Mazliet par politisko taisnīgumu

Tagad jūtūbē skatos raidījumu ciklu par fašistiskā režīma zvērībām, šī režīma koncentrācijas nometnēm. Skati ir baisi. Tos vēl papildina nometnēs izdzīvojušo atmiņu stāstījumi. Filmiņām caurvijas  nosodījums par genocīdu pret ebreju tautu. Tiek stāstīts par to, kā visā pasaulē vēl joprojām meklē tos fašisma armijas virsniekus, kuri pieļāva zvērības sev pakļautajās teritorijās un koncentrācijas nometnēs. Dažus pat atrod un notiesā. Tiesa, tie jau ir vīri krietnos gados, kur mūža ieslodzījums tiesas spriedumā neko daudz nedod. Šie cilvēki ātri vien nomirst no dabiskām vecuma kaitēm, no kurām būtu nomiruši tāpat, bez šīs cietuma kameras.

Toties nekur jūtūbē un medijos neesmu īsti manījusi PSRS realizētā komunistiskā terora nosodījumu un informāciju par šī terora realizētāju tiesāšanu. Labi, 90jos gados, kad sabruka PSRS, šis tas izskanēja un iznāca pat grāmatas par piedzīvoto šajā laikā. Bet tas viss pieklusa un noklusa ļoti nemanāmi un ātri. Krievija, kas sevi definējusi kā PSRS mantinieci, dziļdomīgi klusē par šo faktu vēsturē. Klusē par masveida deportācijām, kurās cieta ne tikai Baltijas valstu tautas, bet arī citas PSRS teritorijā dzīvojošās tautas. Piemēram, tie paši čečeni, ar kuriem Krievijas valdībai joprojām ir neviennozīmīgas attiecības.

Par čečeniem runājot - tā ir tauta, par kuras pakļaušanu lokālās karadarbības jau bija Puškina un Ļermontova laikos. Vēstures grāmatās minētais Krievijas karš Kaukāzā ir karš ar čečeniem. Viennozīmīgi. Tā īsti pakļauti un asimilēti Krievijas sastāvā viņi nav joprojām. Tā ir bumba ar laika degli. Par to liecina kaut vai tie divi Čečenijas kari jau postpadomju laikā. Tagad tur vairs nekaro, ir iestājies relatīvs miers. Tiešām relatīvs. Jo, manuprāt, pietiks tikai ar vienu kļūdainu vārdu, darbību un viss sāksies no jauna. Vai tiešām ir tik grūti gan juridiski, gan faktiski dot čečenu tautai tik ilgi gaidīto valstisko neatkarību, kuru atzītu visas pasaules valstis?

Un vēl - vai tiešām Krievijai ir tik grūti likt mieru tām valstīm, kuras izveidojās sabrūkot PSRS? Tā Krievija iegūtu daudz vairāk gan politiski, gan ekonomiski.

Jaunā dzīvesvieta

Pirms rakstu tālāk, tikai pasaku, ka sirdsmiers pamazām iestājas. Vismaz vakardienas pēcpusdiena bija jauka un iedomājoties par alu, saprotu, ka man to nemaz negribas. Negribas atkal pazaudēt labsajūtu. Pat gulēju labāk, nekā iepriekšējās naktis.

Un tagad par vietu. Tas ir tā sauktais Ķīnas mūris - 9ņstāveņu rinda, kas sākas uz Stirnu ielas un ielīkumo Žagatu ielā. Tagad dzīvoju tajā galā, kas atrodas uz Žagatu ielas. Manā rīcībā ir viena istaba un gandrīz vai viss skapis (!). Tagad varu savas mantas izvilkt no maisiem un salikt normāli plauktos,

Tas prieks man maksā 50 eirikus mēnesī. Pat ļoti lēti. 

Skats aiz logiem kolosāls - skaista zaļā zona un daudz bērzu, kuros vārnas reizēm mēģina noskaidrot attiecības.

Un tas viss atrodas piecu minūšu attālumā no manas iepriekšējās dzīvesvietas Raunas ielā, kura ir robežjosla starp Teiku un Purvciemu. Tā ka tur paradoksāli sanāk - viena ielas puse atrodas Teikā, otra - Purvciemā.

Šeit es jūtos krietni labāk, jo dzīvoju ģimenē. Pietrūkst tikai dēla saskaņas ar manu māsu, bet ceru, ka tas laika gaitā nokārtosies.

Šeit es reiz dzīvoju, kad dēls tikko bija piedzimis un dēla vecmāmiņa bija dzīva un viņas vīrs nebija aizdevies uz pansionātu. Jocīga sajūta mēģinot no jauna pierast pie dzīves šeit. 

Vienīgais - tajās reizēs, kad dēla tēvs izdomās ierasties ciemos, man nāksies pazust atpakaļ uz Raunas ielu. Mums ar viņu ir neliels īssavienojums un abi izvairāmies satikties, ja vien tās nav oficiālās reizes, kad abiem ir jābūt oficiālajā notikuma vietā. Tad sanāk - neko darīt, ievērosim pieklājību un pat nedaudz aprunāsimies.

Sirdsmiers

Jau nedēļu nevaru atrast sevī mieru un saskaņu ar apkārtējo pasauli. 

Iemesls? Pēdējās nedēļas notikumi un jauna dzīvesvieta, pie kuras ir jāpierod.

Grūti to visu saturēt sevī, apeunāties arī īsti nav ar ko. Varbūt tik daudz un bieži rakstu. Jo aliņi jau nepalīdz, tikai pasliktina situāciju. Es jau viņus nemaz tik bieži un lielos daudzumos nepatērēju. Bet pat tie ir jāmet nost, jo organisms arī tos sāk nepanest.

Labi, ka dēls un vedekla ir tik saprotoši un neko nepārmet. Bet vienalga nav patīkami, gribas savādāk un labāk.

Es pēdējā laikā daudz filozofēju

Pēdējo drusku vairāk par pusgadu filozofēju nenormāli daudz. Daudz arī sanākuši strīdiņi ar maniem anonīmajiem lasītājiem alkohola un pareizrakstības dēļ. Paldies dievam, ka pie vainas ir tikai un vienīgi alus. Stiprajiem grādīgajiem dzērieniem paskrienu garām bez īpašas intereses un sapratnes. Ja kāda man palūdz nopirkt kaut ko no stiprā gala - vai nu staugāju gar plauktiem un meklēju prasīto, vai arī ķeru rokā pārdevēju zālē un prasu, kur ir tas, kas man apsūtīts. 

 Nesen nostaigāju gar limonāžu plauktiem un atradu, ka tur tiešām var atrast dzērienus, kas ir lētāki par par vislētāko alu. Ar patiesu prieku konstatēju, ka tās ir tās šķirnes, kas man garšo un laikam noteikti pāriešu uz tām. Piepērkot bulciņu var sanākt tik pat daudz, cik viena alus skārdene.

 No dēla un vedeklas nākas slēpt, ka tomēr vēl pa bundžai ietrekterēju. Pierašana jaunā vietā un viss iepriekšējais stress ar slimnīcu, kur pie problēmas biju vainīga pati, dara savu un pagaidām nezinu, ko darīt, kad man sakāpj dižais stress. Ārstam aizmirsu uzprasīt. Runa bija, ka to pie izrakstīšanās apspredīsim, bet tā izraksīšanās bija necool. Manas vainas dēļ.

Šomēnes piedevām vēl uz visiem kreņķiem pārtērējos un tagad sanāk vvzk. No ceturtdienas rīta līdz pirmdienas rītam man jāpadzīvojas vecajā dzīvoklī Raunas ielā, jo atbrauks puikas tēvs uz mantu šķirošanu. Mums satikties bez ofic pasākumiem būtu maz vēlams un situācija, kad es dzīvoju pie dēla var izraisīt zemestrīci un vuklāna izvirdumu vienlaicīgi. Nabaga puika - laipot starp abiem vecākiem, kuri īsti nestrīdas, bet redzēties arī negrb. Drīzāk, tas ir puikas tēva, kuram ir iebildumi pret manu atrašanos bērna tuvumā. Nu, šajā jautājumā mums domas dalās. Bet tāda nu ir dzīve. 

Par māsu runājot - mums tiešām attiecības uzlabojas tad, kad viena no otras atrodamies pa gabalu un retu reizi tiekamies. Tāds dīvains paradikss.

Kaut arī gribētu tomēr visu ģimeni reizi un uz ilgiem laikoem sadabūt kopā un zem viena jumta. Bet tas laikam ir nereāls sapnis. 

Esmu pateicīga tiem, kuri klikšķina uzreklāmām, jo tās tomēr mainās un ik pa laikam parādās jaunas.

Mazliet no Nīderlandes ar visām puķēm

Es zinu

Es zinu, ka rīt būs ne pārāk laba pašajūta un arī morālās pohas būs. Šodien bija pensijas diena. Nokārtoju obligāto nepieciešamo un neaizmirsu to, ko īpaši negribas. 

Cik esmu interesējusies, vizīte pie narkologa nav lēta. Jāpekrāj nauda. Bet nauda jāpiekrāj arī zobiem un notāram. Pankūka, cik daudz to olbligāto vajadzību ir. 

Lai kaut kas virzītos vēlamā virzienā, varbūt apmeklēšu anonīmos alkoholoķus. Varbūt tas ko līdzēs. Kaut gan uz šo organizāciju lielas cerības nelieku. Nav peredzes šajā jautājumā un nostāstu par šo darbošanos ar nav.

Pagaidām saku paldies dēlam un vedeklai par laipno uzņemšanu un ģimenes sajūtu. tas dauz ko nozīmē. Tik - cik ilgam laikam mūs visu pietiks? Tas ir jautājums, kas izskan ne pirmo reizi. Jāpaļajas uz cerību un gadījumu.

Stulbums, ka darbs nepatrāpās, kā gribēts. Lai pamazām no parādiem tiktu vaļā un sevi savāktu, kā vajag. 

Ir viens paradokss.

Saitā draugiem.lv viens kekss mani redzējis tik tur ieliktajās bildēs, bet jau gatavs precēt uz līdzenas vietas. Bet bildes ir vairākus gadus vecas, tagad veselības stāvoklis ārējo izskatu pamainījis. Nezinu, ar ko beigsies pirnmais randiņš. Neceru ne uz ko īpašu, īpaši pēc pērnās vasaras pieredzes.

Jau divas dienas pagājušas

Jau divas dienas pagājušas no šoka momenta par savu pārkāpumu un tā sekām. Līdz vizītei pie ārstējošā nervu ārsta jāpagūst vēl apmeklēt narkologu un saņemt konsultāciju, lai arī ko par to teikts komentāros pie maniem iepriekšējiem rakstiem. Vismaz pašai būs mierīgāk, ka to esmu izdarījusi. Lai vai ko narkologs man pateiktu un ieteiktu.

Noskaidroju arī, ka Tvaika ielā detoksikācija ir maksas pasākums, bet man jau detoksikāciju nevajag, organisms nav tik ļoti saindējies ar alkoholu. Vienkārši vajag nelielu palīdzību tam, lai es pārāk neaizrautos ar aliņiem. Stiprajiem grādīgajiem eju garām bez problēmām, tie mani neaizrauj un vasarā no dažām sīkglāzītēm ir bijusi tik katastrofāla pēcreakcija, ka labāk nevajag. Un, paldies dievam, arī vairs neprasās ko stipri alkoholisku.

Vakar iedzēru 3 bezalkoholiskos alus, šorīt nav pohas un drusku iekšējais nemiers notrulinājies. Māsa feisbukā gan izlamāja mani. No cikla - ja nomet, tad nomet uzreiz un bez tās pārejas caur bezalkoholisko. Tiesa, kopš vasaras, kad šī mana atkarība bija jo īpaši jūtama un Anonīmie mani pelnīti lamāja par drukas kļūdām, kuras ieviešas, kad domā, ka seko tekstam bet būtībā neseko tam, ko raksti. Un daudz dzeru šķidrumu, kas nav alkohols, lai viss negatīvais skalotos laukā. Zināmā mērā pat palīdz. Kad organisms ir iztūrījies dabiskā ceļā, reizēm pat pazūd vēlme meklēt to aliņu.

Jā. iesāku par māsas teikto vakar. No viņas sapratu, ka bezalkoholiskos alus nelielos daudzumos var bez jūtamām sekām šad tad iedzert, kad pamatproblēma ir likvidēa pašos pamatos. Viņai ir tik krasa nostāja. Jāpakonsultējas vēl šur tur pie speciālistiem.

Varnbūt šis atgadījums slimnīcā arī būs tas grūdiens, kas mani atturēs no aliņiem. Nezinu. Un nezinu, uz cik ilgu laiku tas palīdzēs.

Vakar dēls iepriecināja. Viņš beidzot ir priecīgs, ka mēs atkal dzīvosim kopā. 12 gadus esam dzīvojuši atsevišķi. Kopš viņš aizbrauca pie tēva uz laukiem pabeigt vidusskolu, Esmu priecīga, ka šis ilgais atšķirtības periods, kurā mēs tomēr viens otru reizēm apciemojām un samērā regulāri tikāmies, ir beidzies. Kaut kāda iekšēja murrāšana, ka mēs atkal esam ģimene. 

Tomēr, kā jau iepriekš esmu izteikusies, no rindas uz pansionātu neatsakos. Maz kas var notikt, rindu gaidot.