Kārtējais runājamais par algu tēmu. Radies sakarā ar vietnē Facebook "panesušos" diskusiju zem piedāvātā Delfi.lv raksta par to, ka jaunuļi, tikko no mācību iestādes absolvējušies, vēlas uzsākt darba gaitas saņemt algu 1500 līdz 2000 eiro apmērā.
Mani šī gribēšana tikai izraisa "gribēt nav kaitīgi" reakciju.
Nē, neesmu par to, ka algām būtu jābūt ap vai zem minimālās tiem, kuri izmācījušies ko augstskolā; algai jābūt samērīgi pietiekamai, lai ieinteresētu "jauno gaļu". Esmu par to, ka jebkuram cilvēkam, arī tikko augstskolu beigušajam jaunulim, jāizvērtē savas zināšanas un prasmes un jāsaprot, vai zināšanu un prasmju līmenis atbilst kaut vēlamai algas likmei. Diemžēl ļoti bieži to jaunuļu reālās prasmes viņa izvelētajā un apgūtajā specialitātē ir daudz teorētiskākas par augstskolā apgūto profesijas teorētisko kursu. Es nesaku ka visiem, bet ir tādi īpatņi.
Pie kam jaunuļu ambīcijas reizēm ir "kamēr neatradīšu darbu, kurā man par darbu maksās vairākus tūkstošus, tikmēr sēdēšu mājās un nedarīšu vispār neko, gan jau vecāki ar savu algu kopsummu ap tūkstoti mani pabaros, apģērbs, vēl izklaidēm naudiņas iedos ne pārāk mazas". Un šāda nostāja var aizvilkties gados.
Tāds iespaids, ka mūslaiku jaunatnes lielākā daļa nezina, ko nozīmē strādāt. Zināmā mērā patērētāji ne tajā labākajā izpausmē.
Vispār, iepriekšminētā attieksme darba meklēšanas jomā, protams, ir novērota ne tikai tikko no skolas sola nākušai jaunatnei. Esmu ko līdzīgu vērojusi arī cilvēkos, kuriem jau gabals pāri pussimtam. Diemžēl. Laikam ka tomēr sava veida audzināšanas rezultāts (vecāku ne audzināšanas darbs, protams).
Cik nu no mana varžu dīķa, kur problēma kaut par sētnieku, veikala kasieri, apkopēju vai ko tamlīdzīgu pastrādāt, kamēr top meklēts un sameklēts tas sapņu darbs ar krietno algu? Kur problēma studiju laikā, paralēli mācībām, pastrādāt lai kaut nodrošinātu sev kādas vajadzības? Vispār - kur ir problēma strādāt un pamazītēm virzīties uz kādu mērķprofesiju? Tik darīšanas vaina.
Un - vai tie jaunuļi, cerot iekārtoties darba vietā, kurā viņi cer saņemt tūkstošus, apzinās to, ka par smukam acīm un vienkārši darba laika "atsēdēšanu" neko nemaksā, drīzāk atlaiž no darba? Jebkura izmēra algu maksā par darbu, nevis abstraktām ambīcijām.
Drusku paplašinot tēmu, drusku tas, par ko jau agrāk esmu rakstījusi - nav ko skaitīt naudu valstsvīru un citu vadošo darbinieku kabatās no cikla "Cik viņi nejauki, ka saņem tādas algas, bet es saņemu mazāk". Dumji un tikai. Katrs ir ierosījies tik un tā, ka saņem tik, cik saņem. Kas īdētājam liedzis ierosīties darbos tā, lai saņemtu vairāk, nekā patlaban saņem? Paša slinkums vien ka, un nevēlēšanās neko darīt; cerēšana, ka kāds viņa vietā ierosīsies.
Ārzemēs pelna labāk? Nestrīdos, bet tur arī Strādā n-stundas dienā, smagi strādā. Nevis ik pēc piecām minūtēm skrien pīppauzēs un uz trim stundām pusdienas pārtraukumā pazūd.
Vēl man drusku, tā maigi sakot, liekas muļķīgi tie Facebook sastopamie joki un ironijas par to, cik nogurdinoši un nepatīkami ir iet uz darbu, par to, ka "urrā - brīvdienas" un "šausmas, pirmdiena un jāiet uz darbu". Nu, jebkas šajā ciklā. Cik nu pa manam, stulbi un sekli joki. Jo jebkurš darbs, kuru strādājam par kaut kādām naudiņām, vispirms jau ir mūsu pašu izvēle. Ja nepatīk un apgrūtina pat par ceļazīmi uz Bahamu salām, vienmēr var atrast iespēju šo darbu nomainīt pret to darbu. Un negausties "Kādas šausmas, atkal uz darbu jāiet" ciklā.
Nu, tā īsumā. Ceru, ka ne pārāk saviņķelēti sanācis un saprotami izteicos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru