svētdiena, 2018. gada 22. jūlijs

Par sméķētājiem, kontrabandas cigaretēm un daudz ko citu

Man te iepriekšējos postu komentāros bija visai negatīva attieksme pret kontrabandas cigarešu iegādi, to esamību kā tādu. Sagribējās plašāk izteikties šajā jomā.
Ir taču iespēja visām tām precēm, kas tiek ievestas nelegāli, veikt analīzes, nosakot to kvalitāti u.c. rādītājus. Es šobrīd nerunāju par liela apjoma narkotiskām vielām, kas tiek "pārtvertas" uz robežas. Es pagaidām runāju par pārtikas precēm un tabakas izstrādājumiem. 
Ja analīžu rādītāji ir negatīvi, tad protams, prece ir jāiznīcina. Bet ja ar pašu preci viss ir kārtībā, vienīgais tās mīnuss ir kontrabandas statuss, tad ir vērts padomāt par valstij piederošu veikalu tīklu, kurā šīs preces norealizēt. Par tām cenām, kuras izdevīgas gan valstij kā pārdevējam gan ierindas pircējam. Varbūt tas pat nedaudz samazinās kontrabandas iespējamību. Vismaz man tā šķiet.
Par kontrabandas narkotiskajām vielām runājot, arī tās taču var nodot ekspertīzei. Un pēc tam lielu daļu no tām nevis iznīcināt, bet piegādāt/pārdot/vai kā citādi nodot mūsu pašu zāļu ražotājiem. Daudzu zāļu pamatā taču ir narkotiskās vielas. Tas pats morfijs lielās devās jau ir smaga narkotika, bet dozētās devās palīdz atvieglot sāpes kaut vai tiem pašiem vēža slimniekiem. Un aptiekās zāles ar narkotisko vielu piejaukumu jau kādu pusgadu vismaz nav nemaz tik viegli iegādāties pat kā kreiso preci. Aptieku īpašnieki nav ieinteresēti, kā arī ir atregulēta sistēma ārsts - recepte - aptieka.  Katra slimniekam izrakstītā recepte tiek ievadīta datorā, speciālā sistēmā, kur informācija nonāk pie zāļu tirgotājiem, aptiekām. Šajā sistēmā katra zāļu opcija ir adresēta konkrētam slimniekam un aptiekās pat jāuzrāda dokuments, kas apliecina, ka tas esi tu pats, kas ierodas pēc šīm īpašajām zālēm.
Tāpat ir jāpadomā par smagākiem sodiem kontrabandistiem un viņu dīleriem. Daudzās valstīs pastāv nāves sods par narkotiku kontrabandu. Pietiekami smags arguments, lai padomātu vai vispār ir vērts ar to nodarboties.
Tāpat ir jāpadomā par cenu un algu samērību. Kamēr pastāvēs iedzīvotāju slānis, kurš rēķinot katru centu un pirks lētākās preces, preces ar atlaidēm, pat kontrabandas cigaretes, lai ar saviem ienākumiem iztiktu līdz nākošajai naudas reizei, tikmēr daudzu lietu kontrabanda zels un plauks. Valstsvīriem būtu jāatrod stabils balanss šajā jautājumā, nevis brīžiem jākašķējas par mazāk svarīgiem jautājumiem, piemēram savu algu palielināšanu.
Vienīgais, ko lūdzu saviem lasītājiem - lūdzu normālus pretargumentus, nevis "atkal sūdu sarakstījusi, jo nesajēdz, ko runā". Jau esmu uzķērusi, ka šādi "uzbraukā" viens no anonīmajiem lietotājiem. Negribētos visiem noslēgt komentēšanas iespēju viena kašķīga pilsoņa dēļ.


sestdiena, 2018. gada 21. jūlijs

Patīk un nepatīk

1. Patīk, ka Rīgā un citās pilsētās uz lieliem svētkiem vai drusku mazākiem notiek pasākumi pilsētas iedzīvotājiem, kuri gribētu iziet no mājas un sajust šos svētkus kopā ar citiem pilsētniekiem. Tomēr, un es tagad parunāšu par Rīgu, jo esmu rīdziniece, Rīgā šie masu pasākumi Daugavmalā nav izdomāti līdz galam. Ir pilns ar dažādu tirgotāju slieteņiem, notiek kāds koncerts. Bet ko darīt tur tiem, kas negrib klausīties koncertu vai klīst no viena slieteņa uz otru un tērēt naudiņu par kaut ko, bez kā varētu arī iztikt? Pie viena ņemot vērā, ka cenas šajā laikā ir maķentiņ uzskrūvētas. Pietiek ar stundu, lai lēnā garā apskatītu visu, kas ir uz laukuma un pēc? Pēc ir interesantāk doties mājās un nodarboties ar citām lietām. Svētku uguņošanu var noskatīties televizorā, to vienmēr translē.
2. Patīk, ka pavasaros tiek rīkotas mežu un apkārtējās vides sakopšanas talkas. Tomēr - kas notiek ar to šmucmaisu kalnu mežmalās un citās vietās? Vai ir pārdomāta šo vākumu izvešana tālāk uz Getliņiem vai tamlīdzīgām vietām? Pati, braukājot pa Rīgu, vietās, kur ceļš ved gar mežmalu, esmu šos maisus līdz pusvasarai redzējusi stāvam un gaidām savu prom aizgādāšanu. Pa to laiku iztīrītās vietas neapzinīgie pilsoņi atkal ir piedrazojuši.
3. Patīk, ka tagad atkritumi daudzos pilsētas guļamrajonos tiek šķiroti, ir dažādi konteineri dažādu sadzīves atkritumu veidiem. Toties neesmu manījusi, ka katram atkritumu veidam pakaļ atbrauktu konkrēts transports. Vismaz Purvciemā, tajās divās vietās, kur sanācis mītēties, tā ir viena mašīna, kas savāc visu - šķirotu un nešķirotu un vienalga tas nonāk Getliņos. Tad kāda jēga šķirot?
4. Patīk, ka no maija līdz septembrim daudzās Latvijas vietās notiek kādi pasākumi. Nepatīk, ka informācija par tiem ir izkaisīta pa dažādiem websaitiem un reizēm, uzduroties kādam interesantam pasākumam, nākas nožēlot, ka esi nokavējis - pasākums jau ir noticis. Vai nebūtu laiks vienotam websaitam, kurā saplūstu visa informācija no visām Latvijas vietām par pasākumiem, kas notiek? Bet varbūt es maldos un tāds saits jau ir?
5. Patīk, ka tagad ir daudzas un dažādas programmas cilvēku ar īpašām vajadzībām integrēšanai sabiedrībā. Tomēr ir izveidojies vesels ubagu un bezpajumtnieku slānis, kuru dzīves sakārtošanai arī kaut kas jādara. Saprotu jau, ka tā nav mūsu vienu pašu problēma. Arī attīstītajās valstīs ir šis slānis. Kā viņi ar šo situāciju tiek galā?

piektdiena, 2018. gada 20. jūlijs

Divas intervijas

Vakar biju uz vienu darba piedāvājuma vietu, šorīt uz citu. Bet nu visu pēc kārtas.
ss'ā jau labu laiku "karājas" mans sludinājums, ka meklēju projekta veida darbus. Vakar uz to noreaģēja un man piezvanīja norunājot tikšanos uz 14.00, kas vēlāk tika pārcelta uz 19.00. Tikšanas laikā sapratu, ka tas ir kārtējais piramīdas variants, kas saistīts ar ceļojumiem. Dalības maksa 55 ar kaut ko dolāri mēnesī un tad var izceļoties par lētākām naudiņām. Ja ieinteresē 4 un vairāk, dalības maksa vairs nav jāmaksā. Jo vairāk cilvēkus ieinteresē, jo lielākas cerības kaut ko nopelnīt. Sapratu, ka uz doto brīdi tas nav priekš manis, jo vajag peļņu tūlīt un tagad. Kārtējo reizi aizmirsu klubiņa nosaukumu, bet tas atrodas Avotu ielā 33, Rīgā. Pagaidām neiesaku, jo savākt cilvēkus "zem sevis", kas būtu maksātspējīgi ir diezgan apšaubāmi.
Šorīt biju uz darba interviju firmā Kantar TNS. Darbs kārtējo reisi saistīts ar intervēšanu. Šoreiz iespaids bija labāks par iepriekšējam aptaujas firmām, kurās biju strādājusi. Šeit neņem tūlīt un uzreiz, ir jāveic testa uzdevums, pirms vispār var sākt runāt par piemērotību darbam. Pārrunas bija pagaras, kamēr izrunājām visus interesējošos jautājumus. Man iedeva pārbaudes darbiņu pēc kura varēsim runāt par turpmāko. Katrā gadījumā pacentīšos, lai turpmākais būtu. 
Jebkurā gadījumā par rezultātiem ziņošu turpmākajos postos, jo si vieta un attieksme man patika.

trešdiena, 2018. gada 18. jūlijs

Nedēļas sākums

Uz doto brīdi ir trešdiena un visi mani pasākumi ārpus mājas norit raiti un bez aizķeršanās. Pat sabiedriskais transports kursē man ērtā laikā un virzienā. Ka tikai nedēļas nogalē nav nepatikšanu un visādu stresu Jau esmu iebaidīta no cool nedēļas un dienas sākumiem, kas pa  lielo bieži atnes nepatikšanas beigās.
Pat kontrabandas cigaretēm cenas ir pakāpušās. Jā, es tās pērku, jo tā sanāk vienalga lētāk. Jo, kamēr valsts rūpēsies tikai par vienu sabiedrības daļu - nesmēķētājiem, smēķētāji, kas sastāda tomēr lielu daļu no iedzīvotāju skaita, būs apdalīti un spiesti izgrozīties, kā nu kurš. Tas ir kaut kas no homīšu un normālo attiecību piekritēju cikla. Rūpes ir tikai par vienu iedzīvotāju daļu, citus savā ziņā atstājot novārtā.
Bet valstiski domājot, ja lielie cigarešu oficiālie dīleri iegādātos un vestu pie mums iekšā tās  cigaretes, ko liela daļa patērētāju pērk no kontrabandistiem,  tas viss nomirtu tik pat dabiskā nāvē, kā kontrabandas spirta tirgošana. Spirķiks tagad tirgū kontrabandas ceļā nav nopērkams, jo sen jau vairs nav pieprasījuma. Visa veida alkohols  par dažādām cenām ir pieejams veikalos un retajās točkās. 
Laikam  kontrabandas cigaretes ir palikušas vienīgā kontrabanda, ko pie mums realizē
Bet, ja tā padomā, cik ļoti valsts iegūtu, realizējot visu reidos iegūto nelegāli iegūto preci, būtu ok valsts kasei un valsts budžetam. Kaut kāda nepārdomāta rīcība, to visu iznīcinot.
Bet tas ir tikai mans viedoklis, nepretendēju uz pārmērīgu guru viedokli.

Nesaprotu

1. Gaidīju domu apmaiņu šajā rakstā, kā tas reiz izvērtās rakstā par manu attieksmi pret braukšanu sabiedriskajā transportā (tur, man par pārsteigumu, sakrājušies 16 komenti). Diskusijas izvēršas citos rakstos, kas nav tik ļoti vērti diskusijai un ir vairāk informējoša rakstura. Arī tad vairāk sanāk repliku apmaiņa par drukas kļūdām un dzeršanu/nedzeršanu. Pēdējo es tiešām nesaprotu. Vai tiešām es nerakstu tādas  tēmas, kurās var izteikt saprātīgāku viedokli par manu pēdējā laika reto iedzeršanu un drukas kļūdām, kuras tomēr ir stipri samazinājušās?
2. Joprojām nesaprotu tos, kas lamā mūsu valsti un dodas darbos uz ārzemēm nodokļus maksājot tur. Galarezultātā šie nodokļi aiziet garām mūsu valsts kasei un tad nu valsts budžets ir tāds, kāds nu viņš ir no mājās palicēju nodokļiem un citiem ieņēmumiem. Ja dzīvotu te uz vietas un strādātu te, ienestu kādu daļiņu pašmāju valsts budžetā. Darbu var atrast. ss.com ir pilns ar darba piedāvājumiem, ir iespēja caur pazīšanos atrast ko piemērotu. Var pat atrast iespējas strādāt vismaz divās darba vietās.
3. Tāpat nesaprotu, kāpēc Rīgā dzīve ir dārgāka nekā citās valsts pilsētās. Pie viena nesaprotu, kāpēc cilvēki tik ļoti raujas uz lielpilsētu nemēģinot radīt kādas infrastruktūras uz vietas, lai būtu darbs un nauda.
4. Man piestrādājot alga un pensija kopā reizēm sanāk virs minimālās algas, viss atkarīgs kur iestājos un kā veicas ar darbiem. Un ar to naudiņu pat pie mūsu dārdzības var puslīdz iztikt sabalansējot savus izdevumus. Un, ja dzīvo divatā, trijatā darbspējīgi cilvēki, tad, saskaņojot kurš kādus obligātos komunālos maksā, var diezgan labi iztikt, naudiņa atliekas arī kādai izklaidei.
Es ļoti ceru, ka kāds tomēr ienesīs man nelielu skaidrību šajos manos "nesaprotu". Un, ja nekāda doma pēc mana posta nerodas, vismaz paklišķiniet reklāmu. Cik esmu ievērojusi, tur kas jauns parādījies.

otrdiena, 2018. gada 17. jūlijs

Bildes no Berlīnes lāču izstādes Doma laukumā

Bildēja dēla draugs, meitene kopā ar mani - vedeklas jaunākā māsa.

Maza rīta vingrošana pirkstiem

1. Šogad vasara beidzot ir iestājusies un kolosālāka, nekā pērnā vasara. Pērnā vasara man joprojām nepatīk daudzu aspektu dēļ. Kaut vai tādēļ, ka nebija silta. Bet bija arī citas problēmas, kas neļāva tā pa īstam izbaudīt vasaru, Tie, kas mani lasa pietiekami regulāri, to noteikti pamanīja un izteica savu viedokli.
2. Vecais teiciens "kā velnu piemin, tā viņš klāt" zināmā mērā nostrādāja. Tiesa, plānots tas nebija. Kā vakar ieminējos, ka nu jau rakstu bez drukas kļūdām - uzreiz bija atsauksmes un norādes uz to, ka drukas kļūdas tomēr ir un pastāv. Tad nu uzreiz gribu izlūgties piedošanu, jo tās rodas ne jau aliņu iespaidā, bet gan tādēļ, ka doma aizsteidzas pa priekšu rakstītajam vārdam un pie viena ne vienmēr rūpīgi pārlasu uzrakstīto. Vienīgais, ceru, ka tās nu tagad ir mazāk, nekā pērn ap šo laiku. Un pie viena - savā laikā, kad strādāju par lietvedi, sistēmā pastāvēja nerakstīta norma - arī labai sekretārei ir pieļaujamas 2vas drukas kļūdas uz A4 lapu. Ja gadās vairāk - meklējiet citu lietvedi.
3. Šodien jāaizklīst līdz Doma laukumam tos Berlīnes lāčus apskatīt. Bildētājkomanda jau sarunāta. Līdz ar to bildes būs drusku vēlāk. Varbūt pašā vakarā. Man pēc šī pasākuma vēl dažas instances jāapmeklē. LFFB lietās.
Zinu jau, ka tie lāči ar kaut ko atgādina Ventspils govis, bet vienalga gribas redzēt. Šie lāči Rīgā būs līdz 22.augustan, bet var aizmirsties un kompāniju sadabūt arī kaut kā. Pie viena zinu, ka augustā būs vēl kaudze citu pasākumu, kurus gribēsies redzēt un uz tiem jau sarunāta kompānija.
4. Savā ziņā ir patīkami, ka man izveidojies patstāvīgs lasītāju loks. Pat pamazām sāku orientēties anonīmajos komentētājos. Nu, vismaz pēc rakstīšanas stila saprast un iedalīt kauč kādos rāmjos. Tomēr paliek spēkā lūgums - pārstājiet būt anonīmi lūdzu. Cienu cilvēkus, kuri nebaidās parakstīties zem sava rakstītā, lai vai kā pamatteksta autoram koments patiktu vai nepatiktu. Drosme savā ziņā.

pirmdiena, 2018. gada 16. jūlijs

Darbīgā un lietišķā skrienampirmdiena

Man šodien kaut kā viss iet no rokas un notiekās kā uz sitiena. Bet nu visu pēc kārtas.
Es 14.maijā biju iesniegusi VID nodokļu deklarāciju par pērno gadu un man kā oficiāli strādājošam invalīdam teicās atmaksāt visus pērn ieturētos nodokļus. Tiesa, tā naudiņa pērn bija "pastrādājusi", kas atsaucās uz pensijas pārindeksāciju oktobrī. Uz otro pensijas līmeni arī laikam atsaucās, tik smalki nezinu.
Pēc savas pensijas 11. datumā piezvanīju uz VID, lai noskaidrotu, kad man ir cerības saņemt man pienākošos naudiņu. Tik vien uzzināju, ka mani papīri ir izskatīti un pat nosaukta atmaksājamā summa. Pagājušo nedēļu, nedēļas beigās aizbraucu uz Talejas ielu, VID, lai tad īsti noskaidrotu. kad tad saņemšu savu naudiņu. Izrādījās, ka šī naudiņa aizskaitīta uz banku Citadele, kurā man ir neaktīvs konta, tādēļ, ka man ir daudz kreditoru (biezajos gados sagrābos kredītus, kurus nu tagad pamazītēm atmaksāju). Citadele, nesagaidījusi, ka es izņemu šo naudiņu visu pārskaitījusi atpakaļ uz Valsts kasi, no kuras tiesas izpildītājs par labu kādam no maniem kreditoriem savācis šo naudiņu parāda dzēšanai. Uzreiz sazinājos ar tām institūcijām, kuru kontos jau pārskaitu pamazōtēm parādsaistības. Tās nebija lietas kursā 
Šorīt braucu uz Citadeles filiāli Laimdota Krišjāņa Barona ielā, lai ko sīkāk noskaidrotu. Tik vien noskaidroju, ka uz šo kontu "karājas" daudzu tiesu izpildītāju uzliktais veto un man labāk griezties tajā pašā Talejas ielas VID'ā, lai ko darītu lietas labā. Vismaz noskaidrošanas ziņā. Jāpiezīmē, ka bankā biju viena  no pirmajām apmeklētājām, man patika apkalpošanas serviss un operatora ieinteresētība notiekošajā procesā. Noteikti, kad būšu izmaksājusi visu to, ko esmu parādā pašai bankai, atkal aktivizēšu kontu tajā ar visām no tā izrietošajām sekām. Man šī banka patika arī tad, kad tā saucās par Parex banku. Tomēr mūsu pašu banka un savs rezons tur ir. 
No Citadeles devos uz VID, izsēdēju nelielu rindu un vismaz noskaidroju tiesu izpildītāja vārdu un uzvārdu, kā arī summu, kura nosedzama pēc viņa izpildraksta. Pēc devos pārbaudīt pastkastīti pieraksta vietā, tiesa gan, veltīgi, jo nebija nekā.
Pēc devos uz mājām atelsties un nedaudz parosīties mājas darbos, kā arī paciemoties pie bijušās dzīvesvietas saimnieces. Atpakaļceļā piezvanīja dēls, lai dodos pie viņa uz darbu, ko arī izdarīju. Tur saņēmu 50 eirikus saimniecības vajadzībām un zālēm. Protams, nedaudz caurskrēju arī veikalu un tagad esmu mājās.
Saskaitīju visus izdevumus un pie viena "izpīpēju", kurai kredītiestādei aizgājusi attaisnoto nodokļu summa Pēc nosauktā atmaksājamā cipara. Un te nu es esmu un rakstu šo visu palagu. Jāpiezīmē, ka man visos ceļojumos ļoti veicās ar transportu - mēs pieturā pienācām vai nu vienlaicīgi, vai bija dažas minūtes jāuzgaida. Tas atviegloja visu darbošanās procesu
Ieteikums lasītājiem - nesekojiet manai muļķībai un neņemiet kredītus. Vismaz no putras atdošanas procesā izvairīsieties. Ceru, mana šī pentere kādam noderēs turpmākajam, pirms sadomās ņemt kredītu

Otrā kafijas krūze

Blogs jau sen kā zaudējis savu pamatnozīmi un to, kāpēc tapa radīts. Tas ir kļuvis par placdarmu manām pārdomām un stāstiem par to, ko esmu redzējusi, dzirdējusi. Ceru, ka ne pārāk bieži atkārtojos savās domās. 
Man ir pieci sekotāju un daudz lasītāju, tik žēl, ka šie lasītāji daudzos gadījumos paliek anonīmi. ar konkrētu cilvēku vieglāk diskutēt. Bet šo tēmu jau esmu apmalusi daudz un dikti. Tomēr esmu viņiem pateicīga, jo dažos postos veidojas diskusija, tik žēl, ka šī diskusija reizēm apraujas ātri, rekords laikam bija 13 komentāri vienam postam. Laikam man neizdodas ierakstīt tādas tēmas, kurās varētu diskutēt ilgi un dikti.
Mans blogs ir iekārtots tā, ka pirmajā lapā vienmēr  būs redzami pēdējie septiņi ieraksti. Esmu pamanījusi, ka tiek lasīti labi, ja pirmie četri. Pārējie kaut kā paliek nepamanīti vai piemirsti. Reti kurš vēl palasa  kādu no iepriekšējo gadu rakstiem.
Tiesa, ja nebūtu klikšķu uz reklāmām, vai pa reizei kāds anonīms komentārs, liktos, ka manu blogu apmeklē tikai boti vien.
Pie visa iepriekš rakstītā - esmu rakstījusi daudzas tēmas, kurās varētu pastrīdēties, palasīt arī kādu citu viedokli, bet nekā. Strīdiņi un domu apmaiņa notiek pie rakstiem, par kuriem neesmu domājusi, ka tur būs par ko diskutēt. Paradokss.
Vismaz par drukas kļūdām man vairs nepiesienas. Laikam viņu vai nu nav vispār, vai arī tauta ir nogurusi aizrādīt? Kurš no variantiem, nezinu, nav dzirdētas atsauksmes.

svētdiena, 2018. gada 15. jūlijs

Sen nav bijuši trīs ieraksti vienā dienā

1. Esmu pateicīga puikas draugiem, ka viņi šobrīd ir šeit un spēlē puikas izdomātu RPG (Roll Play Game) jeb galda lomu spēli un viņiem ir jautri. Kaut kāda dzīvība mājās un nejūtos vientuļa un pamesta kopā ar kaķi, kuram arī bieži ir skumji kopā ar mani. Vakaros mēs toč skumstam abas divas, gaidot dēlu mājās. Pa dienu es kārtojos, skraidu ko nokārtojot, bet vakari toč ir vakars uz ezera. Mums abām - man un kaķenei. tie ir pēc velna gari.
2. Mans darba atsākums, ja izdosies atrast vietu, ar jūlija otro pusi ir mans un dēla kopīgs lēmums. Kaut kā ir jāizdzīvo, jo Rīgā dzīve ir dārga. 
3. Dēla plančiks ir pēc laika mums abiem pārvākties atpakaļ uz Ludzu, kur dzīve bija lētāka. Un viņš nepavisam negrib, ka es pārvācos uz pansionātu. Bet rinda uz turieni stiepjas gliemeža gaitā, man uz pastu nav pienākuši nekādi papīri, ka vieta pansionātā ir atradusies, atteikties no tās es varu pagūt jebkurā laikā. Tagad tuvākais ir pagarināt grupu vēl uz pieciem gadiem. Pēc dod uz mūžu. Kad man pināks tie gadi, varēšu izvēlaties to pensiju, kura uz to brīdi būs lielāka. Man vismaz vasaras laikā ir jāstrādā, jo tas  atsaucas uz pensijas indeksāciju oktobrī. 
4. Es jūtos mierīga, kad puika brīvdienas no pusdiemas laika ir mājās un kaut kas notiekās. Pārējā laikā ir kaut kāds pesimisms un vientulīgas sajūta. Laikam es atkārtojos.

Profesija - sabiedriskā transporta kontrolieris

Visai nosacīti šai tēmai pieskāros jau gadus atpakaļ, kad mani šī tēma skāra konkrēti un tieši. Tagad godīgi iegādājos biļeti ar trim nullēm, kā jau otrās grupas invalīde un mani neuztrauc kontrolieru parādīšanās transportā. Es braucu pilnīgi legāli, manu braukāšanu apmaksā valsts. Uzreiz brīdinu - ja man šī indulģence beigsies, atkal "zaķošu".
Sabiedriskā transporta biļešu kontrolieris ir viena no tām profesijām, kura saglabājusies vēl no padomju laikiem, kad transporta biļetes bija krrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrietni lētākas. Piemēram Rīgā autobusa biļete maksāja 5 kapeikas, trolejbusa - 4 kapeikas un tramvaja - tikai 3 kapeikas. Pārējo subsidēja iz valsts vai pašvaldības kabatas (īsti nepārzinu sistēmu, bet tādas cenas pastāvēja).
Es saprotu, ka par pakalpojumu ir jāmaksā, es saprotu, ka transporta maršruta kustības lietderība ir jākontrolē (diezgan bieži esmu redzējusi transporta pieturās sēžam kontrolierus, kuri tikai uzskaita cilvēku plūsmu konkrētos transporta līdzekļos). 
Bet es nesaprotu tos cilvēkus, kur piesakās darbā par biļešu kontrolieriem. Esmu dažus no tiem, kas tagad strādā par biļešu kontrolieriem, savā laikā redzējusi "zaķojam" ka nemetas. Jo ir bijis būtisks iemesls tā darīt. Un izpratne, kāpēc daudzi pat strādājoši cilvēki labāk izvēlas braukt bez biļetes, nekā tērēt naudu e-talonam vai vienreizējai braukšanas biļetei. 
Sabiedriskā transporta kontrolierus mīl un ciena pat vēl mazāk par policistiem. Tie vismaz parādās tikai tad, kad tiek saukti vai patrulē sabiedriskās vietās ar savu klātbūtni vien reizēm nodrošinot sabiedrisko kārtību.
Un, ticiet man, sabiedriskā biļešu kontroliera esamība nu nemaz nemazinās bezbiļetnieku skaitu. Daudzi jau to biļeti nemaz nevar atļauties un kontroliera teiciens "tad staigājiet kājām" izklausās kā ļauns izsmiekls, ja jānokļūst no Imantas uz Juglu, piemēram.
Es tomēr ieteiktu likvidēt šo profesiju kā tādu un izdomāt kādu citu transporta apmaksas kārtību. Varbūt pat krietni samazinot biļešu cenas un vairāk dotējot no valsts vai pašvaldības līdzekļiem.

Varat ar mani strīdēties ilgi

Tam, ko esmu turpmāk rakstīšu, var piekrist, var nepiekrist. Tik, dieva dēļ, pārstājiet manus domu pierakstus salīdzināt ar Delfu komentāriem - es tos nelasu. Delfos vispār "ielienu" ļoti reti un arī tad, lai paskatītos, vai nav kāds raksts mani interesējošā tēmā.
Es esmu piedzīvojusi divas varas šai valstiņā, ir cilvēki, vecāki par mani, kuri ir piedzīvojuši vairākas varas šajā teritorijā. Mums visiem ir ko atcerēties, ko salīdzināt no cikla "toreiz un tagad". Un tas, ka es periodiski uzrakstu kādu atmiņu stāstu par kaut ko - tās ir manas atmiņas par tā brīža notikumiem un skatījumu uz dzīvi tad. Tas nav pagātnes slavinājums, tas ir tas, ko neizlasīsiet nevienā mācību grāmatā.
Šolaiku 20 - 30gadnieki jau ir uzauguši pie varas, kas ir tagad un pārsvarā visu zina no mācību grāmatām, bet vienkāršo, ikdienišķo un sīkos ikdienas prieciņus iz tajiem laikiem mācību grāmatās neatrast.
Esmu priecīga, ka dzīvoju te un tagad. Jūtos bagāta, jo esmu piedzīvojusi daudz kā interesanta un man ir atmiņas, ar kurām dalīties. Naudas man, kā jau visiem vidusmēra cilvēkiem pie mums, ir pamaz un visam nepietiek, bet tas nemazina to bagātību, kuru neiztikt naudas izteiksmē. 
Man "pieder" Rīga, kas aug un pilnveidojas, man "pieder" Dziesmu un deju svētki ar visu to vārdos neizsakāmo kopābūšanas sajūtu, kas vienu tautu, kura "sabraukusi mājās pie Daugavas krastiem", man "pieder" Latvija ar visu tās krāšņumu un problēmu jūkli, kas ir un risinās. Man "pieder" daudz kas šajā pasaulītē un šajā zemē. Un to man neatņemt. Un tas nekas, ka reizēm paīdu par kādu problēmu, ar kuru uz sitiena netieku galā. Betās tās problēmas atrisinās laika gaitā un dzīve ir skaista.
Mīļie mani, nelasiet visu par pagājušajiem laikiem tikai un vienīgi mācību grāmatās. Taujājiet vecākiem un vecvecākiem par laiku, kad viņi bija jauni un viņiem jūra bija līdz ceļiem un zāle bija zaļāka. Tā jūs iegūsiet daudz vairāk un kļūsiet kaut drusku bagātāki. Ieklausieties viņu stāstos un vērtējumos. Ir to vērts. tas ļaus vairāk saprast tagadni un vairāk tuvinās savstarpējās attiecības ģimenē. 
Man šīs iespējas vairs nav, dziļi nožēloju, ka tajā laikā, kad mani vecāki un vecvecāki bija dzīvi, jaunības maksimālismā rāvos prom pasaulē, neieklausījos viņu stāstos. Man tagad šīs pasaules ir zudušas, palikušas tik kapuvietas, ko apmeklēt un nolikt ziedus.

sestdiena, 2018. gada 14. jūlijs

Dažādas dīvainības

1. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo ātrāk laiks skrien. Bērnībā, jaunībā vasaras bija garas un jaukas, rudens/ziema vilkās neciešami ilgi. Pie visa tā, ka pa dienu tika paspēts daudz kur pabūt, daudz ko redzēt un izdarīt. Arī tagad, pusmūžā, dienas ir pagaras, var paspēt daudz ko izdarīt, daudz kur pabūt, bet laiks ir sācis skriet straujāk. Man vēl ir sajūta, ka vasara tikai sākusies, bet tā jau pusē un nevarētu teikt, ka esmu maz ko darījusi un maz kur bijusi. Ir bijuši daudz un dažādi notikumu, par daļu no kuriem esmu še ierakstījusi. Laiks ir dīvaina padarīšana.
2. Ko dod visas šīs protesta akcijas? Vai tiešām tās rīkojot ir cerības kaut ko panākt? Valsts budžetā ir tik daudz naudas, cik nu viņas ir. Un kādam iedodot vairāk, citam paliek mazāk. Nodokļos ienāk tik cik ienāk. Ja darbspējīgā paaudze tā nelauztos uz ārzemēm, bet censtos strādāt tepat un tepat maksātu nodokļus, arī valsts budžetā tiktu vairāk. Tas atsauktos uz visām jomām, kurās nepietiek  līdzekļu kaut kam elementāram.
3. Uz ko cer geji un lezbietes,rīkojot savus ikgadējos praidus? Tauta ielas malās uz viņiem noskatās kā uz tādiem meža dīvainīšiem. Un tālāk nekas nemainās. Kaut kur iepriekšējos postos izteicos, ka man pret viņiem nav nekādu iebildumu. Lai dzīvo un mīl ko un kā grib, Pašu izvēle. Bet vai tik klaja izrādīšanās daudz mainīs vispārējo valdības un vispār cilvēku attieksmi pret šo cilvēku kategoriju? Nezinu. Tad jau savus protesta gājienus būtu jārīko arī tiem, kas izcietuši sodu par pārkāpumu un tagad mēģina adaptēties mūsu vidē. Mūsu pašu attieksme pret šiem cilvēkiem bieži vien pagrūž tos atpakaļ uz pārkāpumu ceļa, kura galā ir ieslodzījuma vieta,
4, Bieži vainojam valdību visos nāves grēkos, bet - šo valdību paši vien esam ievēlējuši. Ko tad vaidēt? Kāda nu ir, tāda ir, Un ventspilnieki vienmēr būs par Lembrgu, jo viņš kā pilsētas galva daudz ko ir izdarījis pilsētas labā, un rīdzinieki pārsvarā atbalstīs Ušakovu, jo viņa darītais pilsētā ir acīmredzams.

piektdiena, 2018. gada 13. jūlijs

Pērkona lietus

Pirmais pērkona lietus, ko šovasar sajutu. Debesis novilkušās melnas līdz pašai pamalei. Tas kaut kur fascinē, jo, liekas, būs uz ilgu laiku. Jā, maijā arī bija smagi lietus brīži, bet pērkonu tajos brīžos kaut kā palaidu garām. Pat nezinu, vai bija.
Ārā iet ir bezjēga, jo būšu slapja līdz ādai. Un parasti pēc pērkona lietus paliek vēss laiks. Kaut kā negribas izmirkt un pēc tam puņķoties iesnās.
Kaut gan man lietus nepatīk jebkurā gadalaikā. Tāds slapjums no gaisa, neērtība vien. Un lietussargu nelietoju kā šķiru. Kāda jēga no viņa, ja kājas tāpat paliek slapjas? Un tad ir jādzer silta tēja un jāmeklē vilnas zeķes. Pat vasarā.
Lietus uzdzen skumjas un sajūtu, ka dzīve ir bezjēdzīga.
Man pietiek ar to vienu reizi pērnvasar Cēsīs, kad izmirku līdz ādai aptaujas meklējot un tas puņķojos un šķaudīju līdz vēlam rudenim.
Pat kaķis ir ienācis pie manis gulēt. Tomēr drošāka sajūta un uz balkona šajā slapjumā arī viņam negribas.

Mans dēls, ASV karogs un vēsture kā tāda

Mans dēls uz ASV karoga fona. Karogu un citus attēlā redzamos atribūtus viņam atsūtīja dēla podkāsta klausītājs no ASV. (ja es zinātu, ar ko podkāsts atšķiras no vienkārša bloga,,,,,).
Dēls savu podkāstu veido uz amerikāņu un vispār uz Rietumeiropu vērstu publiku, kaut arī to bieži klausās arī mūsu pašu bāleliņi. Par to jau ieminējos šī gada janvārī
Puisis stāsta Austrumeiropas vēsturi komunisma periodā, kā arī par notikumiem Krievijā pašlaik, par kuriem viņš informāciju iegūst jūtūbē klausoties krievu raidījumus. Par to viņš kļuvis Krievijai nevēlams un ir ierakstīts melnajā sarakstā un tajā valstī neielaižams.

ceturtdiena, 2018. gada 12. jūlijs

Viskautkas ar viskautko

1. Laikam jānoreducē sevi uz gulētiešanu bērnu laikā, lai no rīta pamostos izgulējusies. Un mostos es parasti diezgan agri. Pieci, seši, reizēm septiņi (kas jau ir pavēlu priekš manis) ir mana iekšējā pulksteņa normālforma, un pie normāla dienas ritma pat klusā stunda nav vajadzīga. Visai dīvaini, bet tā tas nu ir. Darbs pastā pieradināja celties pirms pieciem, lai normāli pamostos un sešos būtu darbā. Toreiz es beidzu darbu parasti ap pusdienas laiku un nekāda klusā stunda mani neuzrunāja. Vienkārši vakaros gāju gulēt bērnu laikā - starp astoņiem un deviņiem.
2. Pateicoties dēlam iznāk sekot futbola čempionātam. No viņa stāstītā (jo vakar nebiju mājās) horvāti atkal guvuši uzvaru un cīnīsies finālā. Godīgi sakot, šīs pēdējās uzvaras mazajai Austrumeiropas valstiņai, kas izveidojās pēc PSRS un Austrumeiropas bloka politiskās pārkārtošanās 90to gadu sākumā, ir cienījams sasniegums, lai neteiktu vairāk. 
3. Tā arī neesmu izpratusi ANO un NATO ietekmi uz notikumiem pasaulē. Vai viņu rezolūcijām, lēmumiem un visam citam ir kāds noteikts ietekmes punkts? Cik ļoti šīs organizācijas spēj ietekmēt notikumus pasaulē? Jo, rādās, Krievijas un Ukrainas konflikta  jautājumā ir zināms nonsenss un nevarība, tāpat daudzās Āfrikas valstīs un Latīņamerikā notiek viskas kokteiļa veidīgs un ik pa brīdim tur kāds ar kādu kaujas. 
4. Tas, ka Eiropā pamatā ir vienota valūtas sistēma, savā ziņā nemaz nav tik slikti - mazāks čakars ar valūtas maiņām un kursiem un visādu citādu galvas lauzīšanu skaitot savas finanses kurp dodoties. Mans uzskats - pasaulei, neatkarīgi no pasaules kartes politiskā sadalījuma, būtu ieteicams pāriet uz vienotu monetāro sistēmu. Mazāk čakara ar valūtas kursiem, ērtāka norēķināšanās par pakalpojumiem braukājot pa pasauli vai nu darba darīšanās vai vienkārši atpūšoties. Un arī pašiem baņķieriem būtu vieglāk - nebūtu ik pa brīdim jādomā par valūtas kursiem un savu iespēju rēķināšanas. 
5. ES izveidojās kā pretsvars ASV, ja es pareizi esmu sapratusi notiekošo. Bet kāda būtiska ietekme ir ES vadībai Briselē un Strasbūrā un Eiropā notiekošajiem procesiem? Cik saprotu, tās regulām ir tikai reglamentējošs faktors. Tās būtiski neietekmē Eiropas valstu stāvokli un notikumu gaitu tajās. Tā tiešām ir neizpratne līdz galam. Būtu pateicīga, ja man kāds izskaidrotu šīs un iepriekš minēto organizāciju būtisko ietekmi uz notikumiem pasaulē.
6. Tāpat īsti neizprotu Sarkanā krusta darbību. Man par to ir maz informācijas. Zinu, ka tāds pastāv un zinu to, ka tā pārstāvji ik pa brīdim dodas uz planētas "karstajiem punktiem" kādas nebūt misijas veikšanai. Vairāk nezinu par viņu ietekmi uz lietām un notikumiem.
Jāā..... šoreiz ir sakrājušies vairāk nesaprotamo jautājumu, nekā atbilžu uz tiem. Ceru, ka kāds atradīs atbildes uz tiem
Pie viena - paldies tiem maniem lasītājiem, kuri klikšķina uz reklāmām manā blogā. Saprotu, ka tās iet "uz riņķi" pa vairākiem blogiem un citām vietnēm, bet vienalga paldies.

otrdiena, 2018. gada 10. jūlijs

Nedaudz vēl kaut kas

1. Nesen vienā postā solīju iedot linku, kuru mans dēls katru rītu klausās. Te būs. Izrādās, tie tomēr ir ukraiņi, kas to visu taisa un laiž ēterā. Tad nu Krievijai pagrūti piegriezt skābekli. Viņu pasniegšanas maniere ir visai interesanta. Uzreiz brīdinu - raidījumi notiek krievu valodā. Diemžēl bez angļu subtitriem.
2. Es futbolu neskatos, man pietiek ar to, ko dēls reizēm pastāsta. Tas, ka brazīļi izkrita no aprites, ir kaut kas nebijis, un arī Vācijas izkrišana ir visai negaidīts pavērsiens. Toties prieks par horvātiem, kuri dodas uz pusfinālu. Par to puika ir krietnā sajūsmā.
3. Ja kāds man jūlija otrajā pusē var piedāvāt kādu projektveida darbiņu ar visiem līgumiem un nodokļu maksāšanu, būšu tikai pateicīga. Protams, meklēju arī pati bet daudzās vietās meklējot vienmēr kaut ko atrod. Man derētu tāds ar brīvu grafiku un nesēdēšana kantorī no zvana līdz zvanam. Lai atliek laiks arī kaut kam savam.
4. Vasara jau pusē, šogad es no vasaras esmu sajutusi ko vairāk, nekā pērn. Jo pērn tomēr bija drusku vairāk to aliņu, nekā šogad. Šogad es tiešām esmu pārgājusi uz bezalko. Ja arī iedzeru kādu grādīgu, tad tas ir labi, ja reizi mēnesī vai reizi divās un vienu bundžiņu. Tā ka nav ko piesieties tiem, kas izteikti meklē kašķi. 
5. Man patīk šis laiks un viss, kas notiekās. Liekas, ka uzspīd otrā jaunība. Pilsētā un ārpus tās notiek tik daudz kā interesanta, ko redzēt un kur pabūt. Var jau būt, ka agrāk arī kas tāds ir bijis, bet neesmu pamanījusi, tikai vārījusies savā sulā. Tagad daudz ko sev atklāju kā jaunumu. Tas ir patīkami.

pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Domu jūklis

1. Kad uz planētas esošās pirmatnējās tautas dodas mežā, lai nomedītu kādu zvēru, tas nozīmē, ka viņi dodas pēc pusdienām.  Un tur nav nekā nosodoša, daudzu šo tautu tradīcijās ir rituāli pateikties dzīvnieka garam par to, ka devis savu miesu cilvēku paēdināšanai. Un šajās teritorijās nav ierobežojošu faktoru, kas traucētu šo izdzīvošanas ciklu (es nerunāju par rezervātiem, kuros tomēr pastāv kādas normas u.tml.). 
Toties es nesaprotu un pat nosodu pārējās pasaules medību sportu. Lai tiktu pie pusdienām, nav taču jādodas mežā pēc gaļas gabala. Gadsimtu gaitā ir izstrādājies mājdzīvnieku institūts, kurā iederas arī tie lopiņi, kurus audzē apēšanai (tiesa, šis nav viennozīmīgs jautājums - tiek nokauts un apēsts lopiņš, kurš tev ir uzticējies. Un pat ne par pliku paldies, ka negribot kļuvis par desām, cepešiem un karbonādi.) Tā pasaule, kuru uzskata par civilizētu, ir daudziem dzīvniekiem atņēmusi viņu dabisko vidi. Vienkārši notiek diskriminācija un genocīds. Nezinu, kā savādāk nosaukt kvotas, cik daudz katra meža lopiņa drīkst dzīvot konkrētā teritorijā, pārējos jāatšauj. Tas ir ļauni un nekrietni. Civilizētie nav iemācījušies sadzīvot ar dabu tā, lai nekas un nekur nebūtu jāatšauj. Tad jau būtu jāatšauj arī cilvēki tajās teritorijās, kurās viņu ir pārāk daudz un dotā teritorija nevar viņus pabarot.
2. Vegānus un veģetāriešus es arī nesaprotu. Jo cilvēks pēc savas dziļākās būtības ir gaļēdājdzīnieks, kas dārzeņus un tamlīdzīgas lietas lieto kā papildinājumu pamatēdienam - gaļai. Mūsu organisms ie iekārtots tā, ka tam ir nepieciešamas vielas, kas sastopamas tikai gaļā. Es nerunāju par tiem, kuriem ir alerģiska saslimšana, kas neļauj uzturā lietot gaļu. Bet tad viņi ārsta vadībā kaut kā balansē šo vielu neuzņemšanu dabiskā ceļā.
Un visvairāk mani kaitina tie gaļas neēdēji, kas visai agresīvā formā mēģina šo savu gaļas neēšanu popularizēt un uzspiest pārējai pasaulei.
3. Tāpat runājot par gejiem un lezbietēm. Man pret viņiem kā tādiem nav nekādu iebildumu. Lai dzīvo nost savā pasaulē un atstāj pārējo pasauli mierā. Lai legalizē savas attiecības tur, kur tas ir atļauts. Juridisko jautājumu neskaidrības? Pastāv tāds joks, kā testamenti, līgumi un citas juridiskas spraugas, pa kurām var daudz ko nokārtot un sakārtot.
Es tiešām nesaprotu visas iepriekš minētās lietas.

svētdiena, 2018. gada 8. jūlijs

Kriminālās ekselences fonds

Biļeti uz šo filmu man uzdāvināja dēls manā īstajā dzimšanas dienā. Filma tika demonstrēta kino Citadele Dziesmu svētkiem veltītās latviešu filmu nedēļas ietvaros. Laikam tā īsti pie skatītājiem tā nonāks drusku vēlāk.
Ātrāk par šo filmu nerakstīju, jo jutu, ka redzētajam materiālam ir "jānosēžas". Un arī drusku piemirsu arī.
Filma ir komēdija par 90-tajiem gadiem Latvijā. Daži joki filmā ir ar "bārdu", bet vienalga filma ir jautra un baudāma skatīšanai. Spēlē nepazīstami aktieri. Nav neviena no valstiņas populārajiem aktieriem. 
Iesaku, jo tas ir beidzot labs atpūtas gabals, ko filmējuši pašmāju autori ar pašmāju aktieriem.
Jāpiezīmē, ka filmas darbība notiek Rīgā dažādos tās rajonos. Vienā vietā pat atpazinu Imantas stūri. Varbūt kāds vēl saskatīs pazīstamas vietas.

Pēctusiņa noskaņās

Mana dzimšanas diena šogad iekrita nedēļas vidū, tāpēc tusiņu rīkoju vakar. Galu galā tāds pusapaļš cipars pienācis. Nav svarīgi, cik bet krietni pāri pusgadsimtam jau ir. Vismaz pēc papīriem.
Tusējām šaurā lokā un jutos priecīga, ka kopā ar mani ir tie cilvēki, kas man svarīgi. Žēl tikai, ka nebija māsas, bet viņai jau darbs ārzemēs un izrauties kaut uz vienu dienu ir vesela epopeja. 
Bilde uzņemta jau pēcpusdienā, kad daļa viesu jau gabalā un sākas tas, ko sauc par svētku pēcgaršu.

sestdiena, 2018. gada 7. jūlijs

Par problēmām un to risinājumu

Šobrīd tāds dīvains noskaņojums, gribas parunāt par problēmām, to risinājumu un par lietām, kas saistītas ar to.
Jebkurš dzīves laikā saskaras ar dažādām problēmām. Tās var būt gan sadzīviskas gan gan medicīniska rakstura problēmas. Abos gadījumos, ja nevar tikt galā paša spēkiem, tiek meklēta speciālista palīdzība. Bet - reizēm šo problēmu risinājumam vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Par sabiedrības attieksmi pret garīga rakstura invalīdiem esmu rakstījusi jau agrāk, tāpat par invalīdiem, kas spītējot savai invaliditātei kaut ko dara, arī esmu rakstījusi.
Lai saskartos ar problēmu un meklētu tās risinājumu, ne jau vienmēr jābūt invalīdam neatkarīgi no invaliditātes statusa. Tikai man liekas, ka sabiedrība vairumā gadījumu sastāv no garīga rakstura traucējumiem, kurus baidās sev atklāt un tam noticēt. 
Reizēm, saskaroties ar kādu problēmu, cilvēka pirmā reakcija ir histērija no cikla "Ak vai, ko nu tagad darīt!". Pēc tam iestājas bezdarbības  pauze, kuras laikā problēma vai nu padziļinās vai "pastāv uz vietas". Reizēm, kā par brīnumu, atrisinās pati no sevis. Bet ja nu neatrisinās? Tad ir jādomā un jāmeklē risinājumi, kas optimāli sakarīgi palīdzēs problēmu atrisināt vai nedaudz mīkstināt tās sekas.
Šajos gadījumos no svara būtu cilvēks, vai cilvēki, kuriem var uzticēties tik tālu, ka var izrunāt problēmu un kopīgiem spēkiem to risināt.  
Ko darīt,ja nav kam "izkratīt sirdi"?
Ķerties pie grādīgā dzēriena nav izeja, tas tikai padziļina problēmu. Man liekas, ka šādā situācijā nevajag noslēgties sevī, ir jāatrod spēki piespiest sevi doties uz kādu pasākumu, ļauties notiekošajām pozitīvajām emocijām. Šādās situācijās bieži vien uzrodas kāds svešs cilvēks, ar kuru kompānijā kaut uz vienu vakaru ir labi, kuram varbūt var "izkratīt" sirdi. Tas cilvēks varbūt nākošajā dienā būs tevi aizmirsis kā nejauši satiktu kompanjonu vienam vakaram, bet pašam būs kļuvis vieglāk un kādas jaunas idejas radušās problēmas risinājumam.
Otrs variants ir pašam apsēsties un klusībā apdomāt problēmu un rast risinājumu, ko darīt. Tas ir pagrūti, bet iespējami. Ja pietiek spēka.
Ko vēl varu ieteikt? Nezinu. Pašai reizēm nākas "kauties" ar savām problēmām. Galā tieku ar mainīgiem panākumiem. Nākas visu pašai, jo īsti nav cilvēka, kuram uzticēties līdz galam. Pat ne ārtsam, kuram laiks, ko veltīt katram pacientam, ir ierobežots un psihologa konsultācijas ir padārgas.
Ja kādam noder šie mani ieteikumi, būšu tikai priecīga.

piektdiena, 2018. gada 6. jūlijs

Par gadiem

Man patīk tā pa punktiem visu rakstīt. Laikam arī šoreiz turpināšu šo tradīciju.
1. Kad biju jauna un dumja, tā, ap gadiem 18, man likās, ka visas, kurām ir 25 gadi, ir vecas kūkas, kurām dzīve jau beigusies un viņas no jaunības jautrības neko vairs nesaprot. Tagad man ir kāds brīsniņš pāri pusgadsimtam un nu nemaz nejūtos pēc veca keksa, kas no dzīves un jautrības neko nesaprot. Un kā vēl saprotu. Ar gadiem mans moto ir sācis skanēt "dzīve sākas pēc 40, kad bērni ir lieli un ir laiks sev". Tas, protams, netraucē līdzpārdzīvot nu jau pieauguša dēla problēmām un mēģināt piedalīties viņa dzīvē tajās robežās, kurās viņš to pieļauj.
2. Kādreiz, svinot dzimšanas dienas, man bija svarīgi, ka paliek tik un tik gadu. Tagad nu jau kādu laiku tas ir kļuvis par datumu, kurā ir vērts sarīkot tusiņu, ja gribas rīkot. Kaut gan pēdējos gados esmu pasākusi rīkot tusiņus tikai uz apaļiem vai pusapaļiem cipariem. 
3. Mani kaitina tās "tantes" kuras jau 35os gados izturas kā nolietotas un nekam nederīgas govis. Bet 35 gadi jau vēl tikai pašu pumpuru laiks. Vienkārši jāpavēro 70gadnieki, kur dzīvo ar pilnu jaudu un izbauda katru dzīves mirklīti. Varbūt tāpēc, ka laika nav daudz atlicis.
4. Par atlikušo laiku runājot - man šķiet, ka katra diena jāizdzīvo pa īstam, gluži vai kā pēdējā. Nekad jau nevar zināt, cik mums ir atvēlēts un kurā brīdī sastapsim liktenīgo ķieģeli. Tas, ka es reizēm paīdu, vēl nenozīmē, ka visā nopietnībā taisos sevi norakt. Īdēšana ir mirkļa vājums un triju priedīšu sindroms. (Tiem, kas atceras Milna lācīti Pūku).
5. Un vēl - pasē norādītais vecums neko dižu nenozīmē. Tas tikai norāda laiku, kopš kura tu, cilvēkbērns, pavadi šeit un tagad. Tas ir tikai sākuma punkts garam ceļam, kura beigu punktu nekad neviens nezina (nu, ir izņēmumi smagu, neārstējamu slimību gadījumos). Un šis ceļš, ko sauc par dzīvi, ir gana interesants un visādiem notikumiem un piedzīvojumiem piepildīts. Un nav ko skumt par visādām kļūmēm un neražām pa ceļam ejot. Dzīvē jau visādi gadās.

Piektdienas rīts

1. Vakardienas īdēšana un "besis" ir pārgājis, diena arī rādās būt jauka - vismaz saulīte spīd caur nelielo mākoņu daudzumu. Tas uzlabo garastāvokli. Un pats dīvainākais ir tas, ka ārā ir siltāks, nekā iekšā, jo iekšā ir caurvējš zināmā mērā - daži pretējie logi ir vaļā.
2. Rīt man ir dzimšanas dienas tusiņš. pusapaļš gadaskaitlis saskrējis. Uz šo pasākumu ciemiņi jau sasaukti, tā ka pievienoties nesanāks. Galvenais - laicīgi sākt un laicīgi beigt, jo puikam svētdien sešos jāceļas uz autoskolu, bet man ieplānots gājiens pa pilsētas parkiem svētku pēdējās dienas pasākumu apskatei. Uz šo gājienu varbūt kāds var pieteikties kompānijā. Bildes būs. Tik laicīgi jāpiesakās. Es ar savu kompanjonu, kuram ir fotoaparāts, sazināšos sestdien un mēs sarunāsim kur un cikos tiekamies.
3. Esmu ievērojusi, ka manā blogā visvairāk tiek skatītas bildes no kāda pasākuma vai arī lasīts kāds neviennozīmīgs raksts, kurā es mēģinu kaut ko pierādīt vai izteikt domas, kas īsti nesakrīt ar lasītāju domām. Arī lasījumu skaits pēc katra raksta palielinās, jo retāk ko ierakstu, jo retāks ir lasījumu skaits. Tas arī atsaucas uz klikšķiem vienā stūrī.
4. Atkal nākas klausīties krievu ziņas, jo puika, pie kompja sēžot, tās klausās. Interesants skatījums uz notikumiem Krievijā. Ar humora piedevu. Tas ir izlikts jūtūbē. Vēlāk noskaidrošu, kā raidījumu sauc un, iespējams, ielikšu arī linku uz šo ziņu apkopojumu. Jāsaskaņojas ar dēlu.

ceturtdiena, 2018. gada 5. jūlijs

Sen neesmu īdējusi

1. Kaut kur ir pazuduši nedaudz vairāk par diviem mēnešiem. Nē, es tos neesmu nodzērusi, tikai tie paskrējuši tādā tempā ar daudziem notikumiem, ka "vai man dieniņ'". 
Drusku vairāk par mēnesi esmu strādājusi otrās maiņas un jutusies nogurusi pēc ilgās runāšanas telefonā un respondentu pārliecināšanas un aptaujāšanas. Esmu gājusi uz pasākumiem vairāk, nekā pērn, bet mazāk, nekā gribētos, jo pilsētā to šogad notiek daudz. Svētdien došos uz Dziesmu svētku pēdējās, noslēguma dienas pasākumiem pilsētā. Biļetes uz lielkoncertiem Mežparka estrādē un Daugavas stadionā jau neesmu laicīgi iegādājusies un tagad stāvēt pie ieejas un cerēt uz liekajām biļetēm nav jēgas - mana monetārā politika ir pārāk ierobežota.
2. Cenšos ar sevi tikt galā. Iekšējs nemiers un nesaskaņa ar sevi. Lēmumu aiziet no darba pieņēmu, kad sapratu - īsti netieku ar darbu galā, jo aizrādījumu diezgan daudz. Pie viena dēlam pasaulīte sabruka līdz ar vedeklas aiziešanu (viņi savu pajukšanu gan vēl nav juridiski noformējuši, tā tur vēl var daudz kas mainīties; visas savas mantas viņa arī nav paņēmusi līdzi) un sapratu, ka dēlam mājās esmu vajadzīgāka vairāk kā jebkad. Kad nostabilizēsies, piemeklēšu jaunu darbu. Ir jau idejas, ieteikumi. Rītu jāpiezvana. Vispār man jūlija beigās vismaz uz pāris mēnešiem jāatrod darbs, jo savādāk paliek pensija vien un pilnībā esmu uz dēla kakla. Kaut nu izdotos.
Bet ir jau vēl kas. Mani sameklējis cilvēks, ar kuru attiecības pajuka līganā kārtā vairākus gadus atpakaļ. Tagad jāatrod skaidrība sevī - ko tad es gribu. Kaut kas ir mainījies manī pa šiem gadiem. Es vairs nejūtos pataloģiski atkarīga no viņa blakus būšanas, ir savas lietas kārtojamas, ko arī daru (vismaz ļoti cenšos izdarīt; kaut kas pat sanāk), ir cilvēki, ar kuriem tiekos un tikšos neatkarīgi no viņa - cilvēki, kuriem esmu pateicīga par palīdzīgu drauga plecu brīžos kad ir bijis pavisam slikti. Un nezinu,vai jel kādreiz vēl ņemšu šo cilvēku līdzi pie saviem draugiem. Jūtos kā lācītis Pūks, kas apmaldījies trijās priedēs. Jo kaut kas mūsu attiecībās skrien vecās sliedēs, bet tas ir necool, velk atpakaļ bijušajās nelaimēs, bet mēs taču esam mainījušies kaut kur abi.
3. Joprojām vislasītāko rakstu slejā bloga pirmajā lappusē "karājas" trīs raksti, kas vairs nav aktuāli šodienas dzīvei. Interesanti, vai šos rakstus laika gaitā nomainīs citi - aktuālāki? Pie viena priecājos, ka man ir lasītāji, kuri dažreiz piekrīt man, dažreiz ar mani pastrīdas. Es neesmu dusmīga uz anonīmajiem, kaut arī grūti saprast - raksta viens vai vairāki cilvēki. Dažreiz viņu viedoklis ir nekašķīgs, neaizvainojošs un vērā ņemams. Kašķa meklētājus bieži nākas aizsūtīt tālu un ilgi, jo viņu argumenti reizēm izpaliek.

Kas mūs vieno un kas mūs šķeļ

Mūs vieno Dziesmu svētki, kurus 19.gadsimtā iedibināja jaunlatvieši, kas tolaik mācījās Pēterburgā. Un šie svētki ir izgājuši cauri visām varām un svētku gājiena laikā var redzēt, ka tie turpināsies vēl ilgi un skanīgi. Jo šajā gājienā iet dažādu paaudžu cilvēki, pat skolas vecuma bērni. Priecē tas, ka šo svētku gars bērnos tiek ielikts jau no mazotnes. Un svētki sasauc mājās arī emigrācijā esošos latviešus. Par šiem skaistajiem svētkiem jāpateicas jaunlatviešu pirmsākumam idejas līmenī un tautai, kas atsaucās idejai un turpina to pilnveidot.
Mūs uz brīdi vienoja Dziesmotā revolūcija Mežparkā un barikāžu nedēļa pēc tam. Bet tas bija emociju uzrāviens un vienojošais faktors kaut kā izplēnēja gadu gaitā. Ir izaugusi paaudze, kas par to lasa mācību grāmatās reizēm bez īpašas pacilātības sajūtas. Viņus šīs tolaiku emocijas nevieno.
Pagaidām visu tautu vieno tikai un vienīgi Dziesmu svētki.
Pārējie svētki, kas pavasara/vasaras sezonas laikā notiek dažādās Latvijas vietās ir lokāla tipa svētki, kas nesauc "mājās pie Daugavas krastiem". 
Mūs savā ziņā ir sašķēlusi ekonomiskā situācija valstī. Mēs lamājam politiķus, dažāda ranga ierēdņus. Bet politiķus mēs paši ievēlējām tajās vietās, kurās viņi tagad strādā. Tā ir bijusi pašu izvēle, kurus tad laist pie varas ruļļiem un veidot valsts dzīvi gan iekšēji, gan ārēji.
Runājot par ekonomisko situāciju valstī - liela daļa vainas tomēr gulstas uz tiem, kas pēc treknāka pīrāga gabala aizbrauca darbos uz ārzemēm un liela daļa no tiem tur sāk iesakņoties. Diemžēl arī mana māsa ir to vidū. Tomēr viņa savā Nīderlandē neiesakņojas, uz ziemas mēnešiem brauc atpakaļ un sameklē oficiālu darbu šeit, tādējādi ar saviem nodokļiem vismaz ziemas mēnešos dod pienesumu valsts budžetam. 
Es neesmu iedziļinājusies tajā, kas īsti veido valsts budžetu, bet mūsu nodokļi ir viena no valsts budžeta sastāvdaļām. Tā es saprotu.
Ņemot vērā, ka vairs nav 90tie gadi un darbu, kurā maksā ap 500 eiro uz rokas pēc nodokļu nomaksas, var atrast. Var atrast arī tādu, kurā maksā vairāk. ss.com ir pilns ar darba sludinājumiem, pa bezdrāts telefonu - draugu, paziņu ieteikuma - var atrast normāli apmaksātas darba vietas. Emigrācijā esošajiem būtu vērts padomāt par atgriešanos mājās un rast sev ko piemērotu šeit.

otrdiena, 2018. gada 3. jūlijs

Viena aizkavējusies jāņu bilde

Pirms sagaidu bildes no Dziesmu svētku gājiena, ievietoju vienu bildi no Līgo vakara mājās. Puikas gan teica, ka šajā kostīmā varu vazāties pa mājām, doties uz kādu brīvdabas lomu spēli, bet nekādi ne pa pilsētu darīšanās skraidot.

pirmdiena, 2018. gada 2. jūlijs

Dziesmu svētku gājiens 2018

Par Dziesmu svētkiem, svētku gājienu jau biju rakstījusi gadus atpakaļ. Pēc tam bija gan skolēnu Dziesmu un deju svētki gan pieaugušo Dziesmu un deju svētki, bet es negāju tos skatīties. Bija kāda iekšēja pauze notikusi.
Vakar tomēr pa ilgiem laikiem kopā ar Ilmāru Biti uz šiem svētkiem aizgāju, principā aizgāju tikai uz gājienu, kuram vajadzēja sākties 14.00 (tā vismaz visās programmās tika sludināts). Reāli gājiens sākās 14.30. Toties mums bija labas vietas - bijām "ieņēmuši" pirmās pozīcijas liepu alejā pretī Ministru kabinetam, alejā, kas uz kādu gabaliņu sadala Brīvības ielu divās daļās.
Tas, ka bija vēss un vējains laiks, netraucēja labsajūtai. (labi, ka nelija). 
Noskatījāmies kopā daļu gājiena, praktiski visus vidzemniekus. Sagaidīju Grundzāles kolektīvu, izskrēju sabučot Grundzāles radinieci - pirmā vīra māsīcu, kas viņai bija patīkams pārsteigums. Vēl tagad ausīs skan viņas priecīgi pārsteigtais izbrīns "Andra!".
Pēc gājām uz tuvāko kafejnīciņu pie Katedrāles iedzert teju/kafiju. Lai sasildītos.
Pēc kafejnīciņas Ilmārs devās uz Galeriju Centrs Dzirnavu ielā, lai nopirktu papildus atmiņas karti savam fotoaparātam, es atkal aizdevos uz Vērmaņdārzu, vēlreiz aplūkot Ulubeles stendu. Mums ar dēlu ir vēlme no turienes paņemt suņuku. Paņēmu informācijas lapeli un noskaidroju ziedojuma apmēru, ņemot no turienes suni. Vēl visu apsvērsim un izdomāsim.
Tad devos mājās pozitīvu emociju pilna. Mums tomēr ir svētki, kas sasauc kopā latviešus ne tikai no visas Latvijas, bet arī sasauc mājās emigrācijā esošos. Tie ir tautu vienojošie svētki, kuros piedalās arī šejienes cittautieši, tātad vieno valstī esošos cilvēkus. 
Esmu lepna, ka mums ir tādi kopsvētki, kas visus vieno un pierāda, ka mēs bijām, esam un būsim. Kolektīvos ir daudz jaunatnes, arī bērni dejo un dzied. Paaudzes mainās, bet svētki paliek. Vai citām tautām ir kaut kas tāds, kas viņus vienotu un kaut reizi dažos gados sasauktu kopā no visām malām? Zinu, ka igauņiem arī ir Dziesmu svētki, bet cik tie ir tautu vienojoši, nezinu.
Man te viena raksta komentāros izteicās, ka Rīgā notiek ik pa brīdim arī citi gājieni. Bet tie tiešām ir citi. Tie nevieno tautu globāli un stabili. Tie ir interešu grupu gājieni, kas pārstāv tikai šīs grupas gājienu un intereses. Nevajag jaukt ar to, kas vieno visus.
Gribētos ticēt, ka pamazām atradīsies vēl daudz kā cita, kas vienotu visus še dzīvojošos, sasauktu mājās emigrācijā esošos. Un kopsummā ļautu lepoties ar visu to. Tas tikai stiprinātu visas tās netveramās saites, kas vieno tuvus un tālus cilvēku.
Ilmāra radītās svētku bildes (daļu no tām) še ievietošu, kad saņemšu.