Nu jā, man sanāk visādi. Reizēm dienām ilgi nav ko teikt, reizēm uznāk paliels runājamais.
****
Iesākumā par saslimšanām visādām, sīkklupieniem un tamlīdzīgām lietam. Un tikai pašas novērojumos un situācijās balstīts viedoklis, kuru var apstrīdēt. Ja ir luste.
Nu ļoti daudzas saslimšanas kā arī "nokritu uz līdzenas vietas" ir mūsu pašu organisma pretreakcija uz ilgstošu fizisku un garīgu pārslodzi, ķermeņa būšana spriedzē un stresā. Situācijas, kurās cilvēks ir "ieskrējies" tik ļoti, ka nespēj īsti "apstāties", atslābināties. Organisms ar kaut saaukstēšanās simptomiem vai ar kādu citu kaut nelielu saslimšanu signalizē par to, ka viņam vajag fizisku un garīgu atpūtu, "savākšanos". Pat paklupiens "uz līdzenas vietas" ir sava veida signāls par organisma nogurumu. Ja pašu saprāta nepietiek kaut kam "paņemt pauzi", tad organisms "uzliek uz pauzes" piespiedu kārtā.
Pie viena mēs bieži aizmirstam par to, ka organisms kādā mirklī sāk "nolietoties" un ar gadiem pamazām to iespēju, izturības slieksnis pazeminās. Un ne velti laikam ka, cik nu novērots, cilvēki krietnos gados, pārkāpuši pensijas vecuma slieksni, sāk biežāk un izteiktāk slimot. Cik nu novērots, tie cilvēki kaut kā nepievērš uzmanību, pensijā aizejot, ka viņiem sen vairs nav 18 un fiziskās un garīgās izturības slieksnis ir krietni pazeminājies. Nē, nevienā acī nesaku, ka pensionāram jāsēž mājās un žēli jāīd kaktiņā. Vienkārši savas aktivitātes jāsabalansē ar savu "varu/nevaru". Ja būs balanss, tad ok, viss notiksies.
Pat 30-gadniekiem jau iestājies zināms izturības slieksnis, aiz kura sākas visādi brīnumi veselībā.
Un nē, nesaku, ka dzīvē negadās situācijas, kurās "marša tempā", nedēļas/mēneša laikā jāizpilda "piecgades/kvartāla norma uz urrā". Minimālas atpūtas ietvaros. Dzīvē visādi gadās; dzīve, jautrīte, jau visu ko piespēlē. Tik jāsaprot, ka pēc šāda "uzrāviena" jāieplāno, kaut piespiedu kārtā, kāds relaksācijas, atpūtas periods, ilgāks par pusi dienas...
****
Ja man, mums, jums kāds cilvēks ir nepatīkams, tad šī nepatīkuma sajūta nav iemesls tam, lai pret to cilvēku slikti izturētos. Personiskās antipātijas ir tikai personiskās antipātijas. Kādam citam mēs varbūt esam kādu iemeslu dēļ antipātiski.
Un izturēties pret kādu slikti tikai tāpēc, ka tas cilvēks mums vienkārši nepatīk, ir sevis pazemināšana, nevis tā otra pazemināšana. Un vienkārši nepieklājīgs kultūras trūkums. Tas otrs vienkārši ir savādāks, kas nenozīmē to, ka automātiski slikts.
Un šis aspekts ir nu ļoti stipri "jāiedzen" bērnu galvās un uzvedības izpausmēs. Jo - un tas ir bijis raksturīgs arī agrāk - bērni nu ļoti izteikti un bieži apceļ, aizvaino un citādi noniecina tos, kuri ar kaut ko atšķiras no pašiem; izteikti dara pāri tiem savādākajiem. Un šajā gadījumā mani ļoti kaitina tolerantā frāze "bērni ir nežēlīgi" zināmā mērā attaisnojot viņu nepareizo rīcību, uzvedību. Cik nu no mana kaktuskrūma pazares, šī frāze nu ļoti stipri atspoguļo pieaugušo pašu šķībo pasaules uztveri un kultūras trūkumu. Ja ar bērniem taptu runāts, izskaidrotas lietas, vietas, notikumi - viņi neatļautos pret citiem izturēties slikti tikai tāpēc, ka "deguns šķībs" vai kas nu no šī cikla.
Pagaidām viss, ceru, ka saprotami izpaudos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru