Gads kaut kā ražīgi iesācies interesantu demotivatoru lauciņā

Atkal palīkumoju Rīgā lietas kārtojot

Drusku par to, ko stāstām saviem bērniem vakaros pirms gulēt iešanas

Šoreiz nedaudz par pasakām. Principā tāds pārskrējiens, varbūt dažām pielikšu kādu akcentu.

Kaut kur jau ieminējos, bet gan jau ka dubults neplīst. Ļoti daudzās pasakās jaunekļi dodas no kaut kā glābt princesi un pēc tam to apprec. Būtu jau skaisti un sveicama rīcība, ja nebūtu viens "bet". Tai princesei vienmēr pūrā ir puse karaļvalsts. Ja tā puskaraļvalsts nebūtu pūrā, tā princese varētu pagaidīt ilgi un dikti. 

Un tās pasakas vienmēr beidzas ar "dzīvoja ilgi un laimīgi". Jo pasaku stāstītāji kaut kā pieklust turpināt. Nav taču zināms, kas ar to puskaraļvalsti notiek, kad to sāk pārvaldīt nemākule princese un viņas vīrs, kurš pasakās bieži sākotnēji ir vienkāršs zemnieku puisis, kurš ne vienmēr zina, kā vadīt pat to zemnieku saimniecību, kurā audzis. Varat iedomāties, kas tur notiek? Un kur zvanīts, ka tā puskaraļvalsts nenobankrotē?

Par Pelnrušķīti ieminoties. Nu, visi taču zināt šo pasaku. Nabaga meitenīte, kura dikti strādā mājās un vēlāk tomēr viņai izdodas par sievu pie prinča iziet. 

Nu, nebūt ne tik nabaga. Muižnieka meita, pie tam vienīgā. Tajos, pasakas laikos, par karaļa mežziņiem tika nozīmēti muižnieki. Tāpēc jau visa ģimene tika uz balli pilī. Tiesības no izcelšanās radušās. Nejaukā pamāte ar savām meitām? Nu nākas viņām laipot tomēr - Pelnrušķite tomēr likumīgā un neatraidāmā mantiniece tai vietai, kurā viņas iekortelējušās. Un pasakā nav uzrādīta mežziņa un tās pamātes laulību priekšvēsture. Tas, ka laulības varētu būt aprēķina - pilnīgi iespējams, tas zināmā mērā pamato tā mežziņa iecietību pret to būtņu rīcību.

Gadījums ar kristāl kurpītes laikošanu? Atceraties - vienai mātesmeitai pirkstu nogrieza, lai kurpīti vispār varētu kaut mēģināt kājā dabūt; otrai - papēdi. Stādieties priekšā situācijas reālumu? Katastrofāla asiņošana, kuru jāaptur steidzamības kārtā, lai meitenes nenomirtu. Par kādu mātes mīlestību var būt runa, ja pašas bērnus pakļauj nāves briesmām?

Krievu pasaka par uz krāsns tupošo Jemeļu, kuru ar lielu pierunāšanu un bulciņu izdodas pierunāt uz āliņģi pēc ūdens aiziet. Pat princesi izklaidēt nevīžo pats savām kājām aizdoties, uz krāsns jābrauc. 

Ansītis un Grietiņa? Mežā, raganas māju bez atļaujas pluinīt sāk un ēst nost. Normālformā taču var palūgt ko ēdamu, pastāstīt savu situāciju. Vai ēstgriba ir pamatojums tam, ka jāiznīcina kādam viņa mājoklis?

Es te tik mazdrusciņ par tām pasakām izteicos. Var jau būt, ka uzradīsies vēl kādi pieminējumi ar kritisku aci un padomāšanai. Ņemiet par labu šo viedoklīti, nesodiet bargi.

Tēmā par pasaules valdošajiem

Pērn jūlijā jau izteicos par dzimtām, kuras valda pār pasauli, pat devu neta ārēs atrastās pastāstošās saites. Toreiz, meklējot informāciju, bija interesanti, tāpēc arī padalījos ar informāciju.

Tagad tikai papildinu. Pavisam nesen iztulkoju Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības mājaslapai rakstiņu par pasaules bagātākajiem. Sanācis kā papildinājums pie iepriekš teiktā, kā arī "uzpeldējuši" daži līdz šim ne pārāk dzirdēti uzvārdi.

Ceru, jums būs arī interesanti palasīties, uzzināt.

Dzintara Tilaka grāmatas "Zlatas ceļš" (Veltījums Ukrainas kara bērniem) atvēršana 26.01.2023.

Vakar aizgāju uz Dzintara Tilaka grāmatas atvēršanas svētkiem. Ne tikai tāpēc, ka Bārbala Simsone man silti ieteica 19.janvārī citas grāmatas atvēršanas svētku laikā, ne tikai tāpēc, ka grāmata ir par šobrīd ļoti aktuālu tēmu. Arī tāpēc, ka Dzintaru atceros jau no nu ļoti seniem laikiem, kad mūsu ceļi nedaudz saskārās punktā, kurš saucās Pionieru pils literārais pulciņš. Toreiz, kopā ar draudzeni tur darbojāmies un pusaudžu pasaules uztverē un sajūtās esot, sarunā citu starpā "Zini, tam puisim, nu sanāks vēl "sastapt" viņa 20 grāmatu". Toreiz abas to uztvērām kā vēlamā uzdošanu par esošo un pasmaidījām - ko gan jaunas meitenes nesadomā. Frāze izrādījās pravietiska. Zlatas ceļš ir autora 20 grāmata. Grāmata, ko noteikti esmu ierindojusi tuvākā laikā noteikti izlasāmo grāmatu rindā.

Un kaut kā pašsaprotami sanācis, ka visus šos garos gadus līdz manīm ir nepārtrauktā plūsmā nonākusi informācija par Dzintara dažādām aktivitātēm, kaut kā nemanāmi sanācis "Es taču to puisi zinu, re, kā viņam veicas! Viņa ceļš ir tik bagāts, lai tā bagātība tik vairojas!"

Nesodiet bargi bilžu kvalitāti. Centos, sanāca kā sanāca par spīti maniem centieniem.

Nu sanāk man tos demotivatorus pačiept, kaut kā gada sākumā netā viņu ir daudz

Filma: Tauriņa efekts (Эффект бабочки / The Butterfly Effect)

Nezinu, vai man sižetiski jāiepazīstina ar šo 2004.gada ASV un Kanādas kopražojuma filmu. Naivi ceru, ka mani lasītāji to ir redzējuši vismaz vienu reizi.

Pirmo reizi to noskatījos drīz pēc tās iznākšanas uz ekrāniem, pārtulkotu no angļu valodas man saprotamā, diemžēl krievu, valodā. Turpmākajos gados ik pa laikam pie tās skatīšanās atgriežos nolejuplādējot torentos.

Lai vai cik plaša kvalitātes amplitūda ir ASV filmām no + bezgalīgi labas līdz - bezgalīgi sliktai, un Eštons Kačers, kurš šajā filmā tēlo galveno varoni, man ne visās filmās ar viņa piedalīšanos patīk, šajā filmā viņš ir godam un godam "iznes" stāstu.

Fantāzija un psiholoģija vienlaicīgi. Fantāzija tajā, ka labu vēlot un mēģinot sakārtot pozitīvā virzienā to cilvēku likteņus, kuri varonim ļoti nozīmē, varonis izmanto kā savdabīgu laika mašīnu savu dienasgrāmatu un filmas beigu piesitienā arī tēva uzņemtās videofilmas kadrus.