ideju, izteikt kaut kā atsevišķi, koncentrētāk varbūt.
Un atkal - nu mana mazpudura skatu punkta. Ja kādam kas būs sakāms pretī, sakiet droši.
Kaut kā ar skepsi un zināmu smīnu noraugos uz tiem, kuri pie katra izdevīgā momenta vicina karogus un izsauc patriotiskus saukļus. Ar to pasvītrojot to, ka esot patrioti. Un uz jautājumu "Ko ietver tavs patriotisms?" atbild tikai ar "Es karogu nesu un saku, ka esmu patriots. Vai tad neredzi?".
Cik nu pa manam, ar karogiem un saukļiem patriotismam nepietiek. Vajag tomēr daudzus "Tāpēc, ka..." tiem karogiem un saukļiem "apakšā".
Protams, nav runa par karogiem un saukļiem kādā sporta vai kā tamlīdzīga pasākuma laikā, kad līdzjutēji tos karogus plivina, saukļos atbalsta komandu, kurai līdzjūt. Un arī tad tam pamatā ir vēlme atbalstīt morāli kādu komandu vai ko citu. Tas jau ir no cikla "Tiešām, tāpēc, ka...". Un ir segums, pamatojums.
Runāju par tiem, kuru rīcībā starp karogu vicināšanu un saukļošanos vismaz man pavisam grūti pamanīt to, ko varētu saukt par patriotismu. Runāju par tiem, kurus tā vien gribas nosaukt par "urrā patriotiem", Katram gadījumam sameklēju Vikipēdijas šķirkli šī jēdziena skaidrojumam. Izlasītais - nu, manas sajūtas jau bez visa lasītā bija kādā līdzīgā virzienā tekstā minētajam skaidrojumam.
Manā skatījumā patriotisms visupirms sākas pašam ar sevi un pamazam izplešas paša apkārtnes, lietu, vietu, notikumu, cilvēku apguvē, saskarsmē. Sākas ar ābeļdārzu pagalmā un zīlīti aiz loga. Patriotisms sākas ar to un tiem, kas liekas tuvs un svarīgs; ar to, ko un kā vēlies tajā svarīgajā ieguldīt. Art to, "ko gatavs ieguldīt" mazāk cerot uz to, "ko par to dabūšu pretī".
Labi, aizvāvuļojos tā, ka velk uz patētsimu.
Kā zināmu apstiprinājumu manam viedoklim, kuru mēģinu te izklāstīt, atradu Māra Zandera rakstu vietnē satori.lv. Man liekas, mēs uz vienu problēmu skatāmies līdzīgi, it kā papildināmies varbūt?
Tik, un manuprāt, ne jau karogu vicināšanā un saukļu skandēšanā slēpjas patriotisms. Patriotisms ir tajā, ko sevis, savas apkārtnes, savas pilsētas, draugu, radu, paziņu utt. esi darījis pirms un darīsi pēc karoga pavicināšanas... Vispār un laikam ka patriotisms sākas ar Pašcieņu, Sevis un Savas apkārtnes sakārtošanu, Kaimiņa palīdzošā pleca sajušanu lietas kārtojot. Nevis ar reizīgiem "uzrāvieniem" kādos pasākumos karogus vicinot un saukļus izkliedzot.
Ir kādi viedokļi tēmā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru