Nu nemāku laikam bez visādām pārdomām un situāciju izvērtējumiem. Un reizīgām atgriešanās mirklībām pie jau reiz aprunātām tēmām. Un šoreiz paplašāk parunāšu par izglītību kā tādu. Un joprojām atgādinu, ka paužu viedokli, nevis uzstāju uz absolūti pareizo vērtējumu. Esmu gatava konstruktīvai sarunai.
Esmu jau par to runājusi daudz un dikti. Pie viena atgādināšu - es kopš 2009.gada rudens esmu atgājusi no tiešas saskarsmes ar šo sistēmu; manas personiskās zināšanas ir iekonservējušās tajā posmā. Mana pēdējo gadu informācija par norisēm izglītības jomā veidojas no tā, ko dzirdu personiskajās sarunās ar tiem, kuriem bērni skolās mācās, kā arī no tā, kāda nu tā informācija atrodama internetā dažādās vietnēs.
Tajā pat laikā tas, ko pat kurmis pa pazemi dzīvojoties var pamanīt. Un tas ir mūslaiku obligātais izglītības slieksnis - 9 klases. Tas ir, obligāta ir pamatizglītība. Padomju gados obligāta bija vidējā izglītība. Manuprāt, līdz ar komunisma atsijāšanu valsts struktūrā (vai kā nu to varētu nosaukt) tomēr nevajadzēja atteikties no obligātās vidējās izglītības. Tas, ka mācību saturs mainās atkarībā no esošajām reālijām, nenozīmē to, ka zināmā mērā jāsamazina tautas izglītības līmenis. Jā, piekrītu - vidusskolas posmā ir zināms pamatskolā apgūtā atkārtojuma ar vēl kā papildinājumu. Tomēr tie plus trīs gadi obligātā griezumā nostiprina iegūtās zināšanas un nostabilizē normālu izglītības līmeni jauniešiem.
Vispār, ne jau viss mācību vielas saturs nosaka cilvēka inteliģences līmeni, bet lielā mērā tas, ko un kā mēs spējam pielietot, izvērtēt to mācāmā saturu.
Labi, neizplūdīšu pamācošās frāzēs. Tik atkārtošu - tieši vidējās izglītības obligātums dos reālu pamatu sabiedrības attīstībai, zināmā mērā, laikam nosacīti, inteliģentas sabiedrības iedīglim. Var par teikt, ka obligātās izglītības sliekšņa pazemināšana zināmā mērā ietekmē to, cik zinoša sabiedrība ir kopumā; sliekšņa pazemināšana ir zināmā mērā ceļš uz degradāciju.
Un es nerunāju par mācāmās vielas saturu. Tas diezgan stipri ietekmējas no apkārtējās dzīves reālijām. Bet tieši tie trīs vidusskolas gadi iedod pamatu tam, kā jaunais cilvēks spēj un var turpmākajā izvērtēt, sakārtot sevī iegūtās zināšanas.
Ja nu kas, drusku par padomjlaika izglītības tendenciozo virzienu Krievijas, komunisma idejās. Jā, bija tāda nu izteikta tendence. Tagad ir tendence izglītības saturu virzīt citā virzienā. Un tālāk? Tikai un vienīgi attīstība un vērtību pārvērtēšana. Un še gribu piebilst to, ka cilvēki, kuri nesenajos laikos koordinēja procesus tam, lai Latvija izstātos no PSRS, bija padomju sistēmas piedāvāto izglītības saturu visu pakāpju izglītības iestādēs. Un spēja nodalīt "sēnalas no graudiem". Ir, par ko aizdomāties.
Un nē, nesaku, ka padomju kukū mācību saturs bija īsteni viennozīmīgi pareizs. Un nesaku, ka visos mācību priekšmetos tas saturiskums ir mainījies atbilstoši esošajām reālijām. Pitagora teorēmai vai Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulai saturiski nu nav nekāda sakara ar politiskajām vai citām norisēm tajā vai citā reģionā, tās nu nekādi nepakārtojas politiskajām prasībām kādā nebūt reģionā.
Tas pagaidām viss. Ceru, ka nebiju pārāk juceklīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru