Vārdiņdienas pārdomas

1. Nav pirmā reize, kad es kādu no savām jubilejām sagaidu slimnīcā. Mūža garumā ir bijušas dažādas slimnīcas un dažādas slimības, kuras labāk ārstēt slimnīcā. Neiešu pārskaitīt, bet ir bijis pietiekoši. pat tā, ka man reizēm slimnīcas murgos sāka rādīties. 

Bet šī diena tomēr izcēlusies īpaši - negaidīti saņēmu apsveikumu no kolēģiem - slimniekiem jau pie brokastu galda, arī diena jaka un saulaina, nav pat pārāk auksta. Pat sniegs ir iepaticies. Vienīgā vēlme - lai tad, kad rakstīšos ārā, viņa vairs nebūtu un varētu sākt ģērbties pavasarīgi.

2. Kaut kā esmu noilgojusies pēc anonīmajiem komentētājiem. Bet acīm redzot mani pēdējā laika ieraksti nav viņu komentāru vērti. Ceru, ka nākošo mēnes' tomēr kāds no viņiem parādīsies, jo plānojas pasākumi un notikumi, par kuries būs vērts uzrakstīt pēc iespaidu gūšanas.

3. Laikam tikai tad, kad notiek kāda ķibele, saproti, cik tev pa īstam to draugu ir. Tagad sapratu, ka man viņu ir daudz un ļoti labi. Daži pat negaidīti parādīja sevi kā labu draugu. Tā ka jāsaka paldies tiem, kas ir ar mani brīdī, kad ir morāli pagrūti un jāturas.

Dzīvīte, dzīvīte

Nespēju saprast tos cilvēkus, kuri baidās no nāves. Nāve ir dabisks dzīves noslēgums un no tās nav pasargāts neviens. Katrs nodzīvo to dzīvi kas viņam atmērīta un mirst, kad pienāk dabiskais laiks. Pat tādas extrīm situācijas kā karš vai masveida epidēmijas paņem tās dzīves, kurām laika ir pienācis neatkarīgi no vecuma.

Tāpat nespēju saprast tos cilvēkus, kuri grib pārtraukt savu dzīvi kādas problēmas, ar kur nav varējuši tikt galā (es šoreiz nerunāju par tiesībām uz eitanāziju, par kur rakstīju jau sen iepriekš), vadīti un bīdīti. Tāda kā mazdūšība dzīvot.

Abas minētās kategorijas nedzīvo kā nākas, tikai baidās vai nu no nomiršanas vai arī no problēmām, kuras dzīve piespēlē.

Nenoliegšu, pati esmu pāris reizes savā dzīvē domājusi par pašnāvību, bet jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kas vajadzīgajā brīdī patrāpījās blakus un viss beidzās pat neiesācies un te nu es esmu. Un pirmo reizi dzīvē priecājos par sniegu un ziemu, kad sniegs patīkami gurkst zem kājām.

Es ceru, lasītāji piekritīs man, ka baidīties no nāves ir bezjēdzīgi muļķīgi. Tā pienāks noteiktā laikā neatkarīgi no mūsu bailēm vai nebailēm. Vienkārši jādzīvo ar pilnu jaudu un pilnvērtīgi. Jāņem no dzīves viss, ko var paņemt, lai nebūtu garlaicīgi un bezjēdzīgi.

Varbūt kāds domā savādāk?

Olimpiskās spēles

Tagad noris Ziemas olimpiskās spēles. Atklāšanas ceremoniju palaidu garām, varbūt nenokavēšu noslēguma ceremoniju. Tas nu tā.

Žēl, ka olimpiskās spēles, kau arī atjaunotas kaut kur 19. gadsimtā (ja nekļūdos), ir zaudējušas lielu daļu no savas sākotnējās nozīmes. Senajā Grieķijā uz Olimpisko spēļu laiku tika pārtraukta jebkura karadarbība reģionā. Tas bija pamiera laiks. 

Tagad spēles ir globāla nmēroga un skar visu pasauli. It kā ir palicis godpilnais visvērtējamākās medaļas nozīmes laiks. Tomēr karadarbība uz šo spēļu laiku nekur netiek apturēta - kur karoja, tur arī karo. Ir pazudusi vienojošā pamiera nozīme. Arī - naudas ietekme stipri jūtama. Ne vienmēr uz olimpiskajām spēlēm brauc paši labākie sportisti, jo tie ir ieinteresēti kādās citās sacensībās, kur par vietu reitingu tabulā var saņemt smukaku naudiņu, nekā par uzvaru olimpiskajās spēlēs.

Manuprāt, šīs spēles sen kā zaudējušas savu vadošo, nomierinošo nozīmi pasaules vēsturē un kļuvušas par milzīgu šovu, biļetes uz kuru maksā milzu naudu, lai atpelnītu ieguldītos līdzekļus.

Vai nebūtu laiks Olimpiskajām spēlēm atgriezt mmierunesošo nozīmi vai arī radīt ko jaunu, kas spētu kaut uz mirkli apturēt karus un kariņus visā pasaulē? Vai tiešām ir grūti radīt ko tādu, kas apvienotu planētu, nevis šķeltu to? 

Es laikam esmu pārākā optimiste, bet ceru, ka atradīsies kaut kāds viduspunkts, kas pārtrauks karus un kariņus ar asinsizliešanām un naidu; un cilvēce kļūs vienota radīšanas procesā utt.

Attieksme

Reizēm nesaprotu, kāpēc sabiedrībā vēl pastāv no padomu laikiem ieciklējusies attieksme pret invalīdiem. Un ir absolūti vienalga kāda problēma radījusi šo invaliditāti. Tā var būt fiziska rakstura invaliditāte (cilvēks bez kājas, rokas vai kādas iekšķīgas kaites radīta invaliditāte), var būt arī garīgu traucējumu izraisīta invaliditāte.

Šoreiz parunāšu par tiem, kuriem ir garīga rakstura traucēumi. 

Traucējumi var būt globāli lieli, kad cilvēks kā liels dārzenis pārvietojas kāda cita cilvēka pavadībā, bet var būt arī sīki un praktiski nemanāmi nespeciālistam. 

Tieši otrās grupas invalīdi mēģina iekļauties sabiedrībā un pat strādāt dažādus, savām spējām atbilstošus darbiņus. Un te nu parādās darba devēja attieksme. Līdz ko viņš uzzina, ka potenciālais darbinieks ir ar noslieci uz garīga rakstura slimību (neatkatīgi vai tā ir iedzimta vai iegūta gadu gaitā) vairumā gadījumu tiek atteikta iespēja strādāt konkrētā uzņēmumā ar reizēm visai muļķīgām atrunām. Kaut arī mums pastāv programma vai kas tamkīdzīgs par invalīdu inegrāciju sabiedrībā.

Joprojām pastāv attieksme - tu esi invalīds, tad staigā tālāk un liecies mierā ar darba meklējumiem. 

Un cilvēkam ar vāji izteiktām garīga rakstura problēmām nākas tās slēpt, izmantot dažādus apkārtceļus, lai tikai darba devēs neuzzinātu viņa problēmu. Pat slimības lapu vajadzības gadījumā paņemt pie ārstējošā ģimenes ārsta bet būtībā ārstēties pie garīgo slimību speciālista.

Sabiedrība joprojām nevēlas redzēt, ka šāda problēma pastāv un cilvēki ar nelieliem garīga rakstura traucējumiem arī ir cilvēki un no apārtējo tolerances un ieinteresētības šiem slimniekiem vai nu paliek labāk un slimība pamazām atkāpjas vai arī otrādi - paliek vēl sliktāk un smagāk.

Varbūt pienācis laiks tolerancei un sapratnei, ka ne visas garīga rakstura saslimšanas ir bīstamas apkārtējiem un cilvēki ar šīm saslimšanām var iekļauties apkārtējā pasaulē? 

Un atcerēties, ka ne visas garīga rakstura slimības ir iedzimtas, tās reizēm var iegūt gadu gaitā. Un ne jau katrs ir pasargāts no saslimšanas.

Mazlietiņ

1. Goračova grāmatu dabūju, jautājums šajā sakarībā noņemts no dienas kārtības. Tā ka varu nomierināties, jo viena problēma atrisinājusies.

2. Reizēm skatos pa slimnīcas logu un priecājos. Pagalma vidū aug n-gadīgas lieeeeelas egles. Pilnas ar čiekuriem. Tik daudz egļu čiekuru vienā kokā nav gadījies sastapt, bet te uzreiz divas tādas. Un tagad vēl sniegs skujās. Viss kopā fascinē ar savu skaistumu. Žēl, ka nav fotoaparāta, lai to nofotografētu.

3. Mums te izveidojusies vesela kompānija, kas jau no pieciem no rīta lēnām klīst pa gaiteni un stāviem vaktējot ārdurvis, kuras tiek atslēgtas sešos no rīta. Pīpmaņu kompānija, kuriem ir nemainīga tikšanās vieta - oficiālā pīpētava. Ar to pīpēšanu ir tā - dažs ik pēc pusstundas skrien uzvikt dūmu, cits reizi vairākās stundās. 

4. Pa lielo jau darīt īsti nav ko. Ir zāles, kas jādzer noteiktos laika posmos, dažiem vēl sistēmas ar zāļu iepilināšanu, citiem kaut kādas nodarbības, tad vēl darbdienās ārstu apgaitas. Pēcpusdienās sāk veidoties kaut kas līdzīgs "ko nu tagad lai sadara". Galarezultātā pēc pusdienām daudzi dodas uz tuvējiem veikaliem, cits sarīko sev ekskursiju pa tuvāko apkārtni. Saucas slimnīcas nodaļa, bet apstākļi kā sanatorijā. Brīvdienas pat var uz visu dienu izprasīties uz mājām aizskriet vai arī tāpat, uz pilsētas centru ekskursijā aizbraukt.

5. Par medpersonālu esmu sajūsmā. Māsiņas vienmēr atsaucīgas un izpalīdzīgas, ārsti preimnākoši un zinoši, vienmēr tiks piemeklēts individuāls ārstēšanas režīms un ritms. Visu var sarunāt, aprunāt un atrast ko optimālu.

Kārtējās kafijas pārdomas

1. Lūgums par dažus rakstus atpakaļ minēto Gorbačova grāmatu paliek spēkā. Nu ļoti vajadzīga ir uz rokas un pastāvīgi. Tā grāmata, kā par brīnumu, spēs nogludināt dažas nesaskaņas ģimenē. Neticami, bet fakts.

2. Jau otro rītu pamostos slimnīcā un jūtos te kā mājās. Dīvaini, bet tā ir. Tās problēmas, notikumi un citas lietas, kas notiek aiz slimnīcas vārtiem, tur arī palikušas. Šeit to nav, nu relatīvi nav, teiksim tā. Bet nevaru taču izrakstoties no slimnīcas uzreiz pierakstīties uz nākošo "iebraukumu", kas varētu būt pēc mēneša. Un tā tiešām būtu bēgšana no problēmām un minimāla to risināšana. Pietiek ar to, ka ieliekos slimnīcā reizi gadā profilaksei. Nu labi, pagājušo ziemas sezonu biju divas reizes slimnīcā, precīzāk rudenī un pavasarī ar dažu mēnešu spraugu. Bet pagājušā sezona bija īpašs murgs. Bet nu tas ir pārdzīvots un dzīve turpinās.

3. Māsu pēdējo reizi redzēju pagājušajā nedēļā, kad abas kopā aizgājām no rīta uz baznīcu. Pēc esam tikai sazvanījušās. Vakar vispār nesanāca sazvanīties, kaut arī bija neliela komunikācija feisbukā. Šodien nu noteikti nee - māsa aizbrauc sezonas darbos uz Nīderlandi. Tiks viņa vasarā atvaļinājumā vai nee un kad rudenī būs atpakaļ dies' vien zina. Saziņai atliks vienīgi internets. Pie kam nav īpaši skaidrs, kādas kvalitātes nets būs māsai. Iepriekšējo reizi, kad viņa bija prom, nets ļoti raustījās un brīžiem pazuda vispār. Ne man, viņai.

4. Kad tiešām būšu ievāusies pie dēla, tad laikam noticēšu, ka vēl viens bremzējošs murgs ir aiz muguras. pagaidām jāizguļ slimnīca. Pagaidām jau tiek solīts daudz, bet neziņa paliek. Redzēs, kā būs.

Kafijotais gaidīšanas rīts

1. Vai kādam mājās nav aizķērusies Gorbačova grāmata Pārkārtošanās? Padomju laiku izdevums. Ja ir, tad atpirkšu par saprātīgām naudiņām. Bibliotēkas neder, vajadzīga mājas apstākļos.

2. Pēdējais rīts šajā mājā pirms došanās uz slimnīcu. Zinu, ka pēc slimnīcas došos citur dzīvot. Un tomēr zinu arī to, ka tomēr reižu reizēm iegriezīšos še pārnakšņot. Kad būs nepieciešams. Ar saimnieci tomēr nesliktas attiecības izveidojās par spīti tam, ka man reizēm no sākuma gadījās pa neplānotam pārkāpumam. Bet tie pārkāpumi tapa piedoti, jo nebija no ļauna prāta.

3. Būtu pateicīga cilvēkam/cilvēkiem, kuri sākot ar marta beigām (slimnīcā būšu mēnesi, tas ir konkrēti zināms) piedāvātu kādu darbiņu, kurā nav jāsēž garās stundas, bet varētu būt pietiekami brīvs režīms - atnācu, izdarīju, aizgāju. Tas varēu noformulēties kā stundu vai gabaldarbs. Es jau šito lūgumu ik pa brīdim mētāju visos saitos, kur apgrozos, paralēli vēl pētu ss'u. Pagaidām nekas piemērots neatrodas. Laicīgi brīdinu - sanitārā grāmatiņa nav nokārtota, bet pie gadījuma to izdarīšu.

4. Māsa gan aizbrauc uz Nīderlandi un divas dienas ātrāk, nekā bija plānots, tā ka es tajā dzīvoklī ilgāku laiku netikšu iekšā un nevarēšu no tā dzīvokļa neko turpināt izdāļāt. Ar diviem grāmatu sarakstiem man ir paveicies - praktiski visas grāmatas ir atradušas sev jaunus saimniekus. Tomēr var gadīties, ka pa šo laiku vēl šo to izlikšu pārdošanai. Puika kravājas jaunajā dzīvoklī un gan jau, ka tur atradīsies vēl kaut kas interesentiem.