Un atkal būšu neērta, jo nemāku ierakstīties "urrā bļāvienos" no cikla par kolektīvajiem saukļu brēcieniem. Un viss rakstītais balstīts uz personīgajiem, praktiskajiem novērojumiem un sarunām ar pavisam īstiem cilvēkiem.
Mazam ievadam. Vecmīlgrāvis ir etniski ļoti raibs Rīgas mikrorajons. Etniskie latvieši un etniskie krievi kopā ņemot vienalga šajā mikrorajonā ir izteiktā mazākumā uz krieviski runājošo cilvēku fona. te, kopš padomju laikiem noteikti, dzīvo daudz etnisko ukraiņu, baltkrievu, moldāvu, gucuļu (viena no Moldovas mazākumtautībām), ebreju, Kaukāza kalnu mazo etnisko tautiņu pārstāvju, Ziemeļāfrikas arābu valstiņu bērni no jauktām laulībām. Vispār, varētu skaitīt ilgi un dikti.
Manā mājā tie, kuriem ar latviešu valodu nav nu nekādu problēmu (latvieši un Latvijas krievi, kuri bez problēmām sarunās var runāt divās valodās - krievu un latviešu - vienlaicīgi), arī ir tomēr mazākumā. Ir diezgan daudz viesstrādnieku no Vidusāzijas valstīm, ir manīti baltkrievi, pēdējā laikā sastopami bariņš indiešu. Un, protams, bēgļi no Ukrainas palielā skaitā. Tā ka kaut kā līgani sanācis, ka savstarpējās sarunās - tādā valodā, kādā ērtāk; ja sarunas ar tiem, kuriem latviešu valoda ir tik pat "saprotama" kā ķīniešu valodas austrumu dialekts, tad nu pāreja uz krievu valodu... Bet tas tiešām lokāls pasākums, neesmu dzirdējusi pukstus, ka ārpus no mājas kādās nebūt sabiedriskās vietās kaut neliela valsts valodas sapratne vajadzīga.
Tagad tēmā. Pirmajai "šūmei" par Ukrainas notikumiem pārejot jau zināmas ikdienas līmenī. (Nu, turienes karam beigu termiņu prognozēt neņemos, tā ka jādzīvo uz priekšu esošajos apstākļos).
Ir jau pilnīgi par ierastu lietu kļuvis tas, ka no Ukrainas, īpaši no valsts kara aptvertajiem austrumu rajoniem, pie mums un Eiropā arīdzan ie saplūduši daudzumdaudzi bēgļi. Vairums tādu, kuriem tā pabēgšana ir paša un bērnu dzīvības, dzīvošanas jautājums. Bet tiem līdzi pabēguši arī tādi, kas "pa burzmu", bez reāla pamatojuma. Būsim reālisti, reizēm karš ir pamatojums tam, lai pamestu dzimteni bez īpašas, kara izraisītas, vajadzības. Arī mūsu pašu bāleliņi Otrā pasaules kara izskaņā trimdā devās arī šādi. Gan tie, kuru eksistencei bija reāls drauds no austrumzemiešiem, gan tādi, kas "pa burzmu". Pašai rados gan tādi, kas reāli glābās, gan tādi, kas "pa burzmu".
Man mājā abu tipu bēgļi sastopami. Pirmajiem gribas palīdzēt no visas sirds, pa īstam; otrajiem - uzņurdēt (pieklājīgi izsakoties). It sevišķi vīriešiem. Pajauniem, ap plus mīnus 30, drusciņ pie 40 dažiem varbūt. Labi, pārīti sastopu tādus, kuriem reālas, dabas dotas acīmredzamas fiziskas problēmas. Bet citiem? Pagaidām ļoti riju sevī jautājumu: "Kāpēc tu esi šeit, no piektdienas līdz svētdienai (ja spēj apstāties) aizpeldi pivčikos un šņabīšos, tā vietā, lai ar ieroci rokā aizstāvētu savu zemi?". Un bērni... Jā, mājā ir padaudz bērnu dažādās vecuma grupās ar bērniem raksturīgo "radioaktivitāti". Bet kaut kā sabalansējas bērnības aktivitātes ar vecāka gadagājuma reizēm bremzīgumu. Bet pārīša ukraiņu ģimeņu bērni? Iz mājas iedzīvotājiem, dažādos stāvos mītošiem, ir nācies saimniekam dzirdēt sūdzēšanos.
Jo uz vakaru, kaut kur aiz 20-iem, sākas. Paskaļa joņošana pa stāviem, koplietošanas telpām, kas reizēm ievelkas tālu naktī. Paslēpju spēlēšana mājas hallē pie ieejas durvīm un tā, ka pieaugušie traucējas spēlei, bērni traucējas normālai kustībai ieejai/izejai no mājas. T.ī. kad top iets pa durvīm neatkarīgi no tā, iekšā vai ārā, jāsāk uztraukties, vai netaps paklupts pār kādiem tupošiem bērniem, kurus ne vienmēr var pamanīt tās durvis virinot. Nē, man nav nekādu iebildumu pret reizēm paskaļām bērnu rotaļām, man ir iebildumi pret to, ka tās notiek nevis tur, kur savstarpēji netraucējas, bet tieši tur, kur tā savstarpējā traucēšanās ir neizbēgama. Pie viena - vēla vakara, kurš strauji tuvojas nakti, laikā skrejošs "bizoņu bars" ēkā, kura tomēr ir kopmītnes tipa, izbijusi tiešām kopmītne, kurā gaiteņa izteiktie trokšņi dzirdami. un īpaši tad, kad jau uz gulēšanu laiks... Vispār, jebkura tipa mājā "nakts bizoņu skaļais bars" dzirdams, bojā naktsmieru tiem, kuri jau nakts laiku izmanto miegam. Un nē, tiem bērniem nav bijis interesanti rotaļāties savā spārnā, savā gaitenī. Padodiet viņiem visu māju un īpaši tos, kuri naktīs gulēt tomēr grib.
Tiesa, saimniekam ir sasūdzēts, kā nebūt pierāvušies. Bet viena zemapziņas grēma palikusi. Mājā mums ir pārītis bērnu, kuru sejās rakstīts, ka viņi ir īpašo vajadzību bērni. Un vecāki stīvējas, lai šie bērni ar laiku iemācās "ierakstīties pagriezienā", sabalansēt savu kaiti ar apkārtējo realitāti. Darbs ir smags, bet, vērojot vecāku stīviņus, ir lielas cerības, ka būs labi iespēju robežās. Un ir "sastapts" mirklis, kad viesbērni vismaz vienu no šiem īpašās vajadzības bērniem panejauki apceļ. Un šī apcelšana jau ir mīnusiņš apcēlāju vecāku lauciņā. Nu nedrīkst, katram savi tarakāni, bet vai tāpēc ir jāapceļ?
Un kā nelielu punktiņu teiktajam - par bēgļu repetriēšanos. Esmu privātās sarunās saņēmusi informāciju, gribēšanu no ukraiņu mutēm par to, ka atgriezīsies mājās pēc tam, kad tā Krievijas izraisītā nejaucība beigsies. No tiem ukraiņiem, kuri no bumbošanām un šaušanām pabēga glābjot sevi, glābjot bērnus. Par tiem, kuri "pa burzmu" pabēga - nav pārliecības. Kaut kā velkot paralēli ar mūsu pašu trimdas latvietību - cik atgriezās Latvijā to, kuri pabēga glābjoties paši un glābjot bērnus? Šo objektīvo bēgļu pēcnācēji? Tie, kuri "pa burzmu", laikam gan ka asimilējušies tajā vidē, kurā nokļuva pēc aizbraukšanas no mūszemītes.
*****
Tā, nedaudz izteicos. Un lūgums - ja tiešām kāds kādā mērā sadomā ko piekomentēt, lūdzu bez saukļiem. Konstruktīvi lūdzu. Ceru, nav daudz lūgts...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru