Tas, ko rakstīšu, kā nebūt sasauksies ar jau iepriekš še rakstītām dažām tēmām. Par bērnu būšanām. Bet varbūt kādam noderēs.
Jau iepriekš izteicos kaut kur, ka "bērnu dzemdēju priekš sevis" ir stulbs izteikums. Bērns nav vecāku, it īpaši mammas "pagarinājums" un "jaunāka versija". Viņš ir pats par sevi ar visiem viņa tarakāniem jau mammas vēderā plunčājoties. Vecāku darbs bērna audzināšanā ir ceļamaize, un tikai ceļamaize bērna turpmākajai dzīvei. Ceļamaize, kuru viņš "izlaiž caur savu prizmu" un rada vidējo aritmētisko pašam savas dzīves gājumam. Un no šāda aspekta vadoties ir atkarīgs tas, ko tad tas bērns dzīvē saveidos pa ceļam.
Saviņķelēti pagudri sanācis, ņemiet par labu. "Kā māku, tā maunu". Es šoreiz drusku citā rakursā.
Garie dzīves gadi mani beidzot tā kārtīgi un pamatīgi iemācījuši, ka:
Kas man, citām meitu/dēlu mātēm par daļu un visādi citādi par to, kuru cilvēku tas mūsu bērns izvēlas par savu otro pusīti. Viņa dzīve un tikai. Ne jau mums ar to cilvēku kopā būs jādzīvo, bērnam taču. Un visi "viņa/viņš ir klibs un citādi man nepatīk" - un kas? Bērnam patīk, viņš savu dzīvi veido ar cilvēku, ar kuru kopā dzīvojot ir cerības mums mazbērnus sadzīvot. Bērna dzīvesbiedra izvēle ir viņa paša privātā darīšana un privātā dzīves telpa.
Un, - tas jau skanēs šerpi, - ja ir kāds/kāda, kuri ņem pretī un sauc par savu otro pusīti to, kuru nu mēs esam izlolojuši ar visiem lolojuma plusiem, mīnusiem, raibiem tarakāniem un ko nu tur vēl? Galu galā dēlus mēs audzinām priekš vedeklām, meitas - priekš znotiem. Uztraukties vajadzētu tad, ja tas mūsu lolojums nevienā interesei nekādu neizraisa...
Labi, atkal aizviņķelējos un drusku patētiski izpaudos. Īsāk:
Mīļās mani lasošās esošās vīramātes! Mani izteikumi iekrājušies pieredzē manos ne mazajos gados.
Nu nevajag nekādā gadījumā kritizēt vai kā citādi negatīvi izturēties pret viņa izvēlēto meiteni/sievieti. (Es nerunāju par tiem gadījumiem, kad tiešām ir acīmredzams kukū ar krimināllikuma piegaršu vai kas tamlīdzīgs; šādi varianti jau ir ekstrīms, nevis ikdienas realitāte). Pieņemiet dēla izvēli. Jo jādzīvo viņam taču visu 27/167 laikposmu kopā ar šo savu izvēli. Ne jau jums; jūsu patika vai nepatika ir mazsvarīga un vērā neņemama. Pretējā gadījumā tik dēlu pazaudēsiet zināmā mērā.
Un galu galā - vai tad tika ņemtas vērā pašas vecāku domas dzīvesbiedra izvelē? Vai jūsu vīrs klausīja savu māti lūdzot jūsu roku? Gan jau ka tajos tālajos aizlaikos vecāki "pastāvēja pie ratiem", kad tapa veidota jūsu ģimene. Tagad ir mūsu/jūsu kārta "pastāvēt pie ratiem". Un jāpriecājas, ka mūsu/jūsu audzināšanas rezultāts kādam ir kļuvis vajadzīgs "atlikušajam mūžam". Vedeklai būs jāsadzīvo ar mūsu/jūsu audzināšanas darba plusiem un mīnusiem. Un, lai nepazaudētu dēlu, lai būtu mieriņš ģimenes sadzīvošanā arī tad, ja dēls ar sievu dzīvo atsevišķi un kaut kur patālāk, nu ir jāatrod sadzīvošanas un sapratnes mehānismi.
Ja dēls dzīvo savu dzīvi, ir laimīgs, un pie viena neaizmirst jūs/mūs - vai tad tas ir maz?
Labi, izplūdu visādi. ceru, ka saprotami paplūdu un kādam ko noderīgu izteicu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru