Atkal vietnē Facebook "uzpeldošo piesitienu" iespaidā radušās pārdomas. Un atkal - mans subjektīvais viedoklis, kuru var droši kritizēt, ja ir tāda vēlme.
Vispirms Latvijā dzīvojošo krievu sakarībā. Jautājums, protams, nav viennozīmīgs, un arīdzan ir diskutējams. Nenoliedzu, ka šobrīdējie jau abu dzimumu pensionāri - krievi, kuri Latvijas teritorijā nodzīvojuši ilgāk par 30 gadiem un nav uzskatījuši par vajadzīgu iemācīties vietējo valodu, iepazīties ar pamattautas kultūru, vismaz manā gadījumā nav īsti vērti, lai par viņu emocijām jautājumā par valsts valodas zināšanu un lietošanu iespringtu. Kādu attieksmi atnesa, tādu saņēma pretī. Nav vērā ņemami "keksi", lai paši tiek galā ar savu problēmu; ja negrib - "čemodāns ->stacija ->laimes zeme".
Tajā pat laikā es drusku no savādāka skatu punkta. Un sakarā ar vietnē Facebook relatīvi nesen "uzpeldējušu", bet visai ātri noklusušais viedoklis par to, ka būtu vēlams VISUS Latvijā dzīvojošos krievus deportēt uz viņu "mātes" zemi neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav lojāli mūsu valstij. Jautājums ir neviennozīmīgs. Vispirms to var skatīt no "ar ko šis masveida deportētājs ir labāks par tiem, kuri vajāja ebrejus un čigānus, pagājušā gadsimta pirmajā pusē pakļāva deportācijām daudzus cilvēkus Baltijā un citās PSRS vietās?". Tikai tāpēc, ka pēc tautības krievs? Nonsenss.
Cilvēka kā tāda vērtējumam tautībai nav nozīmes. Izvērtējot kāda rīcību, tautība ir otrā plāna jautājums. Katrai tautai ir labi un slikti cilvēki, gudri, ne gudri, visādi. Protams, ir kādi vispārīgi raksturlielumi, kas raksturo tautu kopumā, arī tradīcijas un tamlīdzīgas būšanas. Bet tas nemazina katra indivīda personisko atbildību par paša padarīto. Kā piemērs - Putinam jau būs jāatbild par pēdējo divu gadu notikumu radīšanu, nevis plencim Vasjkam, kurš n-desmit gadus "nenokāpj no korķa" un regulāri renstelēs izguļ guļamo, kaut gan abi ir krievi.
Ir vēl sastapts viedoklis par to, ka "kāpēc jūs gribat zināt krievu valodu un pie gadījuma to reizēm lietojat? Nav taču jāzina tā mordoras valoda!". Še man - nu nav tā valoda taču obligāta lietošanā, katra paša brīva izvēle par to, kādu svešvalodu zināt un lietot. Kas kam par daļu, ja pamatā lietoju latviešu valodu saskarsmē? Vai tāpēc, ka mordorstāna nepareizas lietas dara es nedrīkstēšu krievu autoru grāmatas oriģinālvalodā lasīt? Galu galā pastāv tas, ka daudz kā no teksta "pazūd tulkojumā" un šis teiciens attiecināms uz tulkojumu no jebkuras valodas, lai cik kvalitatīvs tas tulkojums arī nebūtu...
Mana attieksme pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem? Neviennozīmīgi. Man pašai senču radu līnijā vienā ir krievi. No tiem krieviem, kuri Latvijā dzīvoja jau ilgi pirms 1940.gada un bija no pārtikušā gala, ne no strādniekiem parastajiem. Un, cik nu atceros no atmiņu stāstījumiem, viņiem nebija problēmu ar valsts valodas zināšanu un lojalitāti pret Latviju. No pēc 1940.gada sabraukušajiem? Liela daļa aizbraukusi atpakaļ uz mordorstānu pēc 1990.gada, daļai "palūdza" aizbraukt pērnziem, citi? Noteikti, ka pastāv kritēriji, pēc kuriem top izvērtēts, kurus "palūdz" aizbraukt, kurus - nē. Un nav ko "cepties". Ar "man tas kekss nepatīk, jo krievs" var panākt tikai to, ka "pats tāds nekāds, jo latvietis". Un tikai. Katrā gadījumā, gan jau ka notiek zināma sijāšana. Ko ar alkonautiem, kuri "ieciklējušies" reiz iemācītās frāzēs par to, ka viss labais nāk tikai un vienīgi no krieviem? Ziniet, ko no alkonauta prasīt? No jebkuras tautības alkonauta. Tiem taču pat muguras smadzenes nodzertas un līdz ar to nav, ar ko domāt un spriest. Un alkonauts manā uztverē sen vairs nav pilsonis, bet ir vienīgi personāžs. Tas nu tā, mans subjektīvais...
Tagad pievērsīšos izglītības sistēmai. Par to esmu tiešām izteikusies vairākkārt iepriekš kādos rakstus. Tiesa, laikam ne par konkrēti sistēmu kā tādu, bet drīzāk kā par izglītošanos kā tādu.
Jā, cik nu pamanīts, notiek "bakstīšanās" mācību saturā un tās prasības mainās diezgan aktīvi. Tas nogurdinot vecākus un skolēnus. Bet tajā pat laikā ir vēl viens, konkrēti mans skatījums. Tajos laikos, kad mana paaudze un tie, kuri skolā gāja laiku pirms 90-to iestāšanās, tādas "bakstīšanās" ar mācību satura un prasību maiņām nebija. Ko mācījos saturiski es, to pašu mācījās saturiski tie, kuri skolā sāka iet piecus, desmit gadus vēlāk par mani. Toties - visos mācību priekšmetos, kuros nu spēja un varēja, "sapičkāja" padomiskās ideoloģijas "sviestu". Sociālistisko reālismu, Marksismu-Ļeņinismu... Un citas, tamlīdzīgas būšanas. Un tādā daudzumā, ka reizēm faktoloģisko materiālu bija grūti saskatīt aiz "muldāmgabala". Un jāsaka paldies vecākiem, pagalmam, ielai un citiem "stūriem", kas skaidroja, mācīja un citādi palīdzēja aiz tā "muldāmgabala" saskatīt patiesās reālijas. Un "muldāmgabals" palika skolas sienās tikai un vienīgi labākas atzīmes saņemšanai, ne dzīvei ārpus skolas sienām. Un - vecāki strādāja ar mums par spīti savai aizņemtībai, vismaz mana loka bērni, pusaudži uz pulciņiem visādiem gāja personiskas iniciatīvas aicināti, nevis vecāku vesti aiz rociņas. Ja nu kas.
Man tik tāds kā akmentiņš šolaiku čīkstošo vecāku lauciņā. Vai tiešām viņi ir tik nevarīgi, ka visu, visu, visu izglītošanas un audzināšanas darbu "uzgrūž" skolai? Un paši neko? Ta kāda tur starpība ar tām kolīzijām mācību satura un prasību ziņā, ja vecākiem ir apsolutli slinkums ko darīt. Esmu jau daudz un dikti malusi to, ka bērns uz skolu aiziet no mājām un pēc skolas atnāk mājās, kurās viņs pavada daaaaudz vairāk laika kopsummā, nekā skolā. Un vecāku slinkums un neizdarība atsaucas jebkurā formācijā uz to, kā viņš sevi pozicionē jebkurā sabiedriskā vietā, arī skolā.
Tāpēc nav ko vainot skolu un izglītības sistēmu savā neizdarībā. Punkts.
Tas nu pagaidām viss, ņemiet par labu. Un paldies, ka izlasījāt līdz galam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru