Otrā kafijas krūze

Blogs jau sen kā zaudējis savu pamatnozīmi un to, kāpēc tapa radīts. Tas ir kļuvis par placdarmu manām pārdomām un stāstiem par to, ko esmu redzējusi, dzirdējusi. Ceru, ka ne pārāk bieži atkārtojos savās domās. 

Man ir pieci sekotāju un daudz lasītāju, tik žēl, ka šie lasītāji daudzos gadījumos paliek anonīmi. ar konkrētu cilvēku vieglāk diskutēt. Bet šo tēmu jau esmu apmalusi daudz un dikti. Tomēr esmu viņiem pateicīga, jo dažos postos veidojas diskusija, tik žēl, ka šī diskusija reizēm apraujas ātri, rekords laikam bija 13 komentāri vienam postam. Laikam man neizdodas ierakstīt tādas tēmas, kurās varētu diskutēt ilgi un dikti.

Mans blogs ir iekārtots tā, ka pirmajā lapā vienmēr  būs redzami pēdējie septiņi ieraksti. Esmu pamanījusi, ka tiek lasīti labi, ja pirmie četri. Pārējie kaut kā paliek nepamanīti vai piemirsti. Reti kurš vēl palasa  kādu no iepriekšējo gadu rakstiem.

Tiesa, ja nebūtu klikšķu uz reklāmām, vai pa reizei kāds anonīms komentārs, liktos, ka manu blogu apmeklē tikai boti vien.

Pie visa iepriekš rakstītā - esmu rakstījusi daudzas tēmas, kurās varētu pastrīdēties, palasīt arī kādu citu viedokli, bet nekā. Strīdiņi un domu apmaiņa notiek pie rakstiem, par kuriem neesmu domājusi, ka tur būs par ko diskutēt. Paradokss.

Vismaz par drukas kļūdām man vairs nepiesienas. Laikam viņu vai nu nav vispār, vai arī tauta ir nogurusi aizrādīt? Kurš no variantiem, nezinu, nav dzirdētas atsauksmes.