Jau atkal laikam ka aprunāšu zināmā mērā aprunātas tēmas. Cik nu novērots, ir tēmas, kuras ik pa laikam jāpacilā, jo joprojām sastopu publiskā telpā visādas līkversijas un līkdomāšanas. Un, atkārtoju, nekādā mērā nepretendēju uz absolūtismu izteiktajā viedoklī. Viedoklis var pamainīties sastopot argumentētus pretargumentus manis paustajam. Un kārtējais lūgums - pirms ko iekomentēt (ja ir tāda vēlme), izlasiet līdz galam lūdzu...
Un - laikam ka pagarš tas teksts būs sanācis...
*****
Sākšu ar jau vispārpieņemtu atgādinājumu, ka Valsts IR juridiska persona. Tāpat juridiskas personas ir visas valsts un pašvaldību iestādes. Tas tā, par krokusiem uz palodzes.
Mēs dzīvojam laikos, kad valsts un pašvaldību īpašumā ir relatīvi neliels dzīvojamā fonda apjoms (Uz valsts kopējā dzīvojamā fonda fona), tie ir valsts un pašvaldību dzīvokļi, visādas naktspatversmes un tamlīdzīgas iestādes. Līdz ar to, un pilnīgi normāli, ka cilvēkam parastajam ir dota iespēja izvēlēties to, kur, kādā dzīvoklī dzīvot. Tobiš, gaidīt uz valsts, pašvaldības dzīvokli vai arī to īrēt/iegādāties no kādas citas personas, neatkarīgi no tā, vai tas dzīvoklis pieder juridiskai vai privātai personai.
Zinu, ka veca un stabila patiesība, bet mērķēta laikam uz tiem, kuri, kaut zemapziņas līmenī, čīkst par to, ka valsts vai pašvaldība viņus obligātā kārtā nenodrošina ar dzīves telpu. Jo - ko nu kurš izvēlas, to arī dabū.
*****
Par bērniem un ar viņiem saistītajām norisēm arī esmu daudz un dikti vāvuļojusi. Šoreiz tik kā pieminējums, jautājums.
Un - gan jau ka mani lasa arī tie, kuriem ir "bērniņi četri, kas vecākus mīl". Laikam sapratīs, to ko izteikšu.
Pamazītēm esmu nonākusi pie tā, ka bērns ir "diagnoze visai dzīvei". Arvien biežāk ķeru sevi pie domas, ka - cik tukša savā ziņā bija mana dzīve pirms bērna pieteikšanās, kā es vispār esmu dzīvojusi laikos pirms viņa. Puika ir devis un joprojām dod jēgu manai esībai.
Bērni ir un paliek mūsu dzīves daļa pat tad, kad aizgājuši pasaulē savas lietas kārtot.
Tas tā, par putniņiem.
*****
Jau Facebook izteicos. Par cilvēkiem, kuri tur liek it kā jokus no cikla "Kādas šausmas, pirmdiena un jāiet uz darbu!" vai "Kāda nejaucība, ka alga maza!". Man tos cilvēkus zināmā mērā ir žēl. Jo viņiem tas darbs nesniedz nu nekādu gandarījumu, bet ko mainīt esošajā situācijā negrib. Vieglāk taču čīkstēt un gaidīt, kad "bagātais Amerikas onkulis" atnāks un atrisinās čīkstuļa problēmas.
*****
Te nu kā zināms papildinājums iepriekšējam.
Mums var patikt, var nepatikt valsts iestādēs strādājošo rosīšanās. Gaumes lieta. Un, ja nu gribas ļoti, var tos darboņus kritizēt par tām darbībām vai slavēt. Brīva izvēle.
Bet kaut kādas naudiņas prasīt kaut kam no valsts budžeta - nu tur ir varianti. 1) Par finansējumu kaut kam jāierunājas tad, kad katra kalendārā gada rudenī top veikta perspektīva budžetā, t.i. tiek plānots nākamā kalendārā gada budžets; 2) Ja ir zināms, ka tam, no kura tiek prasīta tā naudiņa, ir kaut kādas slēptās rezerves un nebūs naudiņas kādai citai vajadzībai jāatņem.
Zinu jau zinu, ka par šo maļu uz riņķi, Bet ir cilvji, kas ko tik elementāru nesaprot laikam.
****
Mani nedaudz izbrīna tas, ka joprojām atrodas cilvēki, kuri jauc nacionālo piederību ar pilsonību, kas ir divas dažādas lietas. Pilsonība ir mainīgs lielums, bet nacionalitāte - nē. Vismaz es necienu tos, kuri maina nacionalitāti kaut kādu man nesaprotamu iemeslu dēļ,
Jauktās ģimenēs dzimušie bērni? Nezinu, varu tikai minēt. Vecāku un paša jauktajā laulībā dzimušā pilsoņa izvēle - par pamatu ņemt mātes vai tēva nacionālo identitāti. Tiešām nezinu, šis jautājums nav vienkāršs.
*****
Es tik no savu novērojumu pieredzes un no tā, ko saskatos YouTubē. Par Krievijas tautu, kur krievi ir titulnācijas statusā. Un, vēlreiz atkārtoju, ja kādam vēl nekādi nav "aizgājis", - es nekādi un nevienā acī neesmu par tiem notikumiem, kurus tāzeme izvērtusi Ukrainā.
Krievijā nekas īpaši nemainīsies, kamēr turienes cilvēkiem galvās būs verga sindroms. Jā, nepārteicos. Šo sindromu viņiem galvās gadsimtu gaitā "iestādījusi" vispirms jau baznīca, kura, vēršoties pie draudzes, uzrunā viņus kā "Dieva vergus" (Рабы Божьи). Tai pat laikā, kad visā pārējā kristīgajā pasaulē ir Dieva kalpi.
Vēl - kopš Katrīnas I laikiem līdz par Hruščovam noteikti pār viņiem valdīja ne krievi. Ja tam pieskaita mistisko Rjuriku, kurš it kā tapa uzaicināts valdīt pār viņiem, tad tas sveštautiešu valdīšanas laiks pagarinās. Un, lūdzu, nesalīdziniet mūsu svešzemju pakļautībā esošos gadus ar viņu pakļautībās esošajiem gadiem. Ir liela starpība starp uzspiesto pakļautību un brīvprātīgo pakļautību. Nesākšu "izplūst palagos" analizējot šīs atšķirības. Ja nu kādam parādīsies vēlme, varam par šo tēmu komentāros aprunāties.
Ko ar šo gribēju pateikt. To, ka nekas īpaši daudz nemainīsies, kamēr, Krievzemes krieviem noteikti, viņu smadzenēs tas sindroms nemainīsies un viņi neatbrīvosies no zemapziņas pakļautības. Var to zemi sakaut, "sadalīt reizinātājos", bet domāšanu un pasaules uztveri - nezinu, kā šīs lietas viņu galvās nomainīt no malas. Laikam ka viņiem pašiem ar to jātiek galā.
****
Ja nu kas, rakstā minētā meitene ir labs piemērs tam, ka mūsu dzīves kvalitāte ir atkarīga tikai un vienīgi no mums pašiem. No tā, ko un kā mēs darām, lai situācijas dotajos uzstādījumos dzīvotu un ierosītos.
*****
Un, tik viedoklis. Attiecībā uz valstsvīra dubultniekiem.
Daudz, vismaz YouTubē runājot par vēstures peripetijām krievu valodā esmu sastapusi informāciju par to, ka Staļinam bija dubultnieki; tagad klīst runas par to, ka pupūkremlēnam esot dubultnieki.
Cik nu nu mana pundura, dubultniekus sev sagādā tie valstsvīri, kuri izteikti baidās. Jo zina par ziepēm, kuras savārījuši un dikti nevēlas par to pa degunu, asti un citām vietām diezgan smagi dabūt.
*****
Laikam ka viss laikam uz šo mirkli. Paldies, ka izlasījāt līdz galam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru