Šobrīd tāds dīvains noskaņojums, gribas parunāt par problēmām, to risinājumu un par lietām, kas saistītas ar to.
Jebkurš dzīves laikā saskaras ar dažādām problēmām. Tās var būt gan sadzīviskas gan gan medicīniska rakstura problēmas. Abos gadījumos, ja nevar tikt galā paša spēkiem, tiek meklēta speciālista palīdzība. Bet - reizēm šo problēmu risinājumam vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Par sabiedrības attieksmi pret garīga rakstura invalīdiem esmu rakstījusi jau agrāk, tāpat par invalīdiem, kas spītējot savai invaliditātei kaut ko dara, arī esmu rakstījusi.
Lai saskartos ar problēmu un meklētu tās risinājumu, ne jau vienmēr jābūt invalīdam neatkarīgi no invaliditātes statusa. Tikai man liekas, ka sabiedrība vairumā gadījumu sastāv no garīga rakstura traucējumiem, kurus baidās sev atklāt un tam noticēt.
Reizēm, saskaroties ar kādu problēmu, cilvēka pirmā reakcija ir histērija no cikla "Ak vai, ko nu tagad darīt!". Pēc tam iestājas bezdarbības pauze, kuras laikā problēma vai nu padziļinās vai "pastāv uz vietas". Reizēm, kā par brīnumu, atrisinās pati no sevis. Bet ja nu neatrisinās? Tad ir jādomā un jāmeklē risinājumi, kas optimāli sakarīgi palīdzēs problēmu atrisināt vai nedaudz mīkstināt tās sekas.
Šajos gadījumos no svara būtu cilvēks, vai cilvēki, kuriem var uzticēties tik tālu, ka var izrunāt problēmu un kopīgiem spēkiem to risināt.
Ko darīt,ja nav kam "izkratīt sirdi"?
Ķerties pie grādīgā dzēriena nav izeja, tas tikai padziļina problēmu. Man liekas, ka šādā situācijā nevajag noslēgties sevī, ir jāatrod spēki piespiest sevi doties uz kādu pasākumu, ļauties notiekošajām pozitīvajām emocijām. Šādās situācijās bieži vien uzrodas kāds svešs cilvēks, ar kuru kompānijā kaut uz vienu vakaru ir labi, kuram varbūt var "izkratīt" sirdi. Tas cilvēks varbūt nākošajā dienā būs tevi aizmirsis kā nejauši satiktu kompanjonu vienam vakaram, bet pašam būs kļuvis vieglāk un kādas jaunas idejas radušās problēmas risinājumam.
Otrs variants ir pašam apsēsties un klusībā apdomāt problēmu un rast risinājumu, ko darīt. Tas ir pagrūti, bet iespējami. Ja pietiek spēka.
Ko vēl varu ieteikt? Nezinu. Pašai reizēm nākas "kauties" ar savām problēmām. Galā tieku ar mainīgiem panākumiem. Nākas visu pašai, jo īsti nav cilvēka, kuram uzticēties līdz galam. Pat ne ārtsam, kuram laiks, ko veltīt katram pacientam, ir ierobežots un psihologa konsultācijas ir padārgas.
Ja kādam noder šie mani ieteikumi, būšu tikai priecīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru