Pavasara noskaņās

1. Un kas, ka Nīderlandē pavasaris ātrāk devis par sevi zināt? Mums arī drīz lapas kokiem un krūmiem plauks. Bet to jau visi laikam pamanījuši. It sevišķi tie, kuri dzīvo guļamrajonos ar plašu zaļo zonu. Un mums pie mājām ir kolosāli sniegpulkstenīšu klājieni. Un pie kam dažādu šķirņu. Un tas, ka pavasaris beidzot līdz mums nonācis - putni par to jau liek manīt. Mums aiz loga vienā bērzā vārnas jau sev ligzdiņu iekārtojušas. (tiesa, martā izpalika kaķu koncerti aiz loga - laikam visi kastrēti).

2. Sūtu savu CV uz visām pusēm. Pagaidām nekā, kaut arī pārrunas dažubrīd notiek, bet tām pārrunām nav rezultātu. Nē, nu kaut kāds rezultāts ir - es iepazīstu dažādus kantorus, dažādas prasības darbam. Bet tā pagaidām ir tāda sīkpieredze. Dīvainākais ir tas, ka, ja es eju uz pārrunām ar noskaņojumu "negribu šo darbu", tad es viņu arī nedabonu. Pagaidām nav patrāpījies tāds darbs, kuru "gribu tūlīt un uzreiz". 

Pētot ss.com - Latvijas Fakti atkal meklē intervētājus. Tomēr, vadoties pēc pērnā gada bēdīgās pieredzes, es uz turieni savu CV neesmu aizsūtījusi. Tur laikam intervētāji ilgi neturas.

3. Jau mēnesi dzīvoju pie dēla (tiesa, bija nedēļa, kad es mītējos vecajā vietā Raunas ielā - puikas tēvs uz nedēļu bija atbraucis un es pavācos tālāk no grēka, jo mums abiem pietiek ar oficiālajām tikšanās reizēm, kad nav iespējams izvairīties no tikšanās). Jūtos neslikti, ja neņem vērā to, ka tiku pie "apčī" un klepus. Mums visiem trim tā saaukstēšanās fāze bija. Šodien beidzot jūtos pēc cilvēka, nevis otreizējā pārstrādes produkta.

Būs jāaprunājas ar dēlu, kā viņš šo mēnesi ir uztvēris un vedekla arī. Gan jau, ka viņiem ir kāds viedoklis.

4. Esmu pateicīga tiem, kas paklikšķina uz reklāmām manā blogā. Un būšu pateicīga tiem, kas spēs man ieteikt darbu, ko spēšu veikt.

Nīderlandē lapas plaukst

Bildēs grūti pamanīt, jo tas pirmais plaukums ir sīciņš un maziņš. Tāds viegls zaļums. Bet mums pagaidām tik egles zaļas un es vienam ceriņkrūmam pumpurus pamanīju. 

Avon Cosmetics

Kārtējo reizi pierādījās ka esmu zoss. Gāju uz darba pārrunām, pat īsti nezinot, uz kurieni eju. Bet visu pēc kārtas.

Pagājušo nedēļ' nosūtīju savu CV izlasot sludinājumu, ka firmai vajag divas sievietes darbam divas reizes nedēļā. Par nožēlu nepaskatījos, kas tā par firmu, atcerējos vienīgi, ka firma atrodas Zemitānu ielā 1. Un tas ir praktiski pie Zemitānu tilta. Vēl nodomāju, ka ja mani pieņems darbā, nebūs tālu no manām pašreizējām mājām. 

Man, kā par brīnumu, atzvanīja un paskaidroja, ka kantoris atrodas ēku kompleksā kas saucas Zemitānu centrs un atrodas A korpusā. 

Nākošā dienā pameklējos ss'ā lai saprastu, uz kurieni tad esmu sūtījusi savu CV. Tā arī nespēju atcerēties kurā darba piedāvājumu sadaļā biju šo sludinājumu redzējusi. Nolēmu paļauties uz gadījumu.

Tomēr tas man netraucēja šorīt no dēla telefona piezvanīt uz turieni un noprecizēt kur to kantori tajā korpusā atrast. 

Kad tur šodien nonācu, pirmais, ko pamanīju - Zemitānu centrs atrodas Zemitānu ielā 6, nevis 1, kā biju iedomājusies. Nu, mazliet nokļūdījos, piedodiet. 

Kad nonācu līdz vajadzīgajām durvīm, aiz kurām atrodas ofiss, uzmanīgi izlasīju uzrakstu uz durvīm, kas vēstīja ka tas ir kosmētikas formas Avon Cosmetics kantoris. Kaut arī par šādas firmas eksistenci zinu jau sen, kā arī zinu to, ka viņi savu produkciju izplata ar komivojažieru starpniecību, projām negāju. Bija neliela interese par to, ko viņi man piedāvātu darīt.

Pats kantoris bija neliela telpiņa, kurā kar vienu sienu stiepās kumodes tipa skapju un trīs galdi, padaudz krēslu un stikla skapis ar visādām smaržām. Kā arī daudz citu cilvēku, kuri kaut ko darīja pie diviem galdiem. Pie trešā galda jauna sieviete jau sarunājās ar darba pretendenti. 

Nācās nedaudz uzgaidīt, jo tomēr biju ieradusies nedaudz par agru.

Kad būtne pievērsās man, viņas pirmais jautājums mani nedaudz apstulbināja. Tika pajautāts ko es firmā gribētu darīt - strādāt ar dokumentāciju vai cilvēkiem. Mana atbilde bija - protams, ar papīriem. 

Nedaudz parunājām par to, ka viņiem dotajā brīdī vairāk vajag cilvēkus, kas strādā ar cilvēkiem, mazāk tādus, kas ar papīriem. Katrā gadījumā saruna bija īsa. Tika apsolīts man līdz trešdienai piezvanīt, lai pateiktu, kādu darbu tad viņi man var piedāvāt. 

Es lielas cerības uz to nelieku. Izklausījās pēc pieklājīga atteikuma. Katrā gadījumā turpinu darba meklējumus.

Sen nav bijušas pārdomas

1. Apskatot statistiku,konsatēu paradoksu - manu blogu visvairāk skatās amerikāņu, precīzāk, ASV publika. Latviešu publika ir tikai otrajā vietā. Īsti nezinu, vai tie ir turienes boti, vai arī reālas personas. Nekur jau neparādās, no kuras pasaules malas mani lasa un komentē anonīmie komentētāji. Bet būtu interesanti uzzināt.

2. Sen jau esmu pārgājusi uz bezalkoholiskajiem aliem un arī tad labi, ja reizi trijās dienās. Laikam drīzumā pāriešu un limonādēm un tamlīdzīgiem dzērieniem. Alus nevelk, bet bezalkoholiskais pēc garšas atšķiras un tie garšīgākie ir padārgi. Bet ir labi pamosties bez paģirām un nedaudz sāpošas galvas. Bezalkoholiskajam jau tā pati indeve, kas alkoholiskajam - skalo laukā visu, ko var izskalot. Alkoloīdi laikam pamazām būs no manis izskalojušies. Galvenais - noturēties un neatsākt.

3. Kretinē tas, ka jāpāršļūc uz iepriekšējo dzīvesvietu Raunas ielā tajās reizēs, kad te parādās dēla tēvs. Tas nogurdina. Kaut jel iestātos tāds pamiera stāvoklis, kad man nekur nebūtu jāpāršļūc un mēs mierīgi varētu te tās dažas dienas sadzīvot.

Zenta Ērgle: Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi

Vakar beidzu pārlasīt bērnības laiku Zentas Ērgles grāmatu Par mūsu sētas berniem, indiāņiem un melno kaķi. 

Grāmata ir par padomjlaiku bērnību, pusaudzību, jo tajā darbojošas personas, galvenie varoņi ir bērni. Protams, neiztrūkst arī pieaugušie, bet tie ir otrā plāna tēli. Grāmatā, kas ir patīkami, praktiski iztrūkst ideoloģija, bet ir to laiku īstenība ar pionieru pulciņiem, kolhoziem.

Bērnu rotaļas un aizraušanās - kā jau visiem bērmiem tajā vecumā; futbols, volejbols, ložņāšana rotaļājoties pa parabiem un daudz kā cita. Arī tipiski bērnu nedarbi. Ir arī pārgājieni un tamlīdzīgas būšanas, ieskaitot vasaras nometni teltīs.

Autore lieliski izpratusi bērnu psiholoģiju un viņu vēlmes komunikācijā un tamlīdzīgās būšanās. 

Grāmata lieliski ataino laiku pēc Otrā pasaules kara, kad Latvija bija PSRS republika. Vērts izlasīt. Ceru, ka bibliotēkās vēl sastopama, ja ne - varbūt kādā antikvariātā.

Krievu ziņas

Kādreiz vienam anonīmajam uz viņa komentāru atbildēju, ka krievu ziņas neklausos un izsaku savas domas. Savas domas es izsaku joprojām, bet esmu reizēm spiesta klausīties Krievijas raidījumus, kas izkabināti yūtbē. Viņš, vadoties pēc šiem sarunu/ziņu raidījumiem reizēm veido savus podkāstus, kas pamatā vērsti uz amīšu publiku, kaut arī viņam klausītāji ir ne tikai amīšos, bet arī visur kur citur, ieskaitot Latviju.

Šo raidījumu dēļ puika ir iekļuvis Krievijas melnajā sarakstā un tur viņu nelaiž iekšā, praksē esot pārbaudījis.

Gribot negribot nākas dzirdēt par to, kas notiek Krievijā. Pie kam par visiem notikumiem vēsta raidstacijas, kuras savos vēstījumos pauž domas, kas īsti laikam tomēr neatbilst valsts oficiālajai politikai. Tīrais brīnums, ka nav aizklapētas ciet. Puika gan saka, ka dažās, asākās, tomēr pieklapētas.

Visu to klausoties liekas, ka pie mums vēl ir zelta bedre un miera māja. Un pie mums ir kāda jel kārtība. Viss tur notiekošais - bardaks pārākā pakāpē.

Roterdamas zoodārzs

Māsu un viņas Nīderlandes darba vietas kolēģes vakar veda ekskursijā uz Roterdamas zoodārzu. Braukt esot nācies kādu laiciņu, jo esot gabaliņš no tās vietas, kur viņas dzīvo, līdz Roterdamai un tad vēl drusku jāpalīkumo, lai nokļūtu turienes zoodārzā. Te būs bildes no turienes.