Pirmais pērkona lietus, ko šovasar sajutu. Debesis novilkušās melnas līdz pašai pamalei. Tas kaut kur fascinē, jo, liekas, būs uz ilgu laiku. Jā, maijā arī bija smagi lietus brīži, bet pērkonu tajos brīžos kaut kā palaidu garām. Pat nezinu, vai bija.
Ārā iet ir bezjēga, jo būšu slapja līdz ādai. Un parasti pēc pērkona lietus paliek vēss laiks. Kaut kā negribas izmirkt un pēc tam puņķoties iesnās.
Kaut gan man lietus nepatīk jebkurā gadalaikā. Tāds slapjums no gaisa, neērtība vien. Un lietussargu nelietoju kā šķiru. Kāda jēga no viņa, ja kājas tāpat paliek slapjas? Un tad ir jādzer silta tēja un jāmeklē vilnas zeķes. Pat vasarā.
Lietus uzdzen skumjas un sajūtu, ka dzīve ir bezjēdzīga.
Man pietiek ar to vienu reizi pērnvasar Cēsīs, kad izmirku līdz ādai aptaujas meklējot un tas puņķojos un šķaudīju līdz vēlam rudenim.
Pat kaķis ir ienācis pie manis gulēt. Tomēr drošāka sajūta un uz balkona šajā slapjumā arī viņam negribas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru