Purvciems pa septītā stāva logu

Mana vasara

Jau augusta pēdējā diena. Bet sajūta, ka septembra pēdējā diena. Vakari, naktis un rīti ir vēsi, vienīgi dienas kaut cik iesilst. Un man salst visu laiku. Apskaužu tos, kas dienas vidū vēl spēj vasarīgi ģērbties, jo ir pietiekami silts. Varbūt manai salšanai pie vainas ir tas iekaisums kas manī kaut kur ir paslēpies. To jau uzrādīs analīzes.

Vasara tomēr bijusi jaukāka, nekā iepriekšējā. Daudz vairāk patīkamu mirkļu. Daudz vairāk kas redzēts un piedzīvots. To visu var atrast še ievietotajās fotogrāfijās. Arī šis tas padarīts. Ne viss, kas bija ieplānots, bet tomēr.

Vienīgi kretinē tas, ka tajās reizēs, kad Rīgā parādās puikas tēvs, man jāpārvācas uz iepriekšējo dzīves vietu nepilnu piecu minūšu attālumā no šejienes. Diemžēl mēs viens otru panesam ļoti mazās devās un arī tad tikai oficiālajos pasākumos.

Pagājušā vasara pagāja kā miglā, jo tolaik tiešām daudz aizrāvos ar skārdenēm. Nu tas periods  ir garām, par bezalko alu dzeru reti. 

Maijā mani sameklēja cilvēks no pagātnes. Tagad samērā bieži tiekamies. Tomēr netieku skaidrībā pati ar sevi - vai es gribu šīs tikšanās reizes vai nee. Daudz kas mūsu attiecībās iet inercē no pagātnes, kaut arī dzīve ir pagājusi uz priekšu un daudz kas ir pamanījies pasaules uztverē un skatījumā. Jūtos viņam pateicīga par to laiku, ko pavadījām kopā kā pāris, bet tagad atjaunot pāra būšanu negribam abi. Tomēr draudzīgas attiecības ir saglabājušās un nav savstarpējas nepatikas satiekoties. 

Vispār īsti negribas analizēt šīs attiecības kamēr pašai nav īsti skaidrs šo attiecību statuss. Un pie viena jūtos tuvāka tiem, kas man ir palīdzējuši un vilkuši visus tos gadus, kamēr mēs ar šo cilvēku netikāmies.

Es mīlu nu jau pagājušo vasaru. Tā bija skaista. 

Grāfs Monte-Kristo - filma un grāmata

Gandrīz visi manas paaudzes cilvēki ir pusaudža gados izlasījuši šo divsējumu Aleksandra Dimā-tēva grāmatu. Tiem, kas nav lasījuši, īss pārstāsts.

Jauneklis savā saderināšanās dienā uz apmelojumu pamata tiek arestēts un ieslodzīts vienā no Francijas baisākajiem cietumiem - Ifas pilī, kura atrodas uz salas un no kurienes izbēgt praktiski nav iespējams. Šeit viņš pavada 17 garus gadus, kuru laikā viņam izdodas iepazīties ar otru cietoksnī ieslodzīto - abatu Faria, kurš gatavojot bēgšanas mēģinājumu, izrokas cauri sienai un sev par sirdēstiem saprot, ka racies nepareizā virzienā, jo nokļūs nevis brīvībā, bet blakus kamerā.

Tā aizsākas abu nelaimes biedru komunikācija. Sarunu rezultātā noskaidrojas, kas ir pie vainas jaunekļa ieslodzījumam tik drūmā vietā, kā arī abats Faria izstāsta jauneklim par milzu bagātībām, kas noslēptas uz vientuļas salas Vidusjūrā un saucas Mote Kristo. Vēl jauneklis uzzina, ka visus cietoksnī nonirušos iešuj maisā un iemet jūrā.

Kad abats nomirst no vecuma, jauneklis, kurš cietoksnī jau pavadījis 17 garus gadus, apmainās vietām ar mirušo abatu un tādējādi izkļūst no cietokšņa. Viņam atliek vienīgi ar paštaisītu nazi pārgriezt maisu un izkļūt brīvībā. Jūrā viņu izglābj kontrabandistu kuģis, kura kapteinis pēc izglābtā bēgļa lūguma izsēdina viņu uz nedēļu uz Monte Kristo salas. Šīs nedēļas laikā tiek atrastas tās bagātības, par kurām runāja abats Faria. Ar to, cik atceros, beidzas pirmā grāmata.

Otrajā grāmatā Ifas bēglis nu vairs ne jauneklis, pēc vairākiem gadiem, kurus veltījis pasaules apceļojumam un Monte Kristo salas iegādei no Itālijas valdības, atgriežas Francijā, vispirms ostas pilsētā Marseļā, kurā sākās viņa bēdu stāsts, pēc tam dodas uz Parīzi, uz kuru pārvākušies viņa nomelnotāji un līgava, kura šo garo gadu laikā apprecējusies ar citu - vienu no pāridarītājiem. Otrā grāmata praktiski stāsta par to, kā jaunizceptais grāfs Monte Kristo atriebjas saviem pāridarītājiem. Nemaz neievērojot, ka viņa aizbilstamā, arābu princese Faride, kuru grāfs izglābis no verdzības, dziļi un patiesi iemīlējusi grāfu.

Praktiski tā ir grāmata, kurā galvenais varonis velta savu dzīvi atriebībai nežēlojot tam savus līdzekļus. Tikai pašās grāmatas beigās viņš saprot savas rīcības neviennozīmīgās sekas.

Par filmu runājot - esmu noskatījusies tikai 1954.gada ekranizāciju franču ražojumā. Filmu droši var nosaukt par "pēc motīviem", jo visus notikumus. personāžus sabāzt 1,5 stundu garā filmā (var būt pat drusku īsākā), ir praktiski neiespējami. Iespējams ir tikai vispārējos vilcienos pārstāstīt notikumus. Tā ka filmai lieku patreknu mīnusu.

Vēlākās ekranizācijas neesmu redzējusi.

Katrā gadījumā, jaunībā no sākuma sajūsminājos par šo grāmatu un tās varoni. Pēcāk veidojās apskaidrība un dziļa līdzjūtība pret varoni, kurš, apmāts savā atriebes kārē, nemana neko sev apkārt. Neredz to, ka dzīve ir pavirzījusies krietni uz priekšu un viņa atriebe netieši skar arī tos, kam ar grāfa ieslodzījumu Ifas cietoksnī nemaz nav sakara. 

Manuprāt, grāmatas morāle - neliec visu savu dzīvi uz vienu vienīgu kārti, pavēro, kas notiek apkārt un kādas sekas var izraisīt atriebes kāre.

Iesaku izlasīt tiem, kas to vēl nav lasījuši, varbūt mūsu domas sakritīs tajā, ka grāfs, kaut arī cietis nepatiesi, tomēr kopumā nav nemaz tik nevainīgs pēc būtības,

Pagalma pozeris

Domas rīta agrumā

1. Vēl joprojām ir pieejamas šī saraksta grāmatas. Ceru tomēr, ka tās atradīs savu lasītāju.

2. LFFB lapā ir parādījušies jauni autori, un tas ir patīkami. Tikai žēl, ka pati lapa vēl ir darba procesā, tai daudz kā vēl trūkst. Webmāsteram ir arī citi darbi darāmi un viņš ar lapu nodarbojas savā brīvajā laikā, tas palēnina lapas pilnveides procesu.

3. Ļoti ceru, ka oktobrī mana vizīte pie sieviešu ārsta būs pēdējā šajā slimošanas epopejā un mans iekaisums izbeigsies dabiskā ceļā un tad varēšu domāt par darbu un citām lietām, kas darāmas obligātā kārtā.

4. Gaidu ļoti siltu septembri, jo šis vēsais augusts kretinē ar saviem ļoti vēsajiem rītiem un naktīm. Nav sajūtas, ka vasara būtu un notiktos.

5. Dēlam šodien dzimšanas diena, tikai dīvaini, ka tusiņu viņš netaisās rīkot. Es jau nemaisītos, klusiņām sēdētu savā istabā un nepīkstētu. Var jau būt, ka tas saistīts ar darba dienu - rīt tomēr jābūt darbā un darbs ir tāds, ka paģirainam cilvēciņam tur īsti būtu par grūtu.

6. Priecājos, ka anonīmajiem komentētājiem piegriezu skābekli. Tiesa, komentāru skaits ir samazinājies, bet tie ir par lietu un nav kašķa un piesiešanās pie vienalga kā, kaut sētas staba. Tiesa, lasījumu skaits vairs nav simtos, bet tomēr ir manam blogam normālās robežās - plus mīnus pie simta dienā.

7. Ar nākošo kalendāro gadu visas deklarācijas un cita veida atskaites VID'am būs jāiesniedz EDS sistēmā. Man šī sistēma pagaidām nav īsti skaidra. Laikam būs jāpaiet kādos kursos un pie viena jānokārto elektroniskais paraksts. Man galu galā šajā sistēmā jāiesniedz divas atskaites - viena par sevi, otra  par biedrību. Biedrības sakarībā šī EDS sistēma nāks tikai par labu - būs neliela ekonomija, nebūs vairs jāpērk blankas aizpildīšanai.

Pagalma kaķi

Joprojām trenējos ar savu mobilo bildēt un pagalma kaķi ir pateicīga publika šiem mēģinājumiem.

Rīta kārtējā kafija

Dzīve jau nesastāv no vienas lielas laimes un lielas nelaimes. Ir daudz sīku laimīgu sajūtu, pat nelaimē var atrast kādas sīkas laimītes - piemēram, labi ka nav noticis kas trakāka, esi laimīgs, ka nav tik ļauni, cik varēja būt.

Pat vēža un AIDS slimnieki savā nelaimē var priecāties, ka viņiem ir dots konkrēts laika nogrieznis, kurā sakārtot lietas, ieskaitot izlīgumu ar tuviniekiem, ja tas nepieciešams. Viņiem ir dota tā iespēja, kas nav citiem - viņi zina, cik apmēram viņiem atlicis dzīvot un tas dod iespēju koncentrēties uz svarīgām lietām, sīkus mirkļa aizvainojumus vai sīkas negācijas īsti neņemot vērā un ātri tās izrisināt nenovēršoties no galvenā.

Man pašai ir neliela paranoja un mani te mājinieki un draugi mierina un aplēkā cik vien var. 

Iemesls? Ar savu sīko apaukstēšanos aizgāju pie ārsta pēc padoma kā ar to cīkstēties un kopā izlēmām uztaisīt analīzes, tāpēc ka sen nav taisītas. Ķeksītim, tā teikt, bez nopietnas domas, ka tur varētu kas slikts atrasties. Realitāte pārsteidza mūs abas - asins aina bija normā, bet urīna analīzes uzrādīja iekaisumu sistēmā un nepavisam nebija labas. Rezultātā norīkojums pie urologa un nieru sonogrāfijas.

Un no tās sonogrāfijas esmu nobijusies vairāk kā no mēra. Visādas dumas domas pa galvu maisās. Bet tas no neziņas, ko tā sonogrāfija uzrādīs. Var jau būt, ka bailēm lielas acis un vaina ir neliela, ar kuru medicīna ātri tiks galā.

Tai pat laikā priecājos, ka no rītiem pamostos izgulējusies, miegs ir bijis pilnvērtīgs, ja diena paiet bez strīdiem un kašķiem - arī jauki. Un es pat nedusmojos, ka man pat bezalkoholiskos aliņus griež nost - raudzēts produkts ir un paliek raudzēts produkts un kamēr nav atklāts iemesls iekaisumam, labāk izvairīties no visa veida raudzētiem produktiem. Pat nedusmojos, ja man pasaka striktu nee.

Vienīgi - ja tā spēka būtu drusku vairāk, varētu mājās kalnus apgāzt. Bet kaut ko jau mājās pa kādam sīkumam izdaru un tad pašai prieks, ka esmu varējusi un ir sanācis. Trauku mazgāšanu un ēst gatavošanu gan esmu uz mājiniekiem atstājusi. Nu nepietiek man tam enerģijas. Ceru, šis stāvoklis pāries un atkal varēšu rosīties pilnvērtīgi. Varbūt pat jau šodien izdarīšu ko vairāk, nekā parasti mājās daru pēdējā laikā. Redzēs, diena ir tikai iesākusies.