Atkal kārtējā izpaušanās par reiz runāto

Domas jau daudzas pa galvu virpinās un nelaiž vaļā. Varbūt pieskaršos vienai, varbūt aptveršu vairākas. Kā aizies.

1. Vispirms par to un tiem, kas varā ir. Un nesaku, ka man personiski kādas darbības iz viņu vidus patīk līdz galam. Ir pozitīvais un arī negatīvais elements. Visādi uztveru.

Sākšu ar "nodrāztu" frāzi - kāda tauta, tāda valdība. Jap. Piedaloties vēlēšanās, ievēlot tajos Krēslos kādus cilvēkus, mēs zināmā mērā paužam savu attieksmi pret sevi, savu valsti. Ja savēlam tos, kurus pēc lamājam un apsaukājam, mēs netieši lamājam un apsaukājam sevi. Savas izvēles dēļ. 

Gaidīt, ka valdības kungi un dāmas līdz pēdējam puteklītim uz mūsu sliekšņa ietekmēs, sakārtos pilnīgi visu mūsu dzīvi un sadzīvi? Ups. Viņu pieņemtie/nepieņemtie likumi mūs iespaido vispārīgās vadlīnijās, nevis tajā, kā mēs sakopjam mūsu durvju priekšu. Ne jau Jēkaba ielā "sēdošie" mūsu vietā sakārtos mūs, mūsu māju, mūsu dzīvi ikdienas ritumā. Ne jau mūsu vietā mīlēs mūsu zemi un valsti, ne jau mūsu vietā rūpēsies par mūsu dzīves un darba vides sakārtošanu, sakopšanu. Ir vērts aizdomāties par to, "Ko un cik varu izdarīt pats, kurā mirklī iet pie varas vīriem un sievām ko noregulēt". Ir jāprasa vispirms no sevis, pēc jau no kāda cita. Tobiš, cik tālu es pats pildu savus pienākumus, kurā mirklī man jālūdz, lai kāds cits savu pilnvaru robežās darbojoties papildina manu jau izdarīto.

Un vēl viens aspekts. Mēs neesam tiesīgi no valsts prasīt, lai tā pilda savu pienākumu pret mums, ja mēs tajā valstī neko neesam ieguldījuši, neesam veikuši savu pienākumu pret valsti.

Kā tādu stipru pienākumu varu minēt piedalīšanos periodiskajās pagasta/pilsētas/valsts institūciju vēlēšanās/pārvēlēšanās. Pilsoņa pienākuma izpildīšana. Elementāri. "Neeju vēlēt, jo man valdība jau tā neko nedod" - švaks arguments. Ej un izvēlies tādu, kura varētu tev iedot ko vairāk par "pliku" paldies. Vēlēšanas esot farss? Tā runā paaudze, kura nav izdzīvojusi padomjlaika "vēlēšanas", kuru rezultāts jau bija skaidrs vismaz mēnesi pirms vēlēšanu norises. Un līdz ar to garlaicība un "kāda kaktusa pēc man jāpiedalās vēlēšanās, ja vienalga tas deputāts tiks tajā Krēslā?". Šajos laikos - tiešām demokrātiskas, pat zināms šovs pēcvēlēšanu nakts garumā. Gaidot balsu skaitīšanas rezultātus. Kaut kā tā. 

Manā uztverē, tie pilsoņi, kuriem nav vēlmes piedalīties vēlēšanu procesā, neiet reizi cik tur gados uz tuvāko vēlēšanu iecirkni veikt savu pilsoņa izvēli, - nospļaujas par sevi, savu valsti, dzīves telpu. Ar "man vajag!" kabatā. Un tikai. Bez "Ko es varu dot, lai dabūtu ko pretī". Patērētāju filozofija. Pa manam, ejiet ka jūs tālu un uz ilgu laiku. Jums šo zemi, šo valsti nevajag. Jums vajag tikai bulciņas, kuras tiek ceptas tiem, kuriem vajag šo zemi, šo valsti. Mans ieteikums - kur problēma sakravāt čemodānu un doties uz to Laimes zemi, kur jums tās bulciņas dos par neko.

Pretējā gadījumā, radies iespaids, ka solidarizējaties ar Latvijas nepilsoņiem un citiem citzemju pilsoņiem, kuriem ir Latvijā deklarētā dzīvesvieta, bet nav pilsoņa pienākuma līdzdarboties jel kādā formā mūsu valsts politiskajās (vismaz) norisēs.

2.  Man tas riņķadancis ap Stambulas konvenciju arvien vairāk un vairāk sāk atgādināt mārketinga triku ar akmens iemešanu skudru pūznī. Lai tauta pašūmējas, nolaiž tvaiku un novēršas no kādām citam problēmām. Te var sadomāt visādus iemeslus, bet asociācija ar mārketinga triku  no tā nemainās.

No kurienes tāda sajūta?

Kad Latvija pievienojās tai konvencijai veicot kaut kādas pievienošanās procedūras, tas brīdis pagāja visumā mierīgi. Tika (kaut nedaudz) sabiedrība par to, kas ir šī konvencija un kāpēc Latvija tajā iepinas. Notika un notika tas piesaistes process. Nekā traģiska, tik darbība.

Tagad - kāds/kādi sadomāja, ka jāatsakās no līdzdalības tajā pasākumā,  tauta sašūmējās, sadalījās divās nometnēs. Saeima izdomāja to izstāšanās likumprojektu, aizsūtīja prezidentam apstiprināšanai, tas atgrieza atpakaļ kā "atlikto maksājumu" līdz nākošajam rudenim - lai tajā rudenī ievēlētajiem deputātiem "galva sāp". Galarezultātā nekur neesam izstājušies, esam, kur esam.

Domājat, tā nākamā sasaukuma deputāti tomēr izlems izstāties no līdzdalības tajā konvencijā?

Toties vardarbība kā tāda bija, ir un būs tik ilgi, kamēr indivīdi, sabiedrības locekļi, nebūs kaut piespiedu kārtā iemācīti nenodarboties ar jebkāda varianta vardarbību. Uz vardarbības fona tas konvencijas teksts ir tikai burtiņu kopums uz papīra, kas nekādi neizsvītro vardarbību no cilvēku saskarsmes. Audzināšanas jautājums nav burtiņu kopums kādā papīrā. Ir muļķīgi domāt, ka vārmāka pārstās būt vārmāka, tikai tāpēc, ka kādā papīrā kaut kas ierakstīts.

Svarīga ir tautas izglītošana, kurā konvencijas teksts ir tikai pakārtotā līmenī. Ne jau dēļ papīrā ierakstītā teksta cilvēkam ko jāmaina sevī. Ne jau papīri regulē mūsu saskarsmes ar apkārtējo pasauli.

Kaut kā tā. Mandomāt.