Nu jā, tā laikam var teikt. Un tiešām pārdomas un viedoklis no melleņkrūma pazares pasauli vērojot.
Relatīvi nesen medijos pamanīju baumu, kura, tiesa, ātri pazuda no "ētera". Tādēļ nezinu, cik patiesības tajā izrunātajā. Taisoties bērnu grāmatu sēriju par doktoru Dūlitlu pārstrādāt atbilstoši mūsdienu tolerances prasībām. Un konkrēti autora attieksmi pret tajā sērijā minēto nēģeru princi Bumpo. Esot jūtama negatīva attieksme pret nēģeriem un mācot bērniem slikti izturēties pret šīs rases cilvēkiem.
Te nu man ieslēdzas "Aļo, garaž!". Kādam laikam smadzenēs kaut kādi vadiņi īssavienojumā saslēgušies. Varu teikt no viedokļa, kurš manī "iesēdās" 11 gadu vecumā, kad grāmatu Doktora Dūlitla peldošā sala lasīju pirmo reizi. Tā tapa nopirkta grāmatnīcā Daugavpilī, vecāki nopirka. Un tad vilcienā sēžot un braucot 4 stundas līdz Rīgai tā grāmata tapa izlasīta. Un man, 11 gadīgam bērnelim, nu nebija nekāda negatīvisma pret to nēģeru princi. Nu, nēģeris, nu, no Āfrikas, nu, īpatnis. Un tālāk? Viņš kopā ar doktoru Dūlitlu un viņam asistējošo puiku dodas Piedzīvojumā. Un Piedzīvojums bija svarīgāks, aizraujošāks.
Protams, ar gadiem un vēlāk lasot šo grāmatu, saradās pasmaids par dažiem sižeta nereālības momentiem. Bet ne par varoņiem. Bet tobrīd, bērna vecumā, tas nebija svarīgi. Pats Piedzīvojums bija svarīgs.
Tas, un manuprāt, ka pieaugušie, vismaz šajā grāmatā noteikti, pēkšņi saskatījuši kaut ko "pē un nemācīt bērniem!" Ir viņu pašu galvās, nekur citur. Grāmata tapusi tajā laikā, kad tapusi un ar tā laika vērtību kritērijiem. Tas, kā un ko bērni uztver/uztvers - pirmkārt jau vecāku audzināšanas un skaidrošanas darbs. Un ne jau grāmatas pārrakstīšana. Bērnam IR JĀSKAIDRO, nevis slinkuma pēc kaut ko jāpārraksta. Ja nu kas.
Bērnam attieksmi pret pasauli, lietām, vietām, notikumiem un cilvēkiem tajā visā iemāca vecāki. Ar savu attieksmi pret to visu. Bērnam smilškastē interesē rotaļbiedrs. Rase, etniskais moments, sociālais statuss - nu nē, svarīga ir tikai kompānija tajā smilškastē, kurā top smilšu pilis celtas. Un ja nu kas, man visa mūža garumā pret nēģeriem ir lojāli neitrāla attieksme. No cikla - melns, un tālāk? Ne sliktāks, ne labāks. Savādāks. Cilvēki ir dažādi. Un uzsvars uz vārda Cilvēki. Jo visās tautās, rasēs un kur nu tur vēl ir visādi cilvēki - labi, ne labi, gudrāki, ne pārāk gudri utt. Un cilvēks top vērtēts pēc viņa uzvedības īpatnībām; rasei, etniskajam momentam un tamlīdzīgiem gļukiem nav nozīmes.
Un man tāds pastulbs jautājums - ir vesela "kaudze" ar literatūras klasikas darbiem, kas radušies konkrētā laika periodā, bāzēti tā laika pasaules un lietu kārtību izpratnē. Vai tāpēc tos darbus tagad pārrakstīt, ja dzīve un vērtības pamainījušās? Stulbi. Jo - ar visādu "aiz matiem" pievilktu motivāciju pārrakstīz Žila Verna darbus? Aizeka Azimova darbus? Un tā tālāk?
Un, ja tā padomā, daudzas grāmatas, kuras bijām lasījuši pusaudzības gados, mēs, pārlasot nu jau krietni pieaugušā vecumā, uztveram savādāk, nekā toreiz. Kaut vai tos pašus Dimā-tēva Trīs musketierus. Ja toreiz ar aizrautību sajūsminājāmies par d'Artanjana un viņa draugu piedzīvojumiem, viņi mums patika (gan varoņi, gan viņu piedzīvojumi), tad tagad, vismaz man, uz to visu ir daudz kritiskāks skatījums.
Nobeigumā gribu par izteikties par tik ļoti zināmu pasaku, kā Pelnrušķīte. Sižets visiem zināms, nav ko "pārmalt". Protams, dziļi bērnībā uztveršana - ļaunā pamāte, kura liek Pelnrušķītei strādāt, nelaimīgā meitene, kura nepagurusi strādā un beigās tomēr dabū to savu princi. Laikam pasaka par mīlestību?
Ja no šībrīža skatupunkta - ne vella.
Pirmkārt, princis. Visu vakaru ar jauku, smuku meiteni dejojis un pļāpājis. Aizvainojies pašlepnumā, ka viņu, PRINCI, meitene pirms pusnakts pamet un aizskrien kaut kur. Tad nu tā aizvainojuma vadīts sūta kalpus to meiteni meklēt. Pašam slinkums, vai ne? Un - neatcerēties seju meitenei, ar kuru visu vakaru komunicējis un tāpēc ar kurpītes starpniecību? Un kur garantija, ka tā kurpīte pēc izmēra kādai citai meitenei negadās?
Otrkārt, nu nebija Pelnrušķīte nabaga, nekā. Pasakas laikos un realitātē arī par karaļa mežzini (vai nu kāds tur bija Pelnrušķītes tēva amats) varēja strādāt tikai augstdzimis cilvēks, augstmanis. Un tikai augstmaņi pilīs ballēs dejoja.
Treškārt, šajā gadījumā nav svarīgi, kādus darbus Pelnrušķītei nācās strādāt pamātes uzdevumā. Galvenais ir tas, ka viņa mācījās vadīt saimniecību, jo bija neapstrīdama tēva mājas mantiniece. Un pamātes meitām "garām gāja" tas īpašums. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka pamāte savas meitas centās kur izprecināt, iekārtot. Pelnrušķīte jau bija nodrošināta pēc dzimšanas tiesībām. Un te vēl nianse. Tā pamāte taču sakropļoja SAVAS meitas dzenoties pēc vīriem tām meitām. Pēc sižeta taču laikam bija, ka, laikojot kurpīti, vienai meitai tapa nogriezts pirksts, otrai papēdis. Ja pareizi atceros.
Tas nu viss, ņemiet par labu. Tik viedoklis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru