Dzimšanas dienas pasākums Ikšķilē

 Dēla un vedeklas apvienotais dzimšanas dienas pasākums. Diena apmēram pa vidu viņu dzimšanas dienām - dēlam bija šīs, aizejošās nedēļas, viducī, vedeklai būs jaunnedēļ. Vedeklas vecāku mājā notika. Ja nu kas, bildēs var redzēti tipa vikingu kuģi Laivu nomas piestātnē Daugavas krastā. Varot uzņemt uz borta līdz 15 cilvēkiem ar aprēķinu 100 eiro no cilvēka stundā. Bet nav vienkārši paplivināšanas iespēja Daugavā - brauciena laikā top ekskursija uz Nāves salu un Meinarda salu, uz kuras atrodas senākās mūra baznīcas drupas Latvijā, Daugavā. Un top laikam pastāstīts nedaudz par tām abām salām un to nozīmi mūszemītes vēsturē. Ja nu kas, viņiem, tajā Laivu nomā ir tāda ekstra, kā pirts uz pontoniem.

Tagad bildes.

Tikai piesitieni. Laikam ka dažādās tēmās

Jau atkal laikam ka aprunāšu zināmā mērā aprunātas tēmas. Cik nu novērots, ir tēmas, kuras ik pa laikam jāpacilā, jo joprojām sastopu publiskā telpā visādas līkversijas un līkdomāšanas. Un, atkārtoju, nekādā mērā nepretendēju uz absolūtismu izteiktajā viedoklī. Viedoklis var pamainīties sastopot argumentētus pretargumentus manis paustajam. Un kārtējais lūgums - pirms ko iekomentēt (ja ir tāda vēlme), izlasiet līdz galam lūdzu...

Un - laikam ka pagarš tas teksts būs sanācis...

*****

Sākšu ar jau vispārpieņemtu atgādinājumu, ka Valsts IR juridiska persona. Tāpat juridiskas personas ir visas valsts un pašvaldību iestādes. Tas tā, par krokusiem uz palodzes.

Mēs dzīvojam laikos, kad valsts un pašvaldību īpašumā ir relatīvi neliels dzīvojamā fonda apjoms (Uz valsts kopējā dzīvojamā fonda fona), tie ir valsts un pašvaldību dzīvokļi, visādas naktspatversmes un tamlīdzīgas iestādes. Līdz ar to, un pilnīgi normāli, ka cilvēkam parastajam ir dota iespēja izvēlēties to, kur, kādā dzīvoklī dzīvot. Tobiš, gaidīt uz valsts, pašvaldības dzīvokli vai arī to īrēt/iegādāties no kādas citas personas, neatkarīgi no tā, vai tas dzīvoklis pieder juridiskai vai privātai personai.

Zinu, ka veca un stabila patiesība, bet mērķēta laikam uz tiem, kuri, kaut zemapziņas līmenī, čīkst par to, ka valsts vai pašvaldība viņus obligātā kārtā nenodrošina ar dzīves telpu. Jo - ko nu kurš izvēlas, to arī dabū.

*****

Par bērniem un ar viņiem saistītajām norisēm arī esmu daudz un dikti vāvuļojusi. Šoreiz tik kā pieminējums, jautājums.

Un - gan jau ka mani lasa arī tie, kuriem ir "bērniņi četri, kas vecākus mīl". Laikam sapratīs, to ko izteikšu.

Pamazītēm esmu nonākusi pie tā, ka bērns ir "diagnoze visai dzīvei". Arvien biežāk ķeru sevi pie domas, ka - cik tukša savā ziņā bija mana dzīve pirms bērna pieteikšanās, kā es vispār esmu dzīvojusi laikos pirms viņa. Puika ir devis un joprojām dod jēgu manai esībai. 

Bērni ir un paliek mūsu dzīves daļa pat tad, kad aizgājuši pasaulē savas lietas kārtot.

Tas tā, par putniņiem.

*****

Jau Facebook izteicos. Par cilvēkiem, kuri tur liek it kā jokus no cikla "Kādas šausmas, pirmdiena un jāiet uz darbu!" vai "Kāda nejaucība, ka alga maza!". Man tos cilvēkus zināmā mērā ir žēl. Jo viņiem tas darbs nesniedz nu nekādu gandarījumu, bet ko mainīt esošajā situācijā negrib. Vieglāk taču čīkstēt un gaidīt, kad "bagātais Amerikas onkulis" atnāks un atrisinās čīkstuļa problēmas.

Ēriks Marija Remarks: Trīs draugi

Grāmata, kuru periodiski pārlasu. Diezin, vai ir nozīme konspektēt tās saturu, gan jau ka daudzi ir lasījuši šo literatūras klasiku, ja tā var doto darbu nosaukt.

Cik nu no mana kaktuskrūma pazares, viena no labākajām Remarka grāmatām. Aizrauj ar savu īstumu cilvēku attiecībās - draudzībā, mīlestībā un vēl... Un šo attiecību fonā - Vācija starp diviem pasaules kariem ar visām augošā fašisma baisām. Kontrasts spēcīgs. Un es ticu visiem romāna notikumiem, nav ne reizi radusies jebkāda šaubīgas neticības nots.

Un ziniet, man lasot šo grāmatu, reizēm gribas lasītājiem, vērtētājiem pajautāt - lasot un izbaudot cilvēku attiecības grāmatā, kaut kā aizmirsies pamanīt, ka grāmatā bez galvenajiem un citiem cilvēciskajiem varoņiem ir vēl viens. Auto vārdā Kārlis, kurš zināmā mērā kļuvis par "lielceļa biedu" un ap kuru grozās nu ļoti daudzi romāna notikumi. Zinu jau zinu, ka minētais auto ir tā īpašnieka lolojums un vispār, bet tas lolojums zināmā mērā kopā ar īpašnieku izbauda notikumus. Ja var kaut kā tā personificēt to braucamo.

Tikai mani nepamet jautājums, uz kuru man diezin vai kāds spēs atbildēt.

Kāpēc Remarkam praktiski visi (vismaz tie, kurus esmu lasījusi) darbi beidzas ar viena no mīlētājiem nāvi? 

Dzejnieki, rakstnieks: Jānis Sudrabkalns, Žanis Grīva, Eduards Veidenbaums

Atkal pievēršos tam, ko periodiski iebīdu augstākā plaukta tumšākajā stūrī. Tēmu par manai paaudzei, īsti nezinu, kā šolaiku paaudzei, "pičkāja iekšā pa visiem galiem", tobiš - dzejniekus, rakstniekus, kuru radošā darbība bija neviennozīmīga.

Sākšu ar dzejnieku Jāni Sudrabkalnu. Lasot Māsā Vikipēdijā par viņu, mani "Hm, ak jēl!" tas fakts, ka viņš niris 1975.gadā, kad jau sāku iekūņoties pusaudzībā. Viņa biogrāfiju skolas gados neatceros mācījusies, katrā gadījumā par viņu tapa mācīts tajos laikos, kad es laikam mācījos kādā ceturtā vai piektā klasē. Un no visas tās mācīšanas atceros viena dzejoļa sākuma rindiņu - "Es eju pār robežām paceltu galvu...". Tālāk neatceros, tik atceros klasē klīstošo pasmīnu no cikla "Aha, tūlīt..." ar ne pārāk glaimojošo "Ko no komuņagas var citu sagaidīt.". (Par spīti tam, ka mūs centās pieideoloģizēt komunisma idejām).

Rakstnieks Žanis Grīva. Tiesa, neatceros, ka šis rakstnieks bija obligāto rakstnieku vidū - skolu pabeidzu ļoti sen. Toties atceros nedaudz lasījusi viņa darbus. Nu, pārlasot Vikipēdijas šķirkli par viņu atausa atmiņā dažu viņa darbu nosaukumi un tas, ka par tiem tapa runāts. Neatceros, vai mācību stundās, vai sarunās ar klasesbiedriem skolas gaiteņos. Toties atceros redzējusi un neslikti vērtējusi pār Žaņa Grīvas darba ar tādu pat nosaukumu uzņemto Rīgas kinostudijas filmu Noktirne latviešu aktieri Gunāru Cilinski un, laikam polieti, Polu Raksu galvenajās lomās.

Dzejnieks, publicists Eduards Veidenbaums. Atzīstos, vainīga. Skolas gados nu ne īsti gribējās "apgūt" šī 19.gadsimta latviešu dzejnieka daiļradi, par cik nu ļoti uzspiedīgi par viņu tika runāts kā par ar komunisma idejām saistītu dzejnieku. No skolas gadiem atceros tik citātu "Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks".

Tomēr. Pateicoties Jurim Kulakovam un viņa dziesmu ciklam Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem es šī dzejnieka daiļradi esmu ielikusi "Es lasīšu...." sarakstā. Tiesa, nezinu, kad pietikšu lasīšanai, jo lasāmsaraksts ir pagarš un starplasīšanas periodos ir arī kas cits darāms.

Šoreiz linki ātri krājas.

Nu jā, linki ātri piekrājušies. Piedodiet, ka krievu valodā, bet latviski pagaidām neesmu atradusi ko interesantu klipu formātā, angļu valodu pagaidām nepārvaldu tādā kvalitātē, lai saprastu, par ko īsti runa klipos un varētu droši ar tiem dalīties.

Tiešām, "sērfojot" YouTubē uzdūros diezgan daudziem klipiem krievu valodā, kuri runā par notikumiem Latvijā, vispār Baltijas valstīs. Tādēļ, paturpinot iepriekšējā linku krājumā aizsākto, vispirms jau dalīšos ar to, ko par mums domā krievvalodīgie klipos krievu valodā. Cik nu no manas krūmpazares, ir svētīgi zināt arī to, ko par mums domā citi.

1. Klips par Baltijas ceļu, tā organizēšanos, norisi un tā sekas. Klipu laikam igaunis veidojis, tās iespaids radās skatoties un klausoties klipu.
2. Maksims Kacs par trim Baltijas valstīm. Cik nu no manas saprašanas, puisis ir objektīvs. Kaut gan dažus viņa izteikumus var traktēt dažādi.

Kā izlēciens, daži linki uz tekstiem latviešu valodā.

Piesitiens latviešu pašlepnuma celšanai

Zinu, ka par šobrīd teicamo esmu daudz un dikti runājusi dažādos rakursos. Uz koncentrētāku "izplūdumu" šodienas rakursā mani uzvedināja diskusija pīpētavā uz mājas sliekšņa ar vienu izteikti domāšanas bremzētu krievu (no tiem, kuriem strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā).

Jā, mēs esam maza tauta, kura dzīvo teritoriālajās krustcelēs, daudzām lielvarām pa kājām viņu problēmu risināšanā. Kā piemērs tam varētu būt zināmā mēra Latviešu leģions vāciešu karaspēkā un padomju karaspēka Latviešu divīzija, kur, tā saucamā Kurzemes katla esības laikā sanāca situācijā, kurā zināmā mērā brālis pret brāli cīnījas.

Bet tas viss tik mūs stiprākus padarījis. Un sīkstākus.

Man patīk linkus vākt. Šoreiz ātri sakrājies.

Piedodiet, ka atkal klipi krievu valodā un daži par mordoras tēmu. Tomēr labāk laikam ir zināt vēsturi kā tādu, neatkarīgi no tā, kuram reģionam tā vēsture pieder. Zināšanas tikai un vienīgi apbruņo.

1. Kā Krievijā vēsturi falsificēja. Klips krievu valodā.
2. Personāžs pauž, ka šumeri un viņu kultūra esot izdomājums. Noskatījos, noklausījos ar diezgan lielu smīna devu. Paustajā krietni mazāk to zināšanu, nekā reiz rakstītajos manos tekstos, komentāros zem kuriem bija norādīts uz zināšanu trūkumu tēmā. (Nē, nu neapgalvoju, ka manos tekstos joprojām ir ahūni daudz zināšanu, ir viedoklis, kuru jebkurš/jebkura var papildināt vai apstrīdēt. Pēc izvēles). Klips krievu valodā.
3. Par tiem, kuri krievu biļinās (laikam analogs mūsu varoņteiksmām) tiek saukti par bogatirj (laikam analogs latviešu spēkavīram), par viņu autentiskumu. Klips krievu valodā.
4. Jūda Iskariots - nodevējs vai moceklis. Bībeles tēla vērtējums. Klips krievu valodā.
5. Slepenais Pitagora kults. Par tāda kulta esamību pat nebiju dzirdējusi. Klips krievu valodā.

Tagad daži linki ar to, ko krievvalodīgā vide (un neesmu pārliecināta, ka klipu autori ir no Latvijas krievvalodīgās vides) saka par Latviju un latviešiem. Cik nu ieklausījos, padaudz objektivitātes, un tas, ka viņu vērtējums ir "skats no malas". Klipi krievu valodā. Bet gan jau ka jums būs kāds cits viedoklis.

1. Latviešu izcelšanās.
2. Kāpēc Latvija, Lietuva un Igaunija ir pašas aktīvākās Maskavas pretinieces.

Pagaidām tik divi klipiņi šajā tēmā. Bet pēdējā laikā klipiņu par Baltijas valstīm YouTubē parādījušies padaudz (vismaz cik nu esmu pamanījusi). Skatīšos, klausīšos, krāšu. Nākamajos linku krājumos salikšu jūsu vērtējumam.

Kārtējais vāvulisma uzplūds

Nu jā, tā nu sanāk. Runāšana kārtējo viedokļu izteikšanai. Cik tie viedokļi sagrupēsies un tēmās kādās - kā aizies.

*****

Tas, kas pēdējo 18 (ja saskaitīju pareizi) dienu laikā ir noticis un turpina notikt Krievijas - Ukrainas "pasākuma" ietvaros, ir zināmā mērā tas, ko var saukt par "karš dodas mājās". Tobiš, no Ukrainas teritorijas mērķtiecīgi sāk ieiet arī Krievijas teritorijā. Un to nu Krievija pati izprovocējusi ar "pasākuma" ievadmotivāciju publiskai telpai - "Ukraina savā teritorijā dara pāri krieviem un vispār taisās uzbrukt Krievijai". Ne nu taisījās tajos laikos pirms drusku vairāk kā pirms diviem gadiem, ne nu kā. Bet Krievija ar savu "mierpilno uzvedību" panāca to, ka nu Ukrainai tiešām tur jāieiet, lai jel kā mēģinātu atrisināt to situāciju ar Krieviju.

Linki, kā ierasts

1.  Par to, kāpēc Dienvidkoreja esot līdzīga Ķīnai. Autors izklāsta paša savāktos faktus. Klips krievu valodā.
2. Pats neprātīgākais diktators. Par Mao Ķīnā. Klips krievu valodā.
3. Par dzīvi Dienvidsudānā. Autora ceļojuma apraksts, redzētā vērtējums. Klips krievu valodā.
4. Novodvorska kritizē Latvijā dzīvojošos krievus. Klips krievu valodā.
5. Bites uz LMT tehniskās mājas jumta.
6. Alā esoša pilsēta Marokā.
7. Īsā Latvijas vēsture, klips krievu valodā. Nepaudīšu savu viedokli. Pieminēšu tikai to, ka ir "neprecizitātes".
8. Par PSRS - Somijas karu 1939./1940.gadu ziemā. Klips krievu valodā. Materiāla izklāsts, vismaz man, rada iespaidu, ka tajā austrumzemes kaimiņa domāšanā un rīcībā kaut kas ir iesprūdis laikā un telpā, viena un tā pati motivācija; praktiski nemainīga uzvedība cauri gadiem... 
9. Tautas Austroungārijas impērijā.
10. Trīskārtīgā okupācija. Runa ir par Baltijas valstīm, nedaudz par Poliju un Somiju. Cik nu sapratu, klipa autorība pieder igauņiem; klips krievu valodā, fonā dzirdamas arī citas valodas. Protams, vietām sajūtama uz austrumpusi no Igaunijas vērstā propaganda un ir arī vismaz viens vēsturiskā materiāla klupiens, proti, stāstot par apmēram 1917.gada notikumiem kā Krievijas galvaspilsēta minēta Maskava, kaut gan vēsturiski ir tā, ka tajā laikā, un kopš Pētera I laikiem, Krievijas galvaspilsēta bija Pēterburga. Padomju vara atgrieza Maskavai galvaspilsētas statusu.
11. Par Baltijas ceļu. Toreiz. Baltijā un notikuma vērtējums iz kremlēniem...
12. Atklājums Baltijas jūrā.

Drusku pārdomām dažādās tēmās

Nu jā, man sanāk visādi. Reizēm dienām ilgi nav ko teikt, reizēm uznāk paliels runājamais.

****

Iesākumā par saslimšanām visādām, sīkklupieniem un tamlīdzīgām lietam. Un tikai pašas novērojumos un situācijās balstīts viedoklis, kuru var apstrīdēt. Ja ir luste.

Nu ļoti daudzas saslimšanas kā arī "nokritu uz līdzenas vietas" ir mūsu pašu organisma pretreakcija uz ilgstošu fizisku un garīgu pārslodzi, ķermeņa būšana spriedzē un stresā. Situācijas, kurās cilvēks ir "ieskrējies" tik ļoti, ka nespēj īsti "apstāties", atslābināties. Organisms ar kaut saaukstēšanās simptomiem vai ar kādu citu kaut nelielu saslimšanu signalizē par to, ka viņam vajag fizisku un garīgu atpūtu, "savākšanos". Pat paklupiens "uz līdzenas vietas" ir sava veida signāls par organisma nogurumu. Ja pašu saprāta nepietiek kaut kam "paņemt pauzi", tad organisms "uzliek uz pauzes" piespiedu kārtā.

Veltījums vecākiem. Laikam drīzāk ieteikums

Tas, ko rakstīšu, kā nebūt sasauksies ar jau iepriekš še rakstītām dažām tēmām. Par bērnu būšanām. Bet varbūt kādam noderēs.

Jau iepriekš izteicos kaut kur, ka "bērnu dzemdēju priekš sevis" ir stulbs izteikums. Bērns nav vecāku, it īpaši mammas "pagarinājums" un "jaunāka versija". Viņš ir pats par sevi ar visiem viņa tarakāniem jau mammas vēderā plunčājoties. Vecāku darbs bērna audzināšanā ir ceļamaize, un tikai ceļamaize bērna turpmākajai dzīvei. Ceļamaize, kuru viņš "izlaiž caur savu prizmu" un rada vidējo aritmētisko pašam savas dzīves gājumam. Un no šāda aspekta vadoties ir atkarīgs tas, ko tad tas bērns dzīvē saveidos pa ceļam.

Saviņķelēti pagudri sanācis, ņemiet par labu. "Kā māku, tā maunu". Es šoreiz drusku citā rakursā.

Garie dzīves gadi mani beidzot tā kārtīgi un pamatīgi iemācījuši, ka:

Demotivatoru jaunumi

 

Vakarpusē Rīgas svētkos

 Nu jā, trešais ieraksts šodien sanāk, bet ko lai dara, ja notikumiem bagāta diena. Kopā ar Tomu aizdevāmies. Un noteikti gudrīši, jo, izlasot internetā svētku programmu, nobriedām šodien iet paskatītie pantonīmas festivālu, Un protams nebijām ieskatījušies, ka tas paredzēts rīt, nevis šodien. Gudrīši, vai ne? Un rīt noteikti nekur nedosimies, jo auklēšu kāju. To samežģīju - mani noķēra vienīgā nelielā bedre visā ielas garumā tā, ka nogāzos zemē. Ja nu kas, pa ceļam neko citu nesabojāju, tik samežģīju kāju. Tomēr varonīgi izkliboju mūsu staigājammaršrutu. Pēc pusstundas drusku vairāk sēdēšanas autobusā uz mājām gan bija jau grūtāk aizklibot līdz mājām. Sameklēju elastīgo saiti un to nelaimi apsaitēju pastingrāk; ceru, ka rīt nebūs pārāk lieli brīnumi.

Par redzēto.

Cilvēku daudz, kaut kas notiek. Piedāvāto Garšas festivālu tik no malas apskatījām, nebija lustes mesties kaut ko pirkt. Ne tikai tādēļ, ka finanses ir tādas, kādas nu ir un tās regulējamas ikdienas vajadzībām. Pat ja finansiālais stāvoklis atļautu, nu nevelk tērēt palielas naudiņas par to, ko nesvētku reizē var dabūt lētāk. Daugavmalā no estrādes atkal tā mūzika skanēja nu tik koši, ka normāli kaut cik dzirdēt, ko saka otrs varēja tikai kādu kvartālu prom no krastmalas pilsētā iekšā.

Svētku noformējums? Nu, laikam ka neitrāla sajūta. Nebija slikti, bet kaut kāda rozīnīte pietrūka...

Tālāk jau bildes.

Šīgada Tomātu un garšaugu izstāde Dabas muzejā

Vērmanītī gatavojas Rīgas svētkiem

Aizkūlos līdz centram ar domu izprintēt vienu papirkinu biedrības vajadzībām, nopirkt tabaku un izstaigāt Tomātu un garšaugu izstādi Dabas muzejā. Pirmos divus plāna punktus izdevās visai ātri sadarīt, atlika 20 minūtes līdz muzeja atvēršanai, tad nu apmetu loku Vērmaņdārzā.

Un atkal industriālais Vecmīlgrāvis

Ja Tomam neuznāktu "Gribu dokos remontējamos kuģus pabildēt", šodienas fotosesija nemaz nesanāktu. un nesakiet, ka nedrīkstot to objektu bildēt vai kā citādi uz to teritoriju bolīties. Nu nav tā vieta aiz ūber augstiem mūriem, ļoti pārskatāma braucot iekšā Vecmīlgrāvī. Katrs, kam nav slinkums, var atrast rakursus un vietas bildēšanai. Ar aparātiem, labākiem pat telefonaparāta bildēšanas funkciju.

Un tad nu bildes.

Linki, linki, linki. Šoreiz vākums krievu valodā. Piedodiet, ka tā; bet informācija interesanta

1.  Autors analizē vēstures faktu, par tatāru - mongoļu iebrukumu Krievzemē. Man bija interesanti šādā rakursā tēmu uzklausīt. Klips krievu valodā.
2. Autors izsakās par vēstures mītiem, kuriem mēs ticam. Arī visai interesantā rakursā. Klips krievu valodā.
3. Drakoni eksistē. Klipa autora viedoklis. Klips krievu valodā.
4. Klips stāsta par tādu Krievijas Pilsoņu kara personību, kā Čapajevs. Vismaz manai paaudzei zināms personāžs, par kuru vēstures stundās tapa runāts. Klips krievu valodā.
5. Par Mazo Leduslaikmetu viduslaikos un tā ietekmi uz cilvēci tajos gados. Klips krievu valodā.
6. Vatikāns, par kuru neraksta mācību grāmatās. Klips krievu valodā.
7. Par drakoniem, slēptā jēga, mīti un vēl. Klips krievu valodā.

Pastaiga Mežaparka masīvā

Zināmā mērā dusmas uz savu aizmāršību. Jau ziemā pieteicu vizīti VIDā sakarā ar to, ka pēkšņi netiku galā ar atskaites nodošanu EDS sistēmā par Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības finansiālo pārskatu (vai kā nu to papirkinu e-formā sauc pareizi). Tai sistēmā logojos iekšā caur savu internetbanku. Uz konsultāciju devos visādus špikerpapīrus līdzi paņēmusi. BET. Protams, ka kodu kalkulatoru internetbankas pieejas paroles ģenerēšanai aizmirsu mājās. Labi, ka mācēju konsultantei savu probu sakarīgi pastāstīt.

Tagad, lai jūs saprastu manu nokļūšanu līdz VID ēkai Čiekurkalna pierobežā: ar 2.autobusu aizdevos līdz vilciena pārbrauktuvei Sarkandaugavā, tur pārsēdos uz 48-to, kurš caur Čiekurkalna pievārti un tālāk caur Purvciemu uz Pļavniekiem dodas nokļuvu līdz VIDam. Toms pacietīgi ceļoja kopā ar mani un tik pat pacietīgi gaidīja, kamērt es VIDā izkasos ar visu savu aizmāršību.

Pēc izkasīšanās - par cik uz 48-to bija jāgaida 40 minūtes apmēram un šitai šodienas klimatā bija neinteresanti nīkt autobusa pieturā, izlēmām ar tramvaju līdz pieturai ZOO pievārtē, no turienes cauri mežam aizstaigājām līdz Viestura prospektam, kur tad tās dažas pieturas līdz manam Vecmīlgrāvja varžu dīķim aizbraucām. Ar 58-to, kurš no Purvciema parasti uz Vecmīlgāvi dodas. Un ups, trāpījāmies uz to maršrutlaiku, kurš vasaras sezonā Vecāķos iekšā brauc un sanāca "Ups". Pēc trijiem dienā pilns ar personāžiem, kuri no purčika uz jūrmalu brauc...

Un tagad bildes no pārgājiena:

Linki krājas

1.  Pārdomas par vārda atvainojiet lietošanu latviešu valodā.
2. Īsumā par dažiem latviešu personvārdiem.
3. Hm, ir par ko padomāt. Autora ieteikums-versija, ko darīt X stundā.
4. Dīvaini radījumi, kurus izskalo no jūrām un okeāniem. Klips krievu valodā.
5. Raksts par Latvijas - Krievijas robežu kā tādu, kā teritoriālu mērvienību (ceru, būšu pareizi nosaukusi...).
6. Pirmā pasaules kara laikā uzbūvētie dzelzceļi Latvijā.
7. Ir tādas ielas Parīzē. Autors raksta Parīzes Olimpisko spēļu izskaņā.

Fantastu pikniks

Šodien notika sen gaidītais fantastu pikniks. Apmēram uz Pļavnieku un Dārzciema robežas privātmājas pagalmā. Dienas garumā. Jauka patērzēšana domubiedru lokā. Bija jautri, jauki un visādi citādi silti un mīlīgi. 

Bildes laikam ka bariņš sanācis. Iesākumā dažas ar to Rīgas nostūri.

Vecmīlgrāvis laikam būs "apgūts", stūris, kurā vēl nebija ielīsts

 Laikam tiešām šī Rīgas apkaime būs tā pamatīgāk apgūta. Un jāsāk pamatīgāk citus Rīgas nostūrus apgūt. Esmu daudzas vietas jau pabildējusi pilsētā, bet vēl daudz vairāk ir neizstaigātu vietu.

Vecāķu kāpa

Guntis Veiskats tik ieteica vienu kāpu apmeklēt, mēs ideju uztvērām un "aizvēlām" tālāk. Jo viņš ar savu ieteikumu "iemeta mums āķīti lūpā" šī Rīgas gala kāpu apskatei. Un paldies par viņa ideju.

Šoreiz aizdevāmies apgūt Vecāķu kāpu.

Nokļūšana līdz turienei - vilciens līdz Vecāķiem, no centra 24.autobuss līdz pieturai Pagrieziens uz Mangaļsalu. Līdz tai pat pieturai var nokļūt arī ar 58.autobusu no Purvciema vai 29.autobusu no Mežciena. Tiesa, abiem pēdējiem autobusiem jāskatās tie reisi, kas iebrauc Vecāķos. Savādāk var tikt tikai līdz Vecmīlgrāvja galapunktam.

Man izstaiga patika. Kāpa - drīzāk grēda, nevis paugurveida kāpa. Un izstaigas turpceļa noslēgums pludmalē. Slinka biju, peldēt nenobriedu, Toms ga nopeldējās. Ūdens jūrā esot ļoti silts. (Ja nu kādam sagribas šovasar vēl paspēt izbaudīt peldi jūrā).

Un tagad bildes.

Tarakānu pārskaitīšana

Runa ir par tarakāniem manā galvā. Saaktivizējušies un diskotēku uzrīkojuši. Jau runātās un ne visai runātās tēmās. Tik kārtējais lūgums - ja nu ienāk prātā vēlme ko piekomentēt, tad lūdzu pēc tam, kad teksts līdz galam izlasīts.

1. Vispirms jau laikam no filozofiskās puses.

Mēs visi dzīvojam vienā sabiedrībā, kultūrvidē. Bet tajā pat laikā katrs apgrozāmies savā "burbulī", vidē, kuru var nodefinēt kā subkultūru. Neatkarīgi, vai tā ir zinātniski tendēta, mākslinieku vide vai kādas citas grupas; pat jebkura minoritāte ir zināmā mērā subkultūra. Vienkārši, "burbuļi", kuri zināmā mērā kādos rakursos pārklājas nezaudējot savu identitāti. Ko gribēju pateikt ar iepriekš rakstīto "palagu". 

Visu iepriekšējo dzīvi, līdz apmetos mājā, kurā nu dzīvoju jau drusku vairāk par trim gadiem, dzīvoju "burbulī", kuru varētu nodefinēt kā inteliģenti neatkarīgi no tā, kādās profesijās strādā "burbulī" iesaistītie cilvēki. Nu tagad dzīvoju vidē, kuras "burbuli" varētu nodēvēt par "strādnieku šķiru", un atkal - neatkarīgi no tā, kādās profesijās strādā mani kaimiņi mājā.

Sužu kāpa. Aplauziens (Ir arī drusku bildes teksta beigās)

 Svētdienas izstaigas iespaidā sasparojāmies aizkulties apgūt Sužu kāpu Ķīšezera krastā. No mana varžu dīķa Vecmīlgrāvī stāvot Ķīšezera krastā pāri ezeram labi saskatāma. Arī aizbraukt ar autobusu līdz pieturai Suži nav tālu. No mana gala 29.autobuss (no centra 11.autobus, kuram ir maršruta pagarinājums līdz Sužiem). 

Nopeilējām autobusu sarakstu, aizbraucām. Un aplauzāmies. Atradām ceļu, pa kuru no pieturas neilgā pārgājienā aizkļuvām līdz ezeram. Bet ne kāpai. Vietejai kundzītei pajautājām par nokļūšanu līdz tai kāpai, un - vieta krrrietni iežogota, jo tur liels gabals privāta teritorija. Ups. Un esošajam žogam pāri līst un pa kluso aizkļūt līdz turienei tomēr, neriskējām. Ne jau tāpēc, ka "Ak, dies'! Jūsu gados un pār žogiem rāpties!" (pie kam vieta tāda, ka neviens ar nosodošu pirkstu nebakstīs un citādi nekritizēs), bet gan tādēļ, ka pa visu perimetru žogam paziņojumi, ka teritorijai ir videonovērošana. Tad nu labāk nemēģināt to rāpšanos, lai nebūtu riska uzrauties uz nepatikšanām.

Mājās gan Toms ielīda internetā atrast informāciju par to kāpu un iespēju tai piekļūt. Šis teikums ir links uz to infu, kuru viņš atrada. Bet īsumā: tā kāpa ir uz krietnas pussalas, kuru pa sauszemi no piekļūšanas atdala tiešām tas privārās teritorijas žogs, lai tūristotos uz to kāpu jānoīrē laikam ka tuvākajā laivu nomā tas ūdens transportlīdzeklis un no ezera puses teorētiski varētu piekļūt.

Un tagad drusciņš bilžu no tā nostūra.

Nu jā, atkal jau demotivatori

Nu jā, atkal linki

1.  Par to, kā viens KGBšņiks ar ģimeni aizbēga no PSRS Brežņeva laikos. Klips krievu valodā ne tikai tāpēc, ka autors klipam ir krievs, bet arī tāpēc, ka aizbēgušais dzīvoja Krievijas ārēs.
2. Kalniņu dzimtas sāga Krievijā.
3. Saruna ar šīgada Eirovīzijas dalībnieku Nemo, par kuru skanēja negatīvisms dēļ viņa vizuālā tēla.
4. Atradumi Vāgnera teātra būvlaukumā, Rīgā.
5. "Vabolītes" ražošana beidzās 2003.gadā.
6. Ļeņins - ne gluži tāds, kādu viņu manai paaudzei "baroja iekšā". Klips krievu valodā.
7. Siguldas novadā jau 385 dižkoki.

Šodienas izstaiga pa Rīgas mežu

Ideju "pasvieda" Guntis Veiskats, viens no draugiem. Ar ieteikumu apmeklēt Klīstošo kāpu (ceru, nekļūdos ar kāpas nosaukumu...). Aizklīdām beidzot, izstaigājāmies. Ar nolūku apskatīt to klīstošo brīnumu. Rīgas kartē apmēram šajā vietā:

Patīkams priežu sils Rīgas nomalē. Kopts. Atradām daudz brīklenāju, bet - nu nebraukšu turp ar nolūku brūklenes lasīt; ja būtu sataisījušies sēņot, aplauztos, jo sēne uz kvadrātkilometru. 

Nezinu, vai kāpu atradām, bet izstaiga patika. Ņemiet par labu bildes, kas man sanākušas. Toms arī bildēja; nezinu vai dalīšos arī ar viņa bildēm. Pagaidām nezinu.

Kārtējais vāvulis par laikam jau "cilātu", bet joprojām aktuālu tēmu

Kārtējais runājamais par algu tēmu. Radies sakarā ar vietnē Facebook "panesušos" diskusiju zem piedāvātā Delfi.lv raksta par to, ka jaunuļi, tikko no mācību iestādes absolvējušies, vēlas uzsākt darba gaitas saņemt algu 1500 līdz 2000 eiro apmērā.

Mani šī gribēšana tikai izraisa "gribēt nav kaitīgi" reakciju. 

Nē, neesmu par to, ka algām būtu jābūt ap vai zem minimālās tiem, kuri izmācījušies ko augstskolā; algai jābūt samērīgi pietiekamai, lai ieinteresētu "jauno gaļu". Esmu par to, ka jebkuram cilvēkam, arī tikko augstskolu beigušajam jaunulim, jāizvērtē savas zināšanas un prasmes un jāsaprot, vai zināšanu un prasmju līmenis atbilst kaut vēlamai algas likmei. Diemžēl ļoti bieži to jaunuļu reālās prasmes viņa izvelētajā un apgūtajā specialitātē ir daudz teorētiskākas par augstskolā apgūto profesijas teorētisko kursu. Es nesaku ka visiem, bet ir tādi īpatņi.

Seriāls: Slavai nolemtie (Обреченные на славу / Идущие на смерть/ Those About to Die)

Ieteica Toms, šī gada seriāls, 10 sērijas

Ražotājvalstis: ASV, Vācija, Itālija

Darbība norisinās mūsu ēras 79 gadā (apmēram) Romā; situācijā, kad imperators Vespasiāns Līvijs nomirst un savu vietu uz troņa atstāj dēlam Titam Līvijam.

Skatījāmies abi kopā. Pa vienai sērijai dienā. Un zināma vilšanās. Nē, nav runa par aktieru darbu, tie kopumā "izvilka" vājo trešās šķiras scenāriju un ļoti nelielo budžetu. Jau pirmajā sērijā bija skaidri redzams sižeta risinājuma sasteigums. Pēc principa - ātrāk "padzīt" visu uz priekšu, štrunts, ka neloģiskums laikā un telpā. Turpmākajās sērijās - vietām izteikts virspusīgums no cikla "intrigu vajag, pie kājas, ka pārāk ātri un neloģiski risinās". 

Izteikti redzamas tehniskās "tūkas". Lai nekrāmētos ar dekorāciju kvalitatīvu izpildījumu, liela daļa filmas krietnā pustumsā tā, ka ar piepūli var atšķirt varoņu sejas; šķidri masu skati tajās vietās, kurās tomēr masām būtu jābūt palielām. Ļoti daudzās vietās skaidri saprotams, ka varoņu darbības fonā ir "zaļais aizkars", uz kura vēlāk kaut kāda bildīte uzinstalēta. Protams, ir arī kvalitatīvi 3D kadri; bet tikai dažubrīd.

Saitā hdrezka.ag, kurā ir iespēja šo seriālu skatīties, uzrādās seriāla pazemie reitingi. Tomēr, ja nu akurāt gribas tās "šausmas Gobu ielā" noskatīties, šajā saitā nav vērts. Kešojas ūberlēni, arī reklāmas uzbāzīgi traucē. Labāk tad skatīties saitā mover.uz, kurā nebremzējas skatīšanās un arī reklāmas nav agresīvi uzbāzīgas, laikam ka tik viena sērijas sākumā. Protams, vieglāk atrast to seriālu iekopējot vietnes meklētājā virsrakstā doto nosaukumu.

Kopumā - mēs to seriālu līdz galam noskatījāmies zināmā mērā principa pēc. Ja nu reiz esam sākuši skatīties. Ieteikt noskatīties? Katra paša izvēle, mēs katrā gadījumā otro, trešo vai kur nu tur vēl pēc skaita neskatīsimies.