Par gadiem

Man patīk tā pa punktiem visu rakstīt. Laikam arī šoreiz turpināšu šo tradīciju.

1. Kad biju jauna un dumja, tā, ap gadiem 18, man likās, ka visas, kurām ir 25 gadi, ir vecas kūkas, kurām dzīve jau beigusies un viņas no jaunības jautrības neko vairs nesaprot. Tagad man ir kāds brīsniņš pāri pusgadsimtam un nu nemaz nejūtos pēc veca keksa, kas no dzīves un jautrības neko nesaprot. Un kā vēl saprotu. Ar gadiem mans moto ir sācis skanēt "dzīve sākas pēc 40, kad bērni ir lieli un ir laiks sev". Tas, protams, netraucē līdzpārdzīvot nu jau pieauguša dēla problēmām un mēģināt piedalīties viņa dzīvē tajās robežās, kurās viņš to pieļauj.

2. Kādreiz, svinot dzimšanas dienas, man bija svarīgi, ka paliek tik un tik gadu. Tagad nu jau kādu laiku tas ir kļuvis par datumu, kurā ir vērts sarīkot tusiņu, ja gribas rīkot. Kaut gan pēdējos gados esmu pasākusi rīkot tusiņus tikai uz apaļiem vai pusapaļiem cipariem. 

3. Mani kaitina tās "tantes" kuras jau 35os gados izturas kā nolietotas un nekam nederīgas govis. Bet 35 gadi jau vēl tikai pašu pumpuru laiks. Vienkārši jāpavēro 70gadnieki, kur dzīvo ar pilnu jaudu un izbauda katru dzīves mirklīti. Varbūt tāpēc, ka laika nav daudz atlicis.

4. Par atlikušo laiku runājot - man šķiet, ka katra diena jāizdzīvo pa īstam, gluži vai kā pēdējā. Nekad jau nevar zināt, cik mums ir atvēlēts un kurā brīdī sastapsim liktenīgo ķieģeli. Tas, ka es reizēm paīdu, vēl nenozīmē, ka visā nopietnībā taisos sevi norakt. Īdēšana ir mirkļa vājums un triju priedīšu sindroms. (Tiem, kas atceras Milna lācīti Pūku).

5. Un vēl - pasē norādītais vecums neko dižu nenozīmē. Tas tikai norāda laiku, kopš kura tu, cilvēkbērns, pavadi šeit un tagad. Tas ir tikai sākuma punkts garam ceļam, kura beigu punktu nekad neviens nezina (nu, ir izņēmumi smagu, neārstējamu slimību gadījumos). Un šis ceļš, ko sauc par dzīvi, ir gana interesants un visādiem notikumiem un piedzīvojumiem piepildīts. Un nav ko skumt par visādām kļūmēm un neražām pa ceļam ejot. Dzīvē jau visādi gadās.