Pasmaidiet gada pēdējā dienā. Čieptie demotivatori

Nu nebiju un nebūšu ērta

 1. Par baznīcā iešanu ar jebkuru iemeslu.

Nu, baznīca kā tāda ir tiem, kuriem tā izsenis ir bijusi vajadzīga kā pasaules un sevis izpratnes sastāvdaļa. Pārējie - pārējie tur ir tikai viesi.

Tāpēc man jau 90-jos iestājās "wtf", kad televīzijā drīz pēc 1990.gada 4.maija Gorbunovs un Co (Latvijas republikas pārvaldes deputāti) ar pompu, ar televīzijas kameru klātbūtni sāka apmeklēt dievkalpojumus Rīgas Domā, Pētera baznīcā. Viņi taču izauguši, pārsvarā amatus ieguvuši citas reliģijas - komunisma ideoloģijas - vadīti. Pēkšņi kļuvuši dievticīgi bija? Kaktusam paliels smīns dzelkšņos parādījies.

2. Par Repši piedomājot. 

Vikipēdijā nepamanīju pieminējumu tam, ka Repšem bija saistība ar Gunāra Astras ģimeni. Vēl apmēram ap Latvijas neatkarības atgūšanu klīda baumas (nu, nesanāk laikam pārbaudīt) par Repšes tuvām attiecībām ar Gunāra Astras meitu, kuras esot pajukušas pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas un Repšes kļūšanu par Latvijas Bankas vadītāju.

Un tas viņa "izgājiens", kad nodibinājis partiju Jaunais laiks partijas karogu iesvētīja baznīcā. Pasākums "uz publiku", nekas vairāk. Nu, no mana "metrs ar kapuci" skatu punkta.

3. Par svētkiem, to svinēšanu.

Nu neesmu es svētku pretiniece. Nekādā mērā. Tikai - kāpēc man svētki jāsvēta tāpat, kā visi citi tos svēta? Man nav grūti uz svētkiem pie kāda ciemos aizbraukt, tikai - kāpēc man obligāti līdz rītam jābūt nomodā Jāņu svinēšanā? Kāpēc man obligāti jāpaliek nomodā līdz pusnaktij gadu mijā? Kāpēc es nedrīkstu kaut šajos svētkos "nolūzt" tad, kad "lūziens uznāk"? Vai mana esība nomodā ko mainīs notikumu secībā? It īpaši pēdējos gados, kad "nebrēcošais" gadskaitlis jau pieklauvējis tik lielā mērā, ka jāsāk tam "piestrīķēties"? Nu nav vairs un nebūs nekad vairs 18, kad varēja naktij cauri "notusēt" un pēc tam vēl 8-as stundas darba frontē "nolauzt".

Reizēm gribas pajautāt tiem, pie kuriem uz kādiem svētkiem mēģinu sataisīties ciemos - kas viņiem ir svarīgāk: tas, ka es vispār ciemos esmu aizdevusies, vai tas, ka mokos nomodā nakts stundās?

Atkal laikam - kaut kas Graudiem līdzīgs

1. Nav labu un sliktu cilvēku. Ir cilvēki un nedacilvēki. Cilvēki dzīvo, sarunājas dažādās valodās, cilvēkiem ir dzimta un cilts. Cilvēki dzīvo, darbojas, kļūdās, labo kļūdas. Cilvēki no laba prāta un bez nu ļoti nopietna iemesla nepametīs savu zemi un senču kapus. Cilvēki nekad neies pie kaimiņa ar dūrēm savu kaušanās kāri motivējot "kaimiņš nedzīvo pēc mana prāta un līdzības". Cilvēki ciena sevi un kaimiņu piedevām.

Nedacilvēkiem nav ne dzimtas, ne cilts. Viņu lietotā valoda - ieleciens meinstrīmā, tā valoda, kura viņuprāt ir uzvarētāju valoda. Nedacilvēki neciena ne savu zemi, ne senčus, ne sevi, ne kaimiņu. Nedacilvēki klaiņo no vienas vietas uz otru, visur lienot ar savu dziesmugrāmatu svešās baznīcās un nekur nedacilvekiem nav labi, jo vienīgais ko viņi grib - pasauli pārkārtot pa savam, pa tukšam.

2. Gaidīt no dzīves, meklēt Lielo Laimi? Vai vajag? Tā var palaist garām un neredzēt ikdienas mazās laimītes. Ikdienas pamošanos, zvirbuļa jestro čiepstu aiz loga, pirmo sniegu, pavasara silto lietu, saulrietu aiz skursteņa. Nav ko dzīties bezjēgā pēc viena "lielgabala" kad blakus, pa rokai, ir daaaaudz mazo laimīšu, kuras kopā ir daudz vairāk par to Lielo, it kā Vienīgo.

3. Pārkārtot, kādi labot savu dzīvi tikai tāpēc, ka apkārtējie domā, ka dzīvo nepareizi un nekā? Vai vajag visu darīt no cikla "Ko cilvēki par mani padomās"? Nav vērts, ja sevis mainīšana nesakņojas paša vēlmē un izjūtās. Reāls izmaiņu rezultāts būs tikai tad, ja "man to vajag". Vajag, lai augtu un pilnveidotos. Dzīvot tikai tādēļ, lai "kaimiņš jau šķībi uz mani skatās" - nu, lai skatās. Es taču nelienu viņa auzās dzīvi mācīt.

4. Ja tā padomā, tad zaglis tas pats ubags vien ir. tikai izteikti agresīvāks. Nemāk, nespēj, negrib pats savām rokām maizi pelnīt. 

Vai ir vērts sēdēt virsū naudas maisam, izdomāt visādus pretzagļu aizsardzības mehānismus? Es taču sastradāšu, sapelnīšu. Man bus vēl, bet tas zaglēns laikam neko citu nemāk, kā vien agresīvi ubagot... 

5. Izmisīgi "turēties" pie lietām? Pat tad, ja tās gadiem ilgi stāv kaut kur pieliekamās telpas tumšākajā kaktā un "audzē" putekļus uz un ap sevi? Varbūt uz lietām paskatīties no ikdienas lietderības viedokļa nevis "varbūt kādreiz kādā mirklī noderēs"? Un vispār - uz mūža mājām jau nu pavisam neko līdzi nepaņemsi. Ne naudas maisu, ne porcelāna statueti ar nolauztu degunu. Varbūt uz lietām paskatīties no "manam bērnam, maniem mazbērniem tas noteikti būs vajadzīgs" viedokļa...

Nu, kaut kā tā tas viss. Ceru, nebūšu ar kaut ko apgrūtinājusi un puslīdz saprotami izteikusi domu...

Atkal Domas, var jau būt, ka bez Lidojuma

1. Mocīties vainas apziņā, ka visu dienu nekas daudz no prātīgā nav darīts, tik ik pa mirklim kaut kas piečubināts? Un nolemt "rīt gan pa dienu darīšu prātīgas lietas!". Bet, kad pamosties un sāc domāt - kādas tad prātīgās lietas vajadzētu izdarīt un nekas nenāk īsti prātā. Nu kāda kaktusa pēc visu dienu lauzīt galvu - ko tad prātīgu izdarīt - un sagaidot vakaru saprast, ka nekas tāds, ko varētu saukt par prātīgo lietu, nav sadarīts, tikai visa diena pavadīta tās prātīgās lietas meklējumos... Tad nu pie krokodila - vai bija vērts dienu pazaudēt? Nu, var taču filmiņu kādu noskatīties, grāmatu palasīt. Tas darāmais pats uzprasīsies, pieklauvēs, kad laiks būs pienācis. Nu nav ko iespringt, ja patrāpās dienas, kurās var droši "laist luni" un nekur ne pēc kā nav jāskrien un kalnus nav jāgāž.

2. Pārvērst veģetārismu, vegānismu par "pasaules nabu"? Nu, lai tie "pasaules nabas" piekritēji iet tālu un ilgi. (Es nerunāju šoreiz par tiem, kuriem ir kāds objektīvs, organisma īpatnības iemesls vairīties no gaļas ēšanas vai arī kāda cita pārtikas produkta lietošanas uzturā, nē - šoreiz par tiem, kuri "Ne, jo tas ir slikti visiem"). Pret veģetārisma "ticīgajiem pasaules uztverē" reizēm gribas, aizejot nu galīgā pārspīlējumā, vērsties ar "Ak tā, gaļu neēd, jo cūci nokaut ēšanai ir nežēlīgi un nekā. Bet tad kāpēc ņem nost kaziņai zāli, lai paēstu pats? Kaziņu bez tās zālītes atstāt ir labi?". Vismaz pāris striktus, gandrīz vai reliģiski pārliecinātus veģetāriešus izdevies "aizvērt", viņiem aptrūkās argumenti savas agresīvai pārliecības sludināšanai uzdodot tik uz tās pretrunas balstītus jautājumus. Galu galā, katrs ēd to, ko uzskata par lietderīgu ēst. Katrs pēc savām vajadzībām. Manis pēc kaimiņu Ješka kaut rozā tamburīnus brokastīs ēd, ja vien neuzbāžas man uzspiežot man tos tamburīnus ēst. 

3. Arī agresīvajiem bļāvējiem, tiešām tiem, kurus varētu pat dēvēt par "sludinātājiem" bezjēgā par to, nedrīkst nu nemaz nogalināt un vispār neko nogalināt...Nē, es neapgalvoju nevienā acī, ka nogalināt ir pavisam labi, un ka nu tik jāskraida ar cirvi apkārt sacērtot gabalos visu un visus. Tam visam nogalināšanas procesam ir kaut kādas samērīgas robežas. Tīģeris "noliks gar zemi" stirnu, lai paēstu pats un arī tīģerēni paēstu; cūcis tiks nokauts, lai cilvēks pie karbonādes tiktu. Ods, muša arī taps aizraidīti labākos medību laukos...Kaut kur staigājot reizēm nepamanām sabradātu kukainīti... 

Slikti ar to nogalināšanu ir tad,... Nu, kad karš bezjēgā, kad laupīšanas nolūkā "garāmejot" tiek nogalināti cilvēki/

4. Esmu naivi utopiska, jo ļoti ceru, ka Visa Dalītājs beidzot tomēr iedos cilvēkiem Saprātu lai tā Mordora beidzot pārsprāgtu kā ziepju burbulis izbeidzot tuvējo karu, kura izbeigšanās sev uz beigām aizrautu līdzi visus esošos karus pasaulē, un militārās rūpnīcas pārtaptu par arklu rūpnīcām. 

Cilvēkiem beidzot jāsāk "mērīties" ar saprāta sasniegumiem, nevis iznīcināšanas atribūtiku. Olimpieši, paralimpieši jau skaisti mērās ar spējām. Tas, ka ap tām spēlēm ik pa brīsniņam kaut kādi dopinga skandāli un kas nu tur vēl - vai nav vienalga? Pasaule vienota skaistā notikumā. Tāpat visādi dažādu sporta veidu čempionāti, visādi citādi liela mēroga pasākumi...

Cilvēkiem Saprātu noteikti vajag, lai apstātos iznīcinošie pasākumi. Cilvēks uz pasaules ir vienīgā suga, kura savās domstarpībās nemāk vienkārši kaut divi cilvēki viens pret vienu izkauties un saprast, kurš "velk", kurš "nevelk", vienmēr bars pret baru un jāparauj līdzi nejaucības nelabajās sekās arī tos, kam ar to kautiņu nu darīšana praktiski nekāda...

Nu, kaut kā tā šim punktam. Un laikam arī visiem pārējiem, iepriekšējiem. Tiešām, reizēm ceru uz diskusiju kādu nebūt...

Uz svētkiem pasmaidam. Čiepti. Demotivatori

Siltus jums visiem šos svētkus!

Tik mans viedoklis bez pretenzijas uz Lidojumu.

Tiešām, tik mans, subjektīvs, Domas lidojums. Nedaudz zemāk paustai domai pieskāros relatīvi nesen, šī gada 14.oktobrī. Bet tiešām, pieskāros tikai mazuliet, ar dažām frāzēm. Tas, ko gribu ar šobrīd pavēstīt, jau varētu tikt traktēts kā izvērsums. Un - šo var mierīgi uzskatīt kaut ko no cikla "Kas būtu, ja būtu". Viedoklis, domas, versijas par un ap.

1. Nebūtu pārsteigta, pat ar interesi gaidu - notiksies vai nē. Ja patreizējās Krievijas Federācijas aotonomās republikas, autonomie apgabali, mazākumtautību apdzīvotā vide diezgan strikti un nopietni proklamētu savu atdalīšanos no šīs federācijas, visai strikti sāktu uzstāties kā patstāvīgas valstiskas struktūras. Un to visu tik pat strikti akceptētu plašā pasaule ar britiem un Štatu valdību priekšgalā? Kādu dziesmu tad sāktu Maskavas Kremlis dziedāt?

2. Kaut kā - esat pamanījuši, ka visa pasaule jau laikam gadsimtiem ilgi cackājas ar Krieviju kā karstu kartupeli mutē? Varbūt pienācis laiks izspļaut? Papildus jau esošām sankcijām pamazām pārtraukt tās pašas diplomātiskās attiecības ar to valstisko veidojumu? Nu, kaut pamazam, sākot ar kaut nenozīmīgākajām valstīm, kurām ekonomiski izdevīgāk sadarboties ar daudz attīstītākām par KF valstīm?  Visām valstīm pakāpeniski atsaukt savus pilsoņus iz tā monstra?  

3. Diezgan tipiski cilvēku psiholoģijai laikam. Bet kaut kur noplakušas asās sajūtas Krievijas-Ukrainas kara sakarībā. Vismaz sevi esmu noķērusi pie tā, ka man tas negatīvais atgadījums aizvirzījies aizmugures plānos. Priekšplānā jau daudz kas cits, iz cikla "dzīve turpinās". Sāk jau reizēm apgrūtināt par karu pienākošā informācija. Var jau būt, ka esmu nepareiza, bet nevar laikam visu laiku dzīvot negatīvu emociju varā. Nogurdinoši sāk palikt.

4. Plusžetons iz manis tam/tiem, kuriem izdosies likvidēt KF kā valstisku veidojumu. Nē, nevienā mirklī neapgalvoju, ka Krievijas iedzīvotāji jālikvidē kā šķira. Vienkārši radziņi jāaplauž pašā saknē un vēl dziļāk. Pie viena - tos impēristus kaut vai sadzenot krievus veidojošo cilšu etniskajā teritorijā - pašreizējās KF Eiropas daļas apmēram viducī. Lai nu tur kārpās un "saved kārtībā pagalmu". 

Nu tā kaut kā viss. Nesodiet bargi, tik domas lidojums iz, kā jau sākumā teicu, cikla "Kā būtu ja būtu".

Piedodiet, ka laikam padrūmi gada nogalē, bet kā vienmēr - neērta

Tiešām, laikam jau padrūmas tēmas šajā baltajā, skaistajā ziemīgajā ziemā un gada nogales dienās un svētku gaidās. Varat droši mani ierindot izlēcējos, neapvainošos.

1. Vispirms par dzīvniekiem, kuri uzbrūk cilvēkiem, lai paēstu. Šoreiz gribu pieminēt grāmatu, kuru izlasīju vēl skolas gados - 1970.gadā sērijā "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi." iznākušo grāmatu "Kumaonas cilvēkēdji". Šo grāmatu, jau laikam mūslaiku "izpildījumā" var "sastapt"  interneta bibliotēkā Atlants.lv.

Grāmatā stāstīts par cilvēkus ēdošu tīģeru mednieka medību gaitām Indijā. Un tīģeru nogalināšanu šo gaitu laikā. Piedzīvojumi raiti, tīģeri tiek "novākti", lai izbeigtos apēšanas drauds cilvēkiem. Bet.

Bet jau tad lasot manī radās zināms žēlums pret strīpainajiem kaķiem. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka jebkurš plēsējs cilvēkiem ne no šā ne no tā neuzbrūk. Tas, kāpēc šie tīģeri sāka pārtikā izmantot cilvēkus, varēja pamatoties daudzos objektīvos iemeslos. Piemēram, cilvēku saimnieciskā darbība ir ļoti stipri samazinājusi tīģeru dabisko dzīves areālu, samazinājusies iespēja ko citu nomedīt pusdienām. Vai arī zvēram ir kādas nopietnas veselības vai vecuma problēmas tik ļoti, ka cilvēks nu ir tā pēdējā instance, kuru viņš spēj notvert. Starp citu, ja pareizi atceros, autors grāmatā jau minēja, ka kādiem no viņa nomedītajiem tīģeriem bija pacienīhjams vecums, arī kāds zobu problēmas.

Šai ziņā - zināmā mērā cilvēks kā būtne pats "uzprasījies" uz nepatikšanām, Cilvēks laikam ir vienīgā suga, kura savu eksistenci nenolīdzsvaro ar apkārtējo pasauli un tādējādi laikam jau ar garantiju bieži vien iekuļas nepatikšanās.

Nu, kaut kā tā.

2. Cilvēku ēšana jau drusku citādā rakursā. Šoreiz par kanibālismu. Kā jau Vikipēdijas rakstā, uz kuru iedevu linku, teikts - kanibālisms kā tāds ir kāda īpaša situācija, kuras laikā tiek apēsts sev līdzīgais. Normālformā nu nav tā "jātaisa pusdienas, eju nokaut kaimiņu, lai apēstu - slinkums no saldētavas cūča fileju izņemt". 

Psihiska novirze, pasmaga saslimšana ir tad, kad cilvēka gaļu sāk uzturā lietot bez jebkāda tam objektīva pamatojuma. Arī tā saukto primitīvo tautu kaut kādi rituāli, saistīti ar sev līdzīgo apēšanu ir objektīvs pamatojums. Tās tautas taču pirms katras ēdienreizes neskrien uz kaimiņu ciemu kā uz ledusskapi pēc svaigas gaļas.

Kaut kā esmu palaidusi garam - mediju telpā ir izskanējušas kādas ziņas par to, ka kāds maniaks/maniaki kur uzdarbojas u n pārtiek tikai un vienīgi no cilvēku gaļas. Un maniaka/maniaku notveršanai secīgi - augstākais soda mērs. Atzīšos - drusku "vlom" meklēties piemēra uzrādīšanai, nesodiet bargi. Ja nu kādam vēlme ko piekomentēt, uz priekšu. Dusmīga nebūšu.

3. Pēc brāļu Vaineru romāna Tikšanās vietu nedrīkst mainīt (Место встречи изменить нельзя)  1979. gadā uz ekrāniem iznākusī Odesas kinostudijas vairaksēriju televīzijas filma ar tādu pat nosaukumu. Šis teikums ir links uz filmas pirmo sēriju YouTube vietnē.

Relatīvi nesen, laikam jau pērnajā vasarā, internetvietnē lasīju, ka brāļu Vaineru uzrakstītais Žiglovs bijis krietni vien ar negatīvāku traktējumu, nekā Visocka atveidotais un ekrāna varonis bijis publikai mīļāks tieši pateicoties Visocka traktējumam. Kad atradīšu to rakstu, padalīšos komentārā. 

To rakstu lasot, manī tomēr nemainījās attieksme pret šo tēlu. Jā, varonis visai agresīvs savās darbībās vietumis. Agresiju neattaisnoju, bet arī izmeklētāja darbu veicot nu nevar visu laiku baltos cimdos staigāt un čubināties ar "klientiem".

Manuprāt, atbalstīgi ir "zaglim jāsēž cietumā!", "ja laikus būtu ticis galā ar savām sievietēm, nekas tāds nebūtu ar viņu noticis"... Ar pēdējo teikumu gribu pieminēt to gadījumu, kad viens no tēliem tika aizturēts uz aizdomu pamata par bijušās sievietes slepkavību. Tēls man nu ļoti nepatika, kaut arī bija padzīvojis kungs, kurš risināja situāciju ar bijušo un esošo sievieti. Bet nu tik izteikts labulis un savā ziņā muļļa. Un šīs muļļības dēļ negribot iekūlās nepatikšanās.

Vēl gadījums praktiski filmas beigās. Kad tiek arestēta nejauceņu banda. Viens no varoņiem metas bēgt un bēgšanas mēģinājuma laikā tika nogalināts. Kaut kā netieši tiek likts uzsvars uz to, ka nejaukais Žiglovs, jo nošāva bēgli. Bet ir viens bet.

Tas bēglis apzināti metās bēgt, sava veida pašnāvība. Zināja taču, ka šaus. Cilvēks pārnācis no kara, kaut kur salūzis iekšēji, bet pats sev rokas uzlikt - grūti pateikt, kas par motivāciju. Bet tā - zināja taču, ka šaus jebkurš no aizturētājiem. Un pārējie nejauceņi? Tiem bija skaidra sava vieta pēckara apstākļos, esošā notikuma motivācija utt. 

Bet tas, bēglis, nejuta savu vietu nekur un uzprasījās uz nošaušanu.

Nu, kaut kā tā viss. Ceru, ne pārāk pabojaju pirmssvētku noskaņojumu? Ja kas, nedusmošos par aizrādījumiem.