Toma ideja, kura bija nedēļas trīs plauktiņā nolikta dēļ manas "ļoti uzmanīgās" iešanas Rīgas svētkos, pēc kuras pirmo nedēļu noteikti tālāk par soliņu mājas priekšā nekliboju, tik jau prom ejošajā nedēļā pamazām un dikti sāku kāju iestaigāt un drošības labad to elastīgo saiti nēsāju ap potīti (līdz šodienas pusdienlaikam, bet par to vēlāk).
Toms jau bija izpētījis to, kā tur nokļūt, pie tās Vilkaču priedes, kura atrodoties Piejūras dabas parkā Vecāķos. Pa ceļam tapu brīdināta, ka būšot nedaudz pa mežu jāejot un tad jau pēc kartes (viņam mobilajā noregulēta Māsas Gūgles karte, kuru pagaidām slinkoju sev uzstādīt...). Kad izrāpāmies no autobusa vajadzīgajā pieturā un sākām iet, man vienā brīdī iestājās "Ak, dies! Neparakstos kāpt pa stāvāko malu!", jo maršruta sākumpunkts izrādījās Vaļņveida kāpa tajos pašos Vecāķos, kuru bijām izstaigājuši pirms mēneša. Toms laikam jau bija paredzējis, ka man varētu būt "iebildumi" stāvam kāpienam un veda mani augšā pa sakarīgu vietu. Tiesa, no stumšanas un vilkšanas cikla pasākuma atteicos, un piedraudēju ar teroru, kurš iz cikla "ņerkstīga sieviete visa ceļa garumā". Jo nejutos pārliecināta, ka tādā veidā "sponsorēta" ceļam atkal neatradīšu iemeslu satraumēties netīšām. Pa kāpu ejot - centos nobildēt izteikti biezo priežu čiekuru klāstu uz takas. Ceru, ka izdevās. Centos...
Pati priede - ups, laikam ka vienīgā tāda Pierīgas mežos. Vismaz nav redzēts nekas tamlīdzīgs. Un var redzēt, ka savu pašreizējo formu ieguvusi reiz priedes agrā jaunībā kaut kāda iemesla dēļ savijoties vairākām jaunām priedītēm. Bildēs redzēsiet, apgāju tam kokam riņķī kadrus "ķerot".
Gājiens gar jūras malu... Kad nokļuvām ļoti tuvu pludmalei, jau kāpu zonā, tapu pierunāta izkāpt no apaviem un novākt elastīgo saiti. Nu, iet pa pludmali bez "drošības jostas". Padevos pierunāšanai tikai ar noteikumu, ka tos apavus viņš stieps savā mugursomā un izsniegs, kad pienāks laiks. Kompromiss izdevās un "ņerkstīgās sievietes" terors neiestājās. Nogājām tiešām palielu gabalu par spīti tam, ka vilkos tā ne pārāk droši kā apdzēries gliemezis pirms diendusas. Izturēju, tiesa, man vienā brīdī iestājās ņerksts pašai uz sevi par neuzmanīgo staigāšanu Rīgas svētkos.
Katrā gadījumā tas viss beidzās ar to, ka brīdī, kad tapa uzvilkti apavi, elastīgā saite palika somā un laikam ka gaidīs citus laikus. Jāsaka paldies, ka Toms mani pierunāja atbrīvoties no saites un izturēja visu ceļu manu "lēno divplāksni". Vispār, par visu izstaigu paldies viņam.
Tagad bildes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru