Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Latvieši, Latvija - pasaulē un pašmājās
Pasaulē vispār.
Jā, tiešām. Aizdomājos un ceru kaut komentāros sastapt konstruktīvu diskusiju. Tēmas plašākai apspriešanai.
Ja kur medijos visādos parādās kāds nosodījums Vilim Lācim un vēl dažiem sabiedrībā ar kaut ko atpazīstamiem cilvēkiem, kuri, ienākot Latvijā padomju karaspēkam ar tam sekojošu valsts faktisku okupāciju, tad kādēļ kaut kā "pāri pārskriets", kaut kā piezemēts top Kārļa Ulmaņa visiem zināmais izteikums: "Es palieku savā vietā, jūs paliekat savējās"? Būtībā tas ir aicinājums nepretoties agresoram.
Ulmaņa izteikuma sakarībā var piemeklēt vismaz attaisnojumu. Latvijai nebija nekas pat līdzīgs Manerheima līnijai, kas stipri vien apgrūtinātu bruņotas pretošanās būšanu. Un tās bruņotās pretošanās sekas vēl nav zināms, cik katastrofālas tās būtu latviešiem kā tautai.
Šajā tēmā esmu plūdusi un izplūdusies daudz un dikti. Un, iespējams, šajā tekstā aprunāšu jau daudz ko runātu, tik varbūt kādā jaunākā rakursā. Bet tēma ir cilājama, pārcilājama, apcilājama ilgi un dikti. Līdz "aizies" pat līdz žirafei ar simtmetrīgu kaklu.
Sākšu ar to, ka atbildība par valsti primāri ir mūsos pašos, nevis tikai tajos simt onkuļos un tantēs, kas Saeimā sēž. Ja prasām no sevis sevis sakārtošanu, savas dzīves vides sakārtošanu, savas attieksmes pret darāmo darbu uzlabošanu, vispār visu to, ko varam un spējam izdarīt paši sevī un sabiedriskajā telpā, tad, un tikai tad, varam prasīt līdzvērtīgu atbildību no citiem. Mēs varam no citiem prasīt tikai to, ko prasām pa priekšu no sevis. Kaut kā tā.
Valdības nāk un iet, mēs paliekam te, kur dzīvojam. Un no mums pašiem ir atkarīgs tas, kādā vidē mēs dzīvojam. Sakopta mājvieta, pagalms, iela uz kaimiņmāju - tas ir tas, ko varam paši, nav jāaicina kāds onkulis kaut no tās pašas pagastmājas, lai mūsu vietā par kaut vai naudiņām izdara to, ko mēs paši varam izdarīt un par velti. Un bez pārāk lielas piepūles.
