Tam, ko esmu turpmāk rakstīšu, var piekrist, var nepiekrist. Tik, dieva dēļ, pārstājiet manus domu pierakstus salīdzināt ar Delfu komentāriem - es tos nelasu. Delfos vispār "ielienu" ļoti reti un arī tad, lai paskatītos, vai nav kāds raksts mani interesējošā tēmā.
Es esmu piedzīvojusi divas varas šai valstiņā, ir cilvēki, vecāki par mani, kuri ir piedzīvojuši vairākas varas šajā teritorijā. Mums visiem ir ko atcerēties, ko salīdzināt no cikla "toreiz un tagad". Un tas, ka es periodiski uzrakstu kādu atmiņu stāstu par kaut ko - tās ir manas atmiņas par tā brīža notikumiem un skatījumu uz dzīvi tad. Tas nav pagātnes slavinājums, tas ir tas, ko neizlasīsiet nevienā mācību grāmatā.
Šolaiku 20 - 30gadnieki jau ir uzauguši pie varas, kas ir tagad un pārsvarā visu zina no mācību grāmatām, bet vienkāršo, ikdienišķo un sīkos ikdienas prieciņus iz tajiem laikiem mācību grāmatās neatrast.
Esmu priecīga, ka dzīvoju te un tagad. Jūtos bagāta, jo esmu piedzīvojusi daudz kā interesanta un man ir atmiņas, ar kurām dalīties. Naudas man, kā jau visiem vidusmēra cilvēkiem pie mums, ir pamaz un visam nepietiek, bet tas nemazina to bagātību, kuru neiztikt naudas izteiksmē.
Man "pieder" Rīga, kas aug un pilnveidojas, man "pieder" Dziesmu un deju svētki ar visu to vārdos neizsakāmo kopābūšanas sajūtu, kas vienu tautu, kura "sabraukusi mājās pie Daugavas krastiem", man "pieder" Latvija ar visu tās krāšņumu un problēmu jūkli, kas ir un risinās. Man "pieder" daudz kas šajā pasaulītē un šajā zemē. Un to man neatņemt. Un tas nekas, ka reizēm paīdu par kādu problēmu, ar kuru uz sitiena netieku galā. Betās tās problēmas atrisinās laika gaitā un dzīve ir skaista.
Mīļie mani, nelasiet visu par pagājušajiem laikiem tikai un vienīgi mācību grāmatās. Taujājiet vecākiem un vecvecākiem par laiku, kad viņi bija jauni un viņiem jūra bija līdz ceļiem un zāle bija zaļāka. Tā jūs iegūsiet daudz vairāk un kļūsiet kaut drusku bagātāki. Ieklausieties viņu stāstos un vērtējumos. Ir to vērts. tas ļaus vairāk saprast tagadni un vairāk tuvinās savstarpējās attiecības ģimenē.
Man šīs iespējas vairs nav, dziļi nožēloju, ka tajā laikā, kad mani vecāki un vecvecāki bija dzīvi, jaunības maksimālismā rāvos prom pasaulē, neieklausījos viņu stāstos. Man tagad šīs pasaules ir zudušas, palikušas tik kapuvietas, ko apmeklēt un nolikt ziedus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru