Zinu, ka šajā tekstā minētās tēmas esmu malusi visādos rakursos. Tik neesmu pārliecināta, vai manis teiktais ir sasniedzis adresātus. (Tiesa, vārds "adresāts" šajā gadījumā ir izplūdis jēdziens).
Savu viedokli sakarā ar alkohola lietošanu un smēķēšanas ieradumu esmu tiešām malusi visādi, par šī mēneša ierakstos. Un laikam ka tiešām atkārtošos - nav vērā ņemami valstiska mēroga pasākumi šo "aizraušanos" ierobežošanā, kamēr pastāv lielie alko un tabakas izstrādājumu ražošanas uzņēmumi. Tajā nozīme, ka ar vienu roku top dots, ar otru - mēģināts atņemt. Jo tiešām - to vielu lietošanas samazinājumā iedzīvotāju vidū var diezgan ātri panākt neražojot tās preces nu ļoti rūpnieciskos apmēros. Paģirās trīcošu alkonautu neinteresē visādas atrunu kampaņas, viņš pat nepievērsīs tām uzmanību - alkonautam primārais ir un paliek viņa ikdienas alko deva; smēķētājam tās šausmu bildītes uz cigarešu vai tabakas paciņas ir tikai krāsains noformējums.
Mājas apstākļos sabrīvēta alus muciņa vai paša audzēta tabaka - Nu, nav tie rūpnieciskos apmēros ražoti produkti. Tomēr zināms lokāls pasākums un daudz mazāk "traumē" pārējo sabiedrību.
Par narkomāniju kā tādu runājot. Narkomānija, tā pat kā abas iepriekš minētās atkarības, sākas un turpinās uz brīvprātības principa. Nu nekādi aizliegumi, nekādas kampaņas nepalīdzēs, ja personāžs vispirms jau pats negribēs ko mainīt esošajā situācijā. Lietot vai nelietot - viss sākas ar paša "gribu/negribu". Un te nu pie viena - Mani kaut kā mulsina un neizpratni rada tas fakts, ka valsts un sabiedriskās organizācijas par saviem (maniem, taviem, Krikša) līdzekļiem uztur visādas programmas, lai to narkomānu no viņa atkarības atradinātu. Mīļie, ja jau tam narkomānam atradās naudiņas, lai "uzsēstos uz adatas", lai tad atrod naudiņu, lai "nokāptu".
Šajā sakarībā parakājos internetā, lai atrastu informāciju par metadonu, uz kura "uzsēdina" narkomānus, kuri vēlas atbrīvoties no narkoatkarības. Un - vismaz manā saprašanā - kaut kāds riņķa dancis un ne pārāk halo sanāk. Tas preparāts ir uz opiātu bāzes, ar savu iedarbību uz organismu; lietojams ilgstoši un regulāri. Lai atradinātu personāžu no vieniem opiātiem, "uzsēdina" viņu uz citiem? Pa manam - jēga kur? Atkarība nekur nav pazudusi, tik pīrādziņš pret bulciņu nomainīts... Es varbūt maldos? Bet tā redzās...
Te vēl par tiem, kaut vēža, slimniekiem, kurus izārstēt ārsti nekādas cerības nedod, jo izsmēluši iespējas, un bez variantiem... Nu te, manuprāt, ārstu humānisms pāraug sadismā. Sadismā pret slimnieku un viņa tuviniekiem. Pa ceļam "uzsēdinot" slimnieku uz morfija un tamlīdzīgiem narkotiskiem produktiem, padarot slimo cilvēku par narkomānu. Kā piedevu slimībai. It kā lai mazinātu slimības izraisītās sāpes.
Zaķim, kaķim, vistiņai neārstējamības objektīvisma iedur "žēlsirdības šprici". Lai nemokās ne pats kustonis, ne viņa kopēji. Cilvēkam - nedrīkst taču, jo humānisms. Toties pakļaut sāpēm, narkomānijai pašu slimnieku ir humāni? Un slimnieka tuviniekus pakļaut morālām un fiziskām problēmām slimā tuvinieka kopšanas periodā arī ir humāni? Vai ne?
Šajā gadījumā tomērt "žēlsirdības šprice" ir zināma izeja no situācijas. Jā, cilvēks aizies saules taku, še palicējiem būs jāiemācās sadzīvot ar cilvēka nāvi. Bet - tam aizgājējai viss ir beidzies, viņš aizgājis atpūtā utt.utml. Palicējiem? Sērojot iemācīsies sadzīvot ar zaudējumu, dzīve turpināsies jaunos apstākļos. Nu, kaut kā tā...
Par bērniem un mācīšanos iedomājoties.
Ik pa mirklim interneta ārēs parādās informācija - jautājums par to, ka skolasbērni negrib pildīt skolā uzdotos mājasdarbus, ka viņiem slinkums mācīties. Un jautājumi par to, kā tad bērnu motivēt mācīties un tos mājasdarbus pildīt. Tad nu rodas jautājums par šolaiku vecāku īso atmiņu.
Ļoti liela interese par skolu un mācīšanās procesu kā jaunu izaicinājumu dzīvē bērniem parasti ir skolas gadu sākumā. Sākumskolas vecumā noteikti. Pēc tam tas process jau pamazam pārvēršas par rutīnu (galu galā - 12 gadi tā procesa, un šajā ziņā manai paaudzei bija bonuss - 11 gadi procesa, tiesa, atšķaidīta ar to, ka sestdienas arī bija mācību dienas). Jo tālāk skolā, jo vairāk parādās intereses ārpus mājas un skolas, kur nu vēl pusaudžu vecuma hormonu vētras. Tikai retajiem izdodas tomēr jel kā samobilizēties kaut mājasdarbu pildīšanai.
Plus vēl tas, ka tie, kurus uzskata par "vieglajām galvām" tieši šī "viegluma" dēļ ir mazāk motivēti mācību vielas apgūšanai, nekā "grūtās galvas". Jo ātri uztver materiāla būtību, un "kāpēc grāmatās burties, ja jau stundā visu sapratu?".
Tā ka bērna motivācija mācīties laikam ka ir mūžīgais jautājums...
Par tādiem pasākumiem kā piketi un mītiņi arī laikam ka esmu kur agrāk savu viedokli paudusi. Vismaz manā skatījumā šiem pasākumiem ir jēga kāda nebūt tikai tad, ja pasākuma izskaņā tiek pieņemts kaut kāds darbības lēmums, darbības programma turpmākajam. Citos gadījumos? Nu, atnāca cilvēki, parunājās, reizēm pabļaustījās par kādu tēmu. Un tālāk? Pasākumā apskatītā problēma - nu ir tāda. Atnākt uz pasākumu tikai tāpēc, lai izrunātu visiem jau sen zināmu problēmu? Kas no tās tikai parunāšanas mainīsies? Ja tai parunāšanai neseko kaut jel kāds kopīgi pieņemts rīcības plāns?
Te gribas "piekabināt" tādu lietu, kā streikošanas būšana. Nu neredzu jēgu streikošanai. Ja kas uzņēmumā neapmierina, ir saprātīgāki problēmas risinājumi. Sarunas ar uzņēmuma vadību, aiziešana no šī uzņēmuma uz citu uzņēmumu, piemēram. Nu neviens "nav iestādīts" strādāt tikai un vienīgi vienā uzņēmumā. Uzņēmējs, kura uzņēmumā ir liela kadru mainība, aizdomāsies un veiks kādus saprātīgus pasākumus, lai minimizētu kadru mainību. Pie viena - uzņēmuma vadībai ir visas tiesības "Parakstīji brīvprātīgi darba līgumu uz manis piedāvātajiem noteikumiem. Pats piekriti. Ja pārdomāji, lūdzu. Meklē kur citur darbu. Bet streikojot tu pārkāp līguma noteikumus, uzvedies nekorekti un man ir visas tiesības tevi atlaist no darba par pārkāpumu."
Tā, nu palags sanācis. Nesodiet bargi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru