Stulba situācija un nedēļa ir tikai vidū

Mans dēls ar manu māsu, viņa krustmāti, "sagājuši ragos" un viens ar otru nerunā. Samērā bieži informāciju priekš otra viņi cenšas nodot caur mani un netīšām sanāk sabojātā telefona variants, jo kaut kas pa ceļam tiek aizmirsts pateikt vai top pateikts tā, kā es to sapratu. Un rezultāts ir nekāds. Viņus neizdodas satuvināt, tikai attālināt.

Šī situācija ir sāpīga, jo mīļi viņi ir abi. Pavisam vistuvākie cilvēki. Tuvāku nemēdz būt. Pārējie ir tuvāki vai tālāki radi.

Pat nezinu, kā viņus sadabūt kopā, lai izrunājas no sirds un tomēs mēģina salabt. Abi iecirtušies kā āži un nekust. Savā ziņā pat raksturos līdzīgi. Un es ar savu kluso īdēšanu "salīgstiet lūdzu, sāciet sarunāties" varu "pastāvēt pie ratiem". Nezinu, kam jānotiek, lai viņi atkal sāktu runāt un justos kā viena ģimene. Nevaru taču abus paņemt aiz rokas un nosērdināt blakus uz dīvāna un nobļauties "Izrunājieties!"

Jā, viņi katrs ir ar savām dīvainībām, brīžiem mani sāpinošu izturēšanos, bet tomēr es viņus mīlu tādus, kādi viņi ir un netaisos pārtaisīt pēc "sava ģīmja un līdzības". 

Tās viņu nesaskaņas sāp visvairāk. Gribētos, lai pienāk brīdis, kad mēs atkal visi esam kopā un nestrīdamies. Ļoti gribas vienu lielu māju, kurā mēs visi kopā dzīvojam, smaržo pēc pīrāgiem, mabērni dīdās, es un mana māsa tos "ganām", kamēr dēls un vedekla aizņemti ar ko citu. 

Ir kādam reāls padoms, kā izkulties no šīs situācijas? Man pietrūkst padoma. Un saprašanas.

Noskaņa

Tāda skumja noskaņa. Māsa 17jā februārī atkal pazūd Nīderlandē uz sezonas darbiem, man tuvākā laikā spīd slimnīca, pēc kuras diezin vai agriezīšos šajā pat vietā, kur mītējos pēdējo pusotru gadu. Tiesa, neteikšu hop, kamēr tas nebūs noticis. Bet tā sajūta tāda dīvaina - visu laiku vēlējos tikt prom no šejienes, bet kad nu spīd iespēja tikt prom, kaut kā nevelk. Laikam pieradusi esmu. Un arī visa dzīvošana būs jāapgūst no jauna.

Ar gadiem ir tik grūti sākt kaut ko no gala, kad viena pasaulīte izjūk un ir jāsāk veidot ko no gala. Un tiešām bieži ir nācies kaut ko sākt un veidot no gala. Tas kaut kā apnīk un nogurdina. Gribas beidzot ko savu, stabilu un uz visu atlikušo mūžu. Vai tas izdosies, nezinu.

Tāda skumja drūma diena aiz loga. Pat slapjais sniegs pārstājis krist.

Labi, ka neesmu viena uz pasaules, Ir radi, ir draugi, ir paziņas..... Bet vienalga skumji.

Nu netieku vaļā no tās kafijas no rītiem

1. Nebiju cerējusi, bet tomēr ir interese par grāmatām, kuru sarakstus esmu še ievietojusi. Šeit, šeit un šeit var iepazīties ar to, kas vēl palicis neaizrunāts un neatdots tālāk. Tā ka dodiet ziņu, ja kādam vēl ir interese par piedāvājumu.

2. Tāpat - dodiet ziņu, ja kādam uznāk luste parevidēt manu trauku skapi. Bildes ar traukiem nelikšu, to ir padaudz un laikam jau interesantāk ir pašam parevidēties un piemeklēt sev ko derīgu. Meklēšanas process, tā teikt. Pie viena - vēl ir paliels katls un paliela panna. Ja nu kādam vajag.

3. Atgriežoties pirmssākumos ar adījumiem un sveču taisīšanu laikam atsākšu nodarboties tad, kad šis pārkārtošanās laiks būs beidzies un es nūšu kur stabili pie vietas, nevis mētāšos no kakta uz kaktu ar nepieciešamo drēbju minimumu rokā. Jo pagaidām mītējos pie paziņām, gaidu rindu pansionātā. Vispār - gaidu un ceru, ka atradīšu stabilu vietu, kur apmesties un palikt.

4. Varu piedāvāt arī šo to no galdautiem un galda sedziņām. Tiesa, visi ir lielākā vai mazākā mērā lietoti, bet var izmantot arī savādāk. Ja nu cilvēks aizraujas ar rokdarbiem un no auduma ganala grib izveidot ko citu lietderīgu.

5. Pagaidām iztabā vienā pusē krāmēju tās lietas, no kurām īsti vēl nezinu, vai gribu tikt vaļā, revīzijai atstājot pārējo. Kad pirmā tūre būs novesta līdz kaut kam pārskatāmam, gan jau ka atradīsies vēl kaut kas, no kā būtu jātiek vaļā un jāpiedāvā citiem.

Kārtējā rīta kafija

1. Darbu īsti vairs nemeklēju, meklēšu pavasarī. Man nākošmēnes "spīd" slimnīca, kas ir obligāts pasākums, lai rudenī varētu pagarināt grupu uz pieciem gadiem. Iepriekšējo reizi man iedeva uz diviem gadiem. Cik ātri tas laiks ir paskrējis! No sākuma likās - divi gadi ir šausmīgi garš un ilgs pasākums, bet laiks ir paskrējis visādu notikumu pilns, ir gan bijušas garlaicīgas dienas, bet kopumā garlaicība bija minimāla. Grēks sūdzēties, kaut arī šī vasara zināmā mērā bija murgaina dažu iemeslu dēļ. Ceru, ka ir izdevies šos iemeslus minimizēt.

2. Kaut kas šī rudens laikā laikam ir manī mainījies uz labo pusi. To sajūtu no apkārtējiem. Māsa vairs nepaceļ balsi uz mani un pieņem manu pieglaušanos, dēls kļuvis mīlīgāks un kaļ plānus turpmākajam - manai dzīvošanai viņa ģimenē, lai nebūtu jādodas uz pansionātu. 23jā janvārī, kad biju uz to pasākumu, satiku apmēram pusotru gadu neredzētu cilvēku, kurš ar pārsteigumu balsī paziņoja, ka es labi izskatoties. Nezinu, cik nopietni tas bija domāts, bet bija patīkami dzirdēt. Kopumā ņemot cīņa ar sevi un negatīvismu manī nes pozitīvus augļus un tas ir patīkami. Tas liek turpināt tādā pat garā.

3. Mantu revidēšana pieraksta vietā turpinās. Ja kādam ir idejas un vēlme piedalīties paņemot kaut ko sev - piesakieties. Ieguvēji būs visi. Sarakstus un bildes gan īsti vairs nelikšu. Grūti definēt visu to, no kā vēlos atbrīvoties un minimizēt savu iedzīvi. Pagaidām krāmēju lietas pēc principa - kuras noteikti nebūs vajadzīgas un kuras varētu noderēt. Pēc iešu pāri pa otram lāgam ar domu - kas nu tiešām vajadzīgs un bez kā tiešām var iztikt.

4. Esmu pateicīga radiem, draugiem, paziņām. kuru mani "velk" šajā pasmagajā periodā un kaut morāli atbalsta manas darbības. Šī atbalstīšana gandrīz vai uzliek pienākumu nenolaisties un turpināt attīstīties pozitīvā virzienā. Lai nesagrautu uz mani liktās cerības. Tas pat ir licis izdarīt izvēli. Starp mēģināšanu atjaunot attiecības, kuras "nomira dabiskā nāvē", un starp tiem, kas mani "velk". Sapratu, ka jebkurš mēģinājums atjaunot mirušās attiecības (man bail no šī fakta, kaut arī cilcēku gribas satikt vienu reizi un izrunāties tā pamatīgi ar kārtīgu punktu sarunas beigās) sagraus to labo, kas patlaban sasniegts un būs zināmā mērā nodevība pret tiem, kas mani "velk". Un izvēle ir "vilcēju" pusē.

5. Prieājos, ka mani lasa, ka kādam interesē manas domas, pasākumi, kuros piedalos, vietas, kuras apmeklēju. Paldies jums, mani lasītāji. Arī tas uzliek zināmu pienākumu nerakstīt gluži tukšus rakstus pāris teikumos un pilnus ar gramatikas kļūdām. No tā jūs mani esat atradinājuši. Paldies jums.

Bildes no vakardienas lekcijas

Lekcija par velnu

Vakar kopā ar Ilmāru Biti devāmies uz lekciju par velnu aluskrogā Labietis Briāna ielā 9.

Rīkotāju lūgums bija - ierasties kārtīgi laicīgi, lai var tikt pie sēdvietām. Mums objektīvu iemeslu dēļ nesanāca ierasties pusstundu pirms pasākuma. Krodziņš jau bija pilns un daudzi stāvēja kājās. Pa vienīgo šauro ejas placi bija grūti pārvietoties, jo cilvēki staigāja turp atpakaļ savus alus kausus pērkot. Jāpiezīmē, ka krodziņā neierastas alus šķirnes, kuras laikam tiek darītas turpat uz vietas, kādā ceham piemērotākā telpā un darītas nelielos daudzumos. Jo veikalos tās nemana. Alus ir viegls, velk uz bezalkoholisko, jo nekādus grādus vismaz no viena kausa nejūt.

Tagad par pašu lekciju.

Lektoru vajadzībām bāra letes priekšā bija novilkts palags (īsti nezinu, kā to ierīci sauc, bet balta viņa ir un projektoram vajadzīgās funkcijas nodrošina).

Pati lekcija bija sadalīta divās daļās. Ar pīppauzi pa vidu. Pēc sekoja diskusijas, uz kurām mēs ar Ilmāru nepalikām. Pulkstenis bija jau pavēls un bija jānoķer transports uz mājām. Man sanāca gandrīz vai ar pēdējo, nezinu, cik ilgi Ilmārs gaidīja savējo pieturā.

Lekcija pati bija interesanta kaut vai ar to, ka puiši centās un visai atraktīvi stāstīja savu stāstāmo, ilustrējot to ar attēliem. Tomēr - attēli bija interesanti, bet maz sasaucās ar stāstāmo, reizēm uz ekrāna parādījās attēls, kurš tematiski raksturoja jau istāstītu tēmu. Tomēr no lekcijas gaidīju ko vairāk par atraktivitāti pasniegšanā un krāsainiem attēliem. Par spīti tam, ka klausītāji sēdēja pie alus kausiem. Lekcija bija faktu apkopojumus un īsti nevilka uz saturīgu lekciju. Laikam kroga atmosfērai šāds stiliņš ir pieņemams, bet esmu pieradusi pie cita veida lekcijām. Varbūt tāpēc man bija pagrūti pieņemt šāda satura lekciju. Vaina laikam ir manī, bet kopumā nejutos slikti lekcijas laikā un puišu atraktivitāte patika.

Gan jau, ka Ilmārs uzrakstīs savu viedokli par šo lekciju, ko ievietot LFFB mājaslapā. Ja tā būs, ievietošu še linku uz Ilmāra skatījumu un šo pasākumu.

Bildes no pasākuma man solīja pārsūtīt. Ceru, ka netaps aizmirsts, vai arī nesaņemšu informāciju par fotoaparāta bojājumiem. Katrā gadījumā, kā bildes parādīsies, tā ievietošu tās šeit.

Rīta kafija

Tāds pārdomu brīdis rīta kafiju malkojot.

Ir drusku vairāk par gadu pagājis, kopš sāku kārtot papīrus uz pznsionātu, aprīlī būs gads, kā esmu uzņemta rindā. Tikai diemžēl - uz labākiem pansionātiem Rīgā rinda uz laiku ir apturēta. Kaut kāda reorganizācija un optimizācija.

Gaidīšanas laiku cenšos izmantot lietderīgi. Vasaras periodā bija darbs, kurš atsaucās uz pensijas indeksācijas apmēru, jo strādāju oficiāli un par mani tika maksāti nodokļi. Tagad, kamēr māsai nav sācies sezonas darbs Nīderlandē, cīnos ar savām mantām pie viņas. Daudz ko jau izdarīju pagājušo ziemu, kad viņa pa Rīgu dzīvojās, tagad cenšos marša tempā izdarīt pārējo. Daudz kas ir izmests ārā, daudz kas izdalīts radiem, draugiem, paziņām. Tomēr dalīšanas process nav beidzies. Gribas savu mantu kalnu samazināt līdz minimumam.

Tik tagad redzu, cik ļoti esmu apaugusi ar viskautko lieku un ne pārāk vajadzīgu.... Laikam jau ģenerāltīrīšanas bija jātaisa agrāk, tagad būtu vieglāk.

Bildes ar promdodamajiem traukiem - šķīvjiem, krūzēm, krūzītēm, u.c. galda piederumiem - likt laikam jau nav īpaši jēgas. Grāmatu sarakstus te liku, bet nevienam jau nevajag. Ja kādam ko ievajagas tomēr - var mani sadabūt rokā pa manā profilā redzamajiem telefonu un e-pastu. Tad varētu sīkāk izrunāt - kas man ir, kā vairs nav, un ko vēl varu piedāvāt.

Drīzumā atkal likšos slimnīcā. Jo vajag - rudenī būs pienācis laiks grupu pagarināt. Divi gadi, kopš pēdējo reizi kārtoju grupas pagarinājumu, paskrējuši praktiski nemanot. Labi, ka tai nodaļā ir pabrīvs režīms, varēšu pakustēt ārpus slimnīcas teritorijas un pakārtot kādas nebūt lietas. Galvenais - pieteikties māsiņām.

Pēc slimnīcas laikam būs jāatgriežas tepat, kur tagad esmu. Citur jau nav kur. Bet tas ir grābeklis diemžēl. Jo pie visas ērtības saiksmē ar centru un nesliktām attiecībām sadzīvē, kaut kas te nav tā, kā vajag. Un es te jūtos sliktāk, nekā gribētos. Labprāt pārceltos kur citur. Dēls arī ko sola, bet tas pagaidām nav nekas konkrēts.

Tā ka jāapbruņojas ar pacietību un jādarboja tālāk.