Nezinu, kā lai jūtos gada pēdējās stundās. Esmu mājas, Rīgas centrā, kopā ar māsu.... Nobruka cerības sagaidīt Jauno gadu tajā kompānijā, kurā ļoti vēlētos. Kompānijai saskrēja citi plāni un notikumi. Neko darīt, jārēķinās un jāņem vērā.
Zinu, ka labsirdīgo brīnumdaru rūķīšu, feju, burvju nav. Bet ļoti gribētu tādu sastapt. Un izlūgties divas sīkdāvaniņas avansā par kādu nebūt pretpakalpojumu. Zinu, ka nav pārāk gudri tā domāt, bet kurš no mums reizēm necer uz rūķīša, laumiņas, burvja palīdzību kādas problēmas risinājumam? Gan jau ka reizēm cer, tikai neatzīstas - jo pieauguši cilvēki jau tādām lietām nemēdz ticēt un pievērst uzmanību. Un es jau tmēr skaitos pieaudzis cilvēks. Ja jau man ir pieaudzis dēls.
Šodien tāds drusku pīkstīgs noskaņojums. Nevajag jau par daudz sadomāties un sacerēties, lai pēc tam nebūtu jāpīkst par savu iedomu neizdošanos.
Galu galā - priekšā vēl četras brīvas dienas un tas priecē.