Ne gluži ekspromts, bet tomēr. Izlecām uz Mangaļsalu. Un aizgājām vispirms līdz tam mazajam gabaliņam līdz Daugavai, tad gar krastu līdz Mola slieksnim. Un atpakaļ jau pa normālu ceļu, nevis pa Daugavas krasta brīžiem taciņas v.i. Ar visādu ņerkstēšanu un ņemtni iz manis posmē, kurā bija jāpalēkā pa akmeņiem, lai tiktu uz priekšu. Kā vienmēr atradu visnejaukāko akmeni, uz kura "piezemēt dienvidpolu". Šoreiz tiku cauri bez samežģījuma, bet nejauki ņerkstēju kādu mirkli. Labi, ka Toms mani jau pazīst kā raibu suni un zina, kurā mirklī mana ņerkstēšana nav jāņem vērā. Līdz ar to "ņerksts atnāca, neatrada dzirdīgas ausis un aizvācās". Kaut kā tā.
Un nesakiet, ka Rīgā ir "delitēti" visi padomju armijas 2.pasaules kara seku pieminekļi. Mangaļos atradām. Un tas top uzturēts un kopts. Bildēs ir. Un kapakmeņa tekstā tapa skaidrs, ka tur esot guldīti divi jūrnieki. Laikam no karakuģa vai kā tamlīdzīgi. Nezinu, nesākām vietējiem taujāt. Citādi būtu - kapavieta ir, un tālāk? - ja kaut kā nesasprindzinātu tas pavadteksts kapvietā apbedīto kungu uzvārdiem. Tas likās kaut kāds nevietīgs. Bet - pagaidām nezinu, ko ar savu emociju darīt.
Bildes tagad. Tiesa, neesmu īsti pārliecināta, vai tās atkal nav sadomājušas likties blogā ne pēc kārtas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru