Izlasīju neseno Ulda Rozenberga ierakstu viņa blogā Baltais runcis. Par viņa sajūtām otrajā Krievijas-Ukrainas kara gadadienā. Tā, jocīgi, palika ap sirdi. Ne jau tāpēc, ka rakstītais par karu. Drīzāk tās sajūtas, par kurām biju aizmirsusi piedomāt. Un pamazītēm nāca "bet es jau otro reizi šīm sajūtam eju cauri!". Mana paaudze izdzīvoja PSRS laiku karu Afganistānā 10 gadu garumā. Jo tiešām - izdzīvoja. Padomājiet paši, cik bija kravu 200, fiziski un morāli sakropļotu puišu šo 10 gadu garumā... Ne tikai no Baltijas republikām, no visas plašās PSRS teritorijas.... Toreiz karš beidzās pie nekā, kā kopsavilkumu atstājot tikai šīs kravas un lauztas dvēseles, lauztas fiziski un morāli.
Tiesa, tas karš bija no mums daudz tālāk, nekā Ukrainas karš. Bet sajūtu un "Tas vajadzīgs tikai Maskavas kremlēniem" ziņā varētu "bāzt vienā maisā".
Un tad, pie viena, atcerējos neta ārēs reiz redzētu nelielu klipiņu, kurš reiz uzplaiksnīja redzeslokā un pazuda atpakaļ neta ārēs. Klipiņā puisis runāja par sakritībām austrumpuses vēsturē. Vispirms par 1939./1940. gada neilgo Ziemas (Somijas) karu, kurā PSRS, kaut arī laikam ka formāli uzvarēja, bet pēc būtības smagi izgāzās. Relatīvi drīz pēc tam hitleriskā Vācija ar savu iebrukumu PSRS ierāva to valsti uz pailgu laiku Otrajā pasaules karā, kura rezultātā PSRS iekšpolitiku nācās stipri piekoriģēt, lai noturētu valsti kaut kur esošajās reālijās.
Pēc tam sekoja karadarbība Afganistānā. 1979-1989 gadi. Un atkal - relatīvi drīz PSRS kā struktūrvienības sabrukums, kad no PSRS, kura manuprāt bija nedaudz "pārsaukta" Krievijas impērija, "bulciņas" atšķēlās malas. Un, par margrietiņām runājot, nav brīnums, ka Krievija patlaban "ietrako". 90-jos pazaudēta kontrole pār lielām sauszemes teritorijām un divām jūrām.
Un tad uzplaiksnījies tāds pajautājums - Krievijas kārtējais karš, kurš vajadzīgs tikai Maskavas kremlēnu šauram lokam... Kādu dziļumbumbu, Krievijai negatīvā virzienā, var sagaidīt pēc tam, kad būs beidzies Ukrainas "pasākums"? Negribu prognozēt, kas tieši varētu notikt. Bet domāju, nekas patīkams Maskavai tas nebūs....
Pamazām kristalizējot viedokli kā papildinājumu Ulda Rozenfelda teiktajam, "pašķirstot" neta āres, sastapu ierakstu sarkanakmens vietnē. Autora domas, drīzāk jau jautājumu, par to, kāpēc aizstāvēt Latviju. Rakstot komentārus autora tekstam, sapratu, ka tēma ir neviennozīmīgi plaša, "prasās" pēc palielas diskusijas, kura diezin vai ar ko konkrētu beigtos. Toties paliktu skatījums uz notiekošo kā daudzpunkts.
Tas, ka saprotu abu puišu redzējumu lietu kārtībai un savā ziņā piekrītu, nemazina to, ka man "prasās" papildinājumi viņu tēmām. Var jau būt, ka tādēļ es tagad rakstu. Kāpēc zināmā mērā "apvienotā režīmā"? Kaut kur abu puišu domas pārklājas. Punktā, kurš saucas "karš". Un kara redzējums katram no sava rakursa.
Sarkanakmens savā rakstā piemin Ukrainas bēgļus. Šim jautājumam pati nedaudz pieskāros savā šī mēneša 25.datuma rakstā par skatījumu uz bēgļiem. Drusciņ kā papildinājumu abiem rakstiem - gan manam, gan Sarkanakmens - gribu pateikt vēl ko. Pabēgšana no kara, kādas citas varas uzmācīgas "virsū nākšanas" pat ar motivāciju "bailes no nāves" ir normāla padarīšana. Un šajā gadījumā ir pilnīgi vienalga - sevis glābšana, savu tuvinieku glābšana, drauga glābšana. Atslēgas vārds ir "glābšana". Pie viena ir ļoti liela varbūtība, ka cilvēks/cilvēki, kas aiziet bēgļu gaitās šādu iemeslu vadīti, situācijā, kad izbeigusies draudu situācija, atgriezīsies vietās, no kurām pabēgts.
Man drīzāk mazāk patīkami (nu, tā pieklājīgi un bez "uzbraukšanas") ir cilvēki, kuri "pa burzmu". Cilvēki, kuri izmanto radušos situāciju, lai īstenotu jau iepriekš 'izperētu" domu, ka dosies prom. jau iepriekš, kad draudu situācijas nemaz nebija. Šādi cilvēki izmanto stipri atviegloto emigrācijas birokrātiju, pie viena "piestrīķējas" tiem atvieglojumiem un "bulciņām", ko saņem cilvēki, kuri esošo apstākļu rezultātā devušies bēgļu gaitās. Un tas vairs nav īsti godīgi attiecībā pret tiem, kuri tiešām reālas vajadzības dēļ pabēguši.
Atgriežoties pie Sarkanakmens uzdotā jautājuma par Latvijas aizstāvēšanu. Dotajā linkā parādās informācija, ka mūszemītes teritoriju ar vārdu "Latvija" sāka apzīmēt tikai 19.gadsimt otrajā pusē, kad šī teritorija atradās Krievijas impērijas sastāvā; kā konkrēts, valstisks veidojums tā pasaules politiskajā kartē parādījās pēc 1918.gada 18.novembra. Līdz tam šo teritoriju dēvēja visādos citādos nosaukumos. Tai pat laikā Lietuvu kā ģeopolitisku lielumu Eiropa zināja jau ilgi pirms tam. (Un kur ir teikts, ka pēc gadiem 100 - 200 šo, Latvijas, teritoriju nesauks savādāk, tiem laikiem atbilstošākā terminā?). Tas tā, kā neliela atkāpe teritorijas nosaukuma sakarībā.
Par pašu teritorijas aizstāvēšanu runājot. Protams, kara gadījumā būs tie, kas pabēgs dažādu motīvu vadīti (Neatkarīgi no tā vai uz Rietumiem, vai Austrumiem), un būs tie, kuri ar iespējamiem, pieejamiem līdzekļiem turēsies pretī X stundas iebrucējam.
Cik nu no mana melleņkrūma, jautājums ir nevis par to, vai vajag aizstāvēt, bet drīzāk - ko mēs aizstāvam. Teorētisku lielumu, vai ābeļdārzu pagalmā, zīlīti aiz loga un visu citu, kas mīļš, tuvs un lolojams, vai ko abstraktu. Ja ko konkrētu celsimies aizstāvēt, tad daudz kas nostāsies vietās. Jo tad plecu pie pleca stāvēs arāji, kuri savus laukus svešiniekam nevēlēsies dot, stāvēs zvejnieki, kuru laivas gar Savu krastu peld, kalēji, kas tiem pašiem arājiem arklus kaluši (un ne svešiniekiem, kuri varbūt pat nemāk tos rklus pēc piederības pielietot), stāvēs daudzi citi, kuriem tās privātās lietiņas sarobežojušās un izveidojušas kopīgu lielumu. Labi, aizgāju drusku patosīgi, bet doma tāda, kāda nu savirknējusies.
Un šajā gadījumā - varas, valdības nāk un iet, mēs paliekam. Tas, ja īsti nav paļāvības uz esošo valdību. Jo, galu galā, ne jau valdību aizstāvēs arājs Pēcis, vai dārznieks Ješka... Valdība vienmēr ir "tur, kaut kur", bet rudzu lauks un ābeļdārzs ir tepat blakus.
****
Sarakstīju kārtējo "palagu". Paldies, ka pietika kādam pacietība līdz galam izlasīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru