Dienliliju izstāde 31.07.2019.

Par ubagošanu un darba meklējumiem

Par savu attieksmi un vēlmēm pret darba meklēšanu esmu rakstījusi jau krietni agrāk, tāpēc tagad par šo tēmu neizplūdīšu, jo principā jau nekas būtisks nav mainījies. Tagad pastāstīšu par ko citu.

Nauda dzīvošanai relatīvi minimumā pietiek. Dēla ienākumi un mana sīkā invaliditātes pensija minimumu nodrošina. Nekādas ekstras atļauties nevaram, bet līdz ar nagiem izdzīvot var.

Pēdējā pusotra mēneša laikā izlēmos uz nelielu eksperimentu. Tas ir mazliet paubagot. Lai sajustu, ka jūtas tie, kas reāli ubago uz ielām un pie baznīcām. Par ubagiem ir daudz runāts gan televīzijā, gan internetā. Bet nu laikam ir lietas, kas jāpārbauda pašai.

Vairāk par 70 centiem garāmgājējiem nejautāju.

Sajūta ir diezgan, maigi sakot, pazemojoša. 

Cilvēku attieksme ļoti dažāda. Daži vienkārši rupji pasūta, citi atvainojas, ka nav sīcenes, jo viss uz kartes, ir cilvēki, kas iedod cik var. Tiesa - daži pie viena pasaka, ka aliņam iedos bet maizei ne.

Pusotru mēnesi šitā paskraidīju un pietiek. Tagad jādomā, kur šo naudu pielietot saimniecībā, kas iekrājusies. Vajadzību jau vienmēr pietiek. Un tas nenozīmē alus kasti. 

Vairāk ubagot nemēģināšu, sapratni esmu ieguvusi ne tikai no lasītā un dzirdēta, bet arī praksē.

Vienīgais - doma tāda:

ja reiz valdība apgalvo ka mums dzīves līmenis ceļas, tad kāpēc centrā daudz ubagu? Varbūt tas jau kļuvis par dzīves veidu?

Porcelāna muzejs 21.07.2019

Kopā ar māsu aizgājām uz Porcelāna muzeju Vecrīgā. Pēc kartes tas jāmeklē uz Kalēju ielas, bet būtībā jāieiet Konventa sētā un tur viņu neatrast ir pagrūti. 

Muzejs ir atvērts no 11.00 līdz 18.00, brīvdiena - pirmdiena. Tas atrodas ēkas pagrabstāvā. 

Mūs pārsteidza muzeja šaurība un nelielums. Tikai dažas sīkas telpas, kuras var izstaigāt pa nepilnām 25 minūtēm. Laikam esam pieradušas pie lielajiem muzejiem, kuros ir daudz telpu un daudz vietas eksponātiem.

Zināmu nostaļģiju gan muzeja apmeklējums izsauca. Bija pārstāvētas gan pirmskara, gan padomju laika Latvijas porcelāna industrija. Porcelāna izstrādājumi skaisti un aizraujoši. Ne salīdzināt nevar ar mūsdienu plastmasas ražojumiem.

Tas ir viens no mūslaiku Latvijas mīnusiem - likvidēt šo rūpnīcu un porcelāna izstrādājumu ražošanu. Ārzemnieki, it īpaši Krievijas krievi, ļoti pirktu šīs lietas, it īpaši porcelāna statuetes, kurās ir savs šarms un neatkārtojamība.

Iesakats Šerloka Holmsa svētkos Jūrmalā 20.07.2019/

Uzreiz jāsaka, ka iepriekšējos gados Rīgā rīkotie Šerlokam Holmsam rīkotie pasākumi bija interesantaki un jautrāki. Bet nu ieskats bildēs Jūrmalā notikušajos.

Vēlreiz par zoodārzu

Tagad tas brauciens uz zoodārzu sestdien ir "nosēdies" un varu nedaudz sīkāk par to parunāt.

Bija sarunāts 10.08. satikties ar Ilmāru Biti pie dārza ieejas. Mēs ar Tomu, protams, nokavējam autobusu, kas ved no Purvciema pa taisno uz zoodārzu, nācās braukt caur centru - līdz Vidzemes tirgum un tur pārsēsties uz 11. tramvaju. Pašā dārzā jau sazvanījāmies ar Ilmāru un ilgi nebija jāgaida un mūsu trio noformēšanos. 

Par ieejas biļetēm runājot - biju domājusi, ka man ar manu apliecību būs par brīvu ieeja. Bet nekā - 3 eiriki. Labi, ka blakus bija Toms, tā ka mums par abiem ieeja izmaksāja 10 eirikus. Nepajautāju, cik maksāja Ilmārs ar savu pensionāra apliecību.

Es vairāk kā 10 gadus neesmu bijusi zoodārzā un manas atmiņas no tiem laikiem ir krietni savādākas. Dārzs ir pamainījies gan vizuāli, gan zvēru izvietojuma ziņā. Tikai reti zvēri mītējas tajās vietās, kuras atceros, daudzu zvēru vairs nav mūsu zoodārzā, piemēram, ziloņu. Arī pērtiķveidīgo un plēsējputnu praktiski nav, ir palikuši tikai daži eksemplāri. Stores arī vairs nav zivju paviljonā. 

Toties ir daudz soliņu atpūtai un vietu, kur ģimenēm atpūsties un ieturēt pusdienu pauzi, jo uz vietas pirktais ēdiens ir nenormāli dārgs. Neliels kafijas plastmasas ķopsis maksā 2,50. 

Toties redzēju žirafes, kuras līdz šim biju redzējusi televīzijā un datorā filmiņas skatoties, un īpatnu melni pelēku govi, kuras āda, caur režģi paglaudot, bija ļoti mīksta. Ne tāda cieta un spuraina, kā mūsu laukos esošajām govīm.

Katrā gadījumā mēs visi trīs tomēr bijām apmierināti ar braucienu un pastaigu.

Mēs zvērudārzā

Pēc dzimšanas dienas

Ja tā labi padomā. dzimšanas dienas ir viena piņķerīga būšana. Pašas dienas rītā gaidi kaut ko un priecājies par katru neklātienes apsveikumu - vienalga vai netā vai telefoniski. Pēc tam ar prieku sagaidi viesus. 

Bet tad iestājas nākamā diena. Ar netīro trauku mazgāšanu un mājas uzkopšanu. Ak dievs...... Labi, ka manā gadījumā bija tikai trauki un iznesamas šmuckastes ar visādām pēcsvētku atliekām. Gandrīz vai kā parasti no rītiem, kad tiek mazgāti iepriekšējā dienā nomazgāt noslinkotie trauki un iznesta pa iepriekšējo dienu uzkrātā šmuce.

Un tomēr vakar sapratu, ka man jau ir pāri tas vecums, kad gribas lielus un grandiozus tusiņus. Pietiek ar mājiniekiem un varbūt vēl dažiem viesiem ļoti šaurā lokā. Un pat viesi reizēm nav vajadzīgi. Tas - pēc noskaņojuma. Ir pagājis tas jaunības laiks, kad dzimšanas dienas un vārda dienas tika rīkotas ar milzīgu pompu, bagātīgi klātiem galdiem un visādām izklaidēm.

Kaut gan - ja atceras bērnību un jaunību padomju laikos, tad uz visiem ģimenē esošiem svētkiem salasījās daudz cilvēku, bija bagātīgi klāti galdi, pie kuru piepildīšanas un uzklāšanas saimnieces bija rosījušās pusi dienas gan virtuvē gan istabā. Protams, neiztika jau arī bez dzeramā, bet tas kaut kā sajaucās un izplūda uz ēdienu daudzuma uz galda. Un kur vēl dziedāšana pie galda.... Nē, ne bezsakarīga iedzerta dziedāšana, bet skaista kora dziedāšana. Vecākajai paaudzei bija skaistas balsis, kuras tika liktas lietā koros un Dziesmu svētkos. Man vismaz bērnībā un jaunībā patika klausīties šīs dziesmas.

Kādreiz pat dzerts netika tik daudz, tik pa glāzei uzdzerts kādam tostam. Pēc svinēšanas un viesu aiziešanas daudz kas no ēdamā un dzeramā palika pāri un dzeramais sataupījās kādai citai reizei.

Tagad tas viss ir nonivilējies līdz lielam alkodaudzumam un dažiem pīrādziņiem uzkodām. Ar ēdamo bagātīgi klātos galdus var sastapt loti reti un arī tad ar pompu rīkotās kāzās un kolektīvā Jāņu dienas svinēšanā, kur visi ierodas ar "groziņiem".