Mēģināšu izklāstīt tos "ik?", kuri man ieslēdzas domājot par norisēm. (Un atkal - nepacietīgajiem - komentus lūdzu tikai pēc tam, kad teksts tiešām izlasīts līdz beigām).
Vispirms par Krievijas pilsoņiem (un var jau būt, ka arī nepilsoņa statusā esošajiem). Šiem kungiem un dāmām, lai saņemtu dokumentu, kurš ļauj viņiem mūszemītē uzturēties, dzīvot legāli, jākārto eksāmens, kurā izpaužas viņu latviešu valodas zināšanas, himnas vārdu zināšana un vēstures zināšana. Sveicami, vajadzīgi un tā tālāk. Tomērt man še ieslēdzas viens pasmags bet.
Šis "bet" skar mūsus pašus, Latvijas "iedzimtos" (ja tā ļaujat izteikties). Par latviešu valodu, tās lietojumu ikdienā - ir tā valoda, jautājumu nekādu nav. Toties par pārējo. Kungi un dāmas, cik no jums tiešām zina mūsu himnas vārdus? Visus - no pirmā līdz pēdējam? Tā, bez ieskatīšanās špikerī vai jautāšanas kaimiņu Ješkam. Un cik no jums zina mūszemītes vēsturi tādā līmenī, kādā tā zināšana top prasīta no cittautiešiem? Tiešām, tik jautājums. Ne tikai par zināšanu, bet arī par godīgumu elementāro. Kā var prasīt no cita to, ko pats neievēro (jau laikus atvainojos, ja neesmu piemeklējusi precīzākos vārdus).
Nē, nevienā acī neapgalvoju, ka vajag no sveštautiešiem prasīt kādas zināšanas par vietu, lietu, notikumiem. Toties saku, ka pašiem tā kā vajadzētu šajās zināšanās "skriet pa priekšu" sveštautiešu zināšanām. Vismaz tajās prasībās, kuras tiek uzstādītas viņiem.
Nākamais jautājums, kas mani dara nemierīgu, ir tas, ka mūszemītes daudzi pilsoņi šīmējas par to, daudzi mūsu lielie rūpniecības uzņēmumi aizpārdoti citzemju pilsoņiem vai organizācijām.
Še izpaužoties. Kā zināmu papildinājumu tam, ko laikam ka kaut kur iepriekš jau esmu izteikusi.
Jā, tapa aizpārdoti. Vairumā gadījumu 90-jos, kad valstīs, kuras saradās pēc PSRS sabrukuma, bija pārkārtošanās bardaks praktiski visās tautsaimiecības nozarēs. Un tie lielie, uz tobrīdi laikam vairumā gadījumu valsts īpašumā esošie, tad tapa kaut kā citzemju īpašumā aizpārdoti. Tam ir iemesls, ar objektīvisma piegaršu. Obejktīvisms - nu nebija pašmājās to resursu tādu, lai spētu nodrošināt to uzņēmumu kvalitatīvu darbību, tiem citzemniekiem bija. Un tie uzņēmumi uz cituzemju ieguldījumu bāzes tad nu funkcionē joprojām, maksā nodokļos naudiņas tik, nu cik laikam ka pienākas, arī preču apgrozījuma pat mūszemītē uzņēmumiem naudiņas ienes. Īsāk sakot, tie uzņēmumi ir te un tagad, te un tagad tie "pilda savus pienākumus". Un ir visas, kaut un pat teorētiskas, iespējas jel kā pašmāju aktīvistiem kaut pamazītēm tos uzņēmumus sākt atpirkt.
Cita lieta ir tad, kad privātīpašnieki savas lauksaimniecības zemes, kaut tajos pat 90-jos, aizpārdeva citzemniekiem. Te nu ir jautājums - cik no šīm aizpārdotajām lauksaimniecības teritorijām funkcionē pēc pamatnozīmes? Cik?
Es nerunāju par lauksaimnieku slāni, kuri ņemas ar zemīti tā, kā nu lauksaimniekam pienākas, un pa ceļam vēl stīvējas ar visu pār viņiem grūstošo birokrātiju. Te nu tikai - labas domas un lai veicas izturībā.
Te nu mans bezgala lielais jautājums - kāda attiecība ir starp reālajām lauksaimniecībām, kuras piedāvā Latvijā audzētus produktus, un tām reiz bijušajām lauksaimniecībām, kuras pārvērtušās par ārzemnieku vasarnīcām?
Man te tik piepukst zināms "Mēs esam neapmierināti ar to, ka Latvijas produkcija nav lētajā galā. Bet tajā pašā laikā - ja būtu lielāka konkurence Latvijas audzētāju vidū, cenas būtu mazākas...".
Tas nu tā, uz doto brīdi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru