Šis mēnesis čemodānu noskaņā. Kravājos, pakoju mantas un ik pa mirklim uz Ludzu braukāju kaut ko no tā vākuma uz turieni aizvest. Janvāris paskrējis nemanot un aktīvi. Ar zināmu skumju pieskaņu. Nepilni pieci gadi Rīgā, precīzāk - Vecmīlgrāvī (nu labi, pieci gadi precīzi būtu šī gada maijā). Nemanot iedzīvojusies esmu, pieradusi.
Ir sarunāts ar saimnieku, ka daļu savas bagāžas te atstāšu līdz pavasarim. Ne pašā istabā, bet viņa norādītā uzglabāšanas vietā. Par cik ne visu varu kā rokas bagāžu aizvest un nav īsti saprotams, vai un kā sarunāšu kādu, kurš šobrīd varētu ar automašīnu to visu labumu aizvest uz Ludzu.
Zināmā mērā iemesls ciemos atbraukt....
Ziniet, jebkuru kravāšanos var pielīdzināt zemestrīcei.
Kaut kā neierasti pēc pēdējā pusgada datiem ir tas, ka mana bloga skatījums janvāra mēnesī ir stipri krities. Nezinu iemeslus, varu tikai minēt. Jo saturiski stils nav mainījies un arī raksti ievietojas samērā regulāri.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru