Drusku iesākšu ar kādu it kā netēmu. Vismaz šī posta ietvaros.
Runa ir par nu ļoti strauju izmaiņu sieviešu, it īpaši, apģērba modē un tamlīdzīgās būšanās pēc Pirmā pasaules kara. Visādās hronikās un tamlīdzīgās būšanās, kurās top rādīts neilgs brīdis pirms Pirmā pasaules kara, sievietes nēsā garus brunčus un laikam ka jau arī atbilstošu apakšģērbu. Un praktiski pēc tā kara - hronikās un tā laika mākslas filmās sieviešu tērpi jau vairs nav tik "masīvi", svārku garums ir nedaudz zem ceļa (un laikam ka visi citi apģērba aksesuāri arī novienkāršojušies). Kaut kā neesmu uzķērusi "pārejas posmu" un "smago" motivāciju šādam lēcienam. Protams, šāda tipa pārmaiņas. var norakstīt uz kara sekām, kad tāda lieta kā audums bija visai deficīta prece, jo pirms tam rūpniecība strādāja kara vajadzībām visu pārējo aizbīdot kuros tur aizmugures plānos. Bet tas karš jau nebija pavisam un nesatricināmi pirmais visā cilvēces vēsturē. Iepriekšējo karu sekas neizraisīja tik kardinālas izmaiņas apģērba kultūrā. Kādam ir kādas idejas šajā sakarībā? Būšu pateicīga par jebkuru informācijas drusku.
Un tagad par to, ko gribēju rakstīt. Un - var jau būt, ka sāku "atpalikt no dzīves" un citādi pārvērsties par piekasīgu kūku, bet zināma deva lielas neizpratnes man ir. Un būšu pateicīga, ja man aizrādīs vai "piesviedīs" kādu ideju jautājuma sapratnei.
Vispirms runa ir par vīriešiem, kuri kompleksē par to, ka ar gadiem mati "sāk atkāpties" un galvvidū izveidojas "plesis" bez matiem. Man personīgi liekas muļķīgi, ka vienā pusē galvai tiek audzināta matu šķipsna, kuru pārķemmēt tam "plesim" pāri. Nu un kas, manuprāt, ka tas "plesis"? Var taču aplīdzināt matus kā vainagu ap to matu iztrūkuma vietu, nekas neglīts jau tas nav, kungs izskatās pietiekami korekti. Smieklīgāk ir tad, ja vējš to šķipsnu visu laiku pūš no galvvidus prom un kungs visu laiku izmisīgi pūlas kaut ar siekalām to šķipsnu uzlīmēt it kā vietā. Protams, es kaut kā nekorekta laikam esmu, bet - nu kā lai tādam īpatnim iestāsta, ka nav ko kompleksēt un ir tikai dabīgi, ka daudzas lietas, vietas cilvēka ķermenī ar gadiem mainās. Vienkārši jāpieņem sevi tādu, kāds nu ir kādā laika posmā.
Un tagad par kundzītēm ļoti nopietnos gados. Ir bijušas reizes, kad nākas sevi apvaldīt un neuzbāzties ar savu "dziesmu grāmatu svešā baznīcā". Proti, kundzīte, skaidri redzams, ka bijusi pie friziera un varbūt vēl pie vizāžista. Ar vienu diktu bet. Kundzītei uz galvas trīs mati desmit rindās, kurus friziere ar izteikti lielām pūlēm saveidojusi vai pat apgriezusi kādā nebūt frizūras idejā. Redzot šādas kundzītes apspiežu sevī vēlmi pieiet pie kundzītes un "Mīļā sirds, nu nopērc vienu, divas parūkas valkāšanai pēc kārtas. Lētāk sanāks, jo netērēsies naudiņas friziera pakalpojumam, bet frizūras būs visu laiku."
Par meitenēm zeltenēm. Viņu apaviem. Nezinu, kā var ilgstoši un ērti pastaigāt apavos, kuri uz trauslas (un arī ne pārāk trauslas) būtnes kājām izskatās pēc pieciem kravas vagoniem katrā kājā. Labi, ļoti puķaini izteicos, bet gan jau ka sapratāt. Runa nav par biezām apavu zolēm, runa ir par septiņdesmit pēdējā izmēra "stampām" kājās, pie kam radot zināmas grūtības pārvietoties. Tiesa, šī tendence sāk iet mazumā, bet vienalga - nesaprotu. Laikam par vecu esmu.
Par puikām runājot - sakiet, kur "prikols" valkāt tāda piegriezuma un izmēra bikses, ka rodas iespaids, ka tas jaunulis uzvilcis tēva, vectēva vai kāda cita pieaugušā bikses, jo pašam savu laikam nav...
Paldies, ka izlasījāt līdz galam šo domu izvirdumu. Bet tiešām mana neizpratne un tikai. Var jau būt, ka kļūstu veca un aizspriedumaina. Apstāstiet lūdzu, kur kļūdos vai kā... (Un zinu, ka laikam drusku neētiski sanācis)....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru