Par narkotikām runājot

Visās valstīs ir stingra kontrole narkotiku pārvadātājiem, talkā pat tiek ņemti suņi, lai šo vielu atrastu braucēju bagāžā. Ber uzķeras jau tikai sīkās mušas. Cilvēku izdomai nav robežu, tādēļ vienmēr atrodas nelegālie ceļi, kā šo "preci" ievest katrā konkrētā valstī.

Līdz ar to lielas "bonzas" paliek nesodītas, tāpat arī tie, kuriem izdodas narkotikas veiksmīgi dabūt pāri robežai.

Pagaidām cīņa pret narkotiku lietošanu ir ar mazu pašatdevi. Vai nebūtu laiks kardinālākiem mēriem pēdējo gadsimtu mēra likvidācijai?

Oficiālā statistika gan to īpaši neuzrāda, bet lasot visādas ziņas internetā, reizēm paskatoties tās TV, radies iespaids, ka no narkotiku pārdozēšanas mirst apmēram tik pat daudz cilvēku cik no pārējām kaitēm kopā ņemot. Vai nav pienācis laiks lielos narkodīlerus pasludināt par masu slepkavām un sodīt attiecīgi šim terminam? 

Gan jau ka valstīs, kurās masveidā audzē augus ar izteikti narkotiskām īpašībām, zina, kur atrodas šīs plantācijas. Attiecīgās valsts varas iestādes taču var šīs plantācijas iznīcināt piemērojot visus sev pieejamos līdzekļus un tos, kas šīm sankcijām pretojas, sabāzt cietumos u.c.tml. vietās. 

Es uzskatu, ka narkotiku audzēšana, lietošana ir pēdējo simtgažu mēris, no kura jātiek vaļā. Narkobaroni, lielie narkodīleri apzināti ražo un izplata masu iznīcināšanas līdzekli, kurš pārsvarā skar gados jaunus cilvēkus produktīvā vecumā un iznīcina tos. Tāpat tiek veicināta cita tipa noziedzība, jo narkotiskās vielas maksā noteiktu cenu un no narkotikām atkarīgais ne vienmēr var šo summu atļauties. Līdz ar to rodas dažādi kriminālpārkāpumi, lai no narkotikām atkarīgais tiktu pie līdzekļiem kārtējās devas iegādei.

Mans priekšlikums būtu valsts iestādēm, pašiem narkotisko vielu ražotājiem un lielajiem vielu dīleriem atrast kādu kompromisu narkotiku izplatīšanā. Varianti var būt visādi, bet "uzsēdināt uz adatas" vai ka citādi padarīt  par narkomāniem cilvēkus reproduktīvā vecumā ir noziegums, no kura jātiek vaļā. Un, manuprāt, tas nemaz nav tik grūti.

Runājot par......

1. Bkogeri. Ir loti daudz blogeru, kas, izvēlējušies konkrētu tēmu un raksta tikai par to. Kinoblogeri, modes blogeri - viņi raksta tikai par šīm tēmām un viņiem savā ziņā pat ir savs tusiņš - vietas un reizes, kad viņi pulcējas un apspriež savas lietas un pie viena izklaidejas. Tāpat ir arī ar citu, konkrētu tēmu blogeriem. Tāpat ir daudzi blogeri, kuri apmeklē "Zelta jaunatnes" vai "sabiedrības krējuma"  tusiņus un līdzīgi dzetenajai presei tos apraksta, Līdz ar to viņiem ir daudz sekotāju, daudzas firmas lūdz reklamēt viņu produkcijau blogos un tas notiek ne jau bezmaksas variantā. Es nezinu, cik oficiāli tas notiek un vai šie blogeri maksā nodokļus par savu darbību. Bet tas jau ir uz viņu sirdsapziņas. Zinu, ka mans blogs nav ietilpināms populāro blogu sarakstā un es ar to naudu nepelnu. Jo rakstu par pārak dažādām lietām, man ir tikai pieci sekotāji, lasītaju nedaudz vaiāak. Komentāri arī nav bieži. Bet man ar to pietiek Nesūdzos.
2. Kopš tūkstosgades sākuma neesmu bijusi uz teatri. Neskumstu par to, jo tie latviešu seriāli, kurus garāmejot redzu TV - mani neapmierina aktieru darbs, kaut zinu, ka daudzi no viņiem ir aktieri ar stāžu un profesionāļi. Izņēmums - Ugunsgrēks, kurā aktierspēle visās paaudzes bija ļoti kvalitatīva un ticama.
3. Par kino runajot - latviesu filmas ir maz kopš atdalīšanās no PSRS. Bet tas tomēr ir kvalitatīvas un vērtas, lai noskatītos. Gribētos, lai mūsu kinoindustrija biežāk uzņemtu filmas, bet viss, kā vienmer, apstājas pie naudas. Ir pārak maz sponsoru filmām un tie paši ar gariem zobiem ko piesķir filmas veidošanai.
4. Par pensijām runājot. PSRS laikos es savā vecumā jau kādus gadiņus būtu oficiālā pensijā un vīriesi virs 60 arī.. padomju gados sievietem bija iespeja jau 55 gados doties pensijā, vīriesiem - 60 gados. Un bezdarba kā tāda nebija. Katram cikvekam, neatkarīgi no izglītības līmeņa bija garantēta darba vieta. Kaats vai lielajās rūpnīcās. Tagad- irms staāšanās darbā vēlams atrast līdzeekļus sanitārarās grāmatiņas nokārtosanai Tad vēl ir cerībbas dabūt darbu kaut uz dažiem mēnešiem. Jo ne jau visas darba vietas apmaksā pirmreizējo sabitarās grāatiņas noformēšanu poliklīnikā. Un pie viena ir iestāusies dilemma - firmai ir vajadzigi speciālisti, bet pirmspensijas cilvēkus ar invaliditādi nelabprāt ņeam darbā, jaunatne pa lielo brauc uz ārzemēm mācīties un bieži tur ari paliek, jo ir atrasts darbs ar adekvātu samaksu par padarito. Par nodarbbinātību tepat, Latvijā, esmu runājusi daudz un dikti dažādos rakursos. Gribētos jao, lai varā esosie sadirdētu un rīkotos. Tik nezinu - kur un ka ko izdarīt.
5. Nedaudz par dzīvokļiem.Nav noslēpums, ka mūslaikos daudziem pieder īpašumā vairāki dzīvokļi, kurus izīrē par cenu, kuru ne visi spej paviklt. Īpaši tas jūtams Rigā un pierigā. Jo tālāk no lielpilsetas, jo lētāki ires dzīvokļi un komunālie maksājumi. Tas - par mazpilsētam runajot, kuras atrodas patālāk no Rigas. Bet te atkal uzpeld darba jautajums, par kuru ir rināts daudz un dikti.
6. Par nožēlu valsts politika pagaidām virzīta uz to, lai darbspejigā vecuna cikveki brauktu uz Eiropu naudu pelnīt. Bēdīgs fakts.

Neliela atkārtošanās ar papildinājumiem

1.  Kā jau rakstīju iepriekšējā tekstā, Ludzas ielas un braucamā daļa ir no sniega daudz tīrākas nekā Rīgā. Kaut arī sētnieki te ir mazskaitlīgā daudzumā un viņu apkopjamās teritorijas ir krietni lielakas nekā Rīgā. Arī greideri un cita smagā ielu kopšanas tehnika ir mazskaitlīga. Pat vietējie privātmāju īpašnieki cenšas savu ielas gabalu satīrīt. Neatkarīgi no pasē ierakstītās tautības. Šeit visi sevi uztver ka latgaļus un tas reģionam daudz ko nozīmē. Man Rīgā paziņa, kurš pat šajā gadalaikā dodas uz darbu Ķengaragā no Purvciema, saka, ka braucot var droši pateikt kurā privātmājā dzīvo latviski runājošie un kurā - krieviski runājošie. Latviski runājošie savus ielas gabalus notīra, krieviski runājošie īpaši necenšas.
2. Vispār, ka jau reiz teicu, Latvijā būtu japiedomā pie tā, ka Latvijā jāatjauno gaitnieku slānis. Tas stipri atvieglotu pašmāju lauksaimniecību un dotu iespēju mazpilsētu iedzīvotājiem kaut sezonas laikā ko nopelnit. Tikai tas būtu jādara oficiāli noformējot līgumus un maksājot nodokļus likumā noteiktā kārtībā. Izdevīgums būtu visiem.
3. Pēc koronas vīrusa cilvēkus aizsargājošo pasākumu atcelšanas būtu krietni vien japiedomā pie sabiedriskā transporta sakārtošanas. Patlaban daudzi laucinieki ir spiesti sēdēt mājās un nekārtot izteikti nepieciešamās procedūras valsts instancēs ne jau tāpēc, ka negribētu, bet gan tāpēc, ka sabiedriskais transports nekursē, kā arī valsts iestādes karaintīnas laikā strāda pēc kaut kāda ne visai saprotama grafika. Pat iestāžu tuvumā dzīvojošie ne vienmēr izprot šos darba grafikus.
4. Runājot par veselības aprūpi būtu jāpiedomā pie tā, ka daudzas procedūras, vizītes pie ģimenes ārsta būtu besmaksas pakalpojums. Tikai īpašas proceduras būtu par maksu. Lai cilvēki apmeklētu ārstniecības iestādes un vairāk rūpētos par savu veselību un spēju atrast sev ko piemērotu darba tirgū. Pagaidām daudzi nedodas pie ārsta nepieciešamības gadījumā un cer kaiti pārslimot tapat, jo ir jaāmaksā par visīti pie ārsta, par nepieciešamajām procedūrām. Un daudziem priekš tā vienkārši nepietiek līdzekļu. Protams, VID pēc deklarācijas iesniegšanas atgriež zinamu daļu ārstniecibai iztērēto līdzekļu, bet tie vienalga ir mazāki par reāli esošajiem ārstniecības izdevumiem.

Kārtējo reizi biju Rīgā, mazliet salīdzinajuma ar Ludzu

Piektdienas vakarā aizbraucu uz Rīgu, jo sestdienas rītā bija ieplānota vizīte pie ārsta. Pec tam, līdz bija jādodas uz vakara vilcienu uz Ludzu, pasēdēju pie paziņām. Salīdzinoši pārsteidza ne pārāk labā nozīmē dažas lietas.

1. Ludzā sniegs gurkst zem kājām ne uz ietves vai braucamās daļas. Tad gurkst zem kājām tajās vietās, kur cilvēki, lai saīsinātu ceļi ir iestaigājuši ShotCat'us vietās, kur sētnieki netīra sniegu - bērnu rotaļu laukumi u.c tamlīdzīgas vietas. Ir ļoti maz ielu, kur sētnieki un privātmāju iedzīvotāji nav pacentušies aizvākt sniegu no ietvēm. Rīgā ir pavisam otrādi - no sniega bīvas ietves ir retums, par galvenie pilsētas ceļi nav tā isti izgreiderēti braucēju drošībai un ērtībai.
2. Tas, ka karantīnas laikā ir samazinati, pat atcelti daudzi transporta maršruti, neparsteidz, braucēju ir pamaz. Tomēr vakar šajā sakarībā biju nedaudz pikta. Nepietiek, ka ikdienā ir samazināts reisu skaits 11jam un 13jam trolejbusiem, kuru galapunkts atrodas vienā vietā Purvciemā, brīvdienās tie nekursē vispār. No tā stūra uz centru var tikt tikai ar 18to trolejbusu, kurš sākumu ņem Mežciemā un kursē apmēram divas reizes stundā brīvdienās. Tas traucē laicīgai nokļūšanai noteiktā vietā centrā.
3. Pie tiem paziņām, pie kuriem mēs ar dēlu parasti naksnojam, kad jābūt Rīgā (un tās ir divas dažādas adreses). Dzīvokļos ir krietni vēsi. Kaur gan radiatori uzkarsuši un apkure strādā ar pilnu jaudu. Nācās gulēt zem vairākām segām un ar visām drēbēm, lai naktī nenosaltu galīgi. Tobrīd ļoti ilgojos pēc Ludzas, kur mājās ir silti.

Pārmaiņas gaidot visādos jautājumos

1.  Gribas ātrāk pārvakties uz Pierīgu. Tas ceļa gabals no Ludzas līdz Rīgai ir pasācis apgrūtināt. Līgums te arī uz beigām iet. meklēju dzīvokļus Ogrē, Salaspilī, visār pierīgā. Puika pagaidam ir pret meklēšanos, jo klimats aiz loga tiešām ziemīgs un minusīgs. Negribot draugus un paziņas, kas atbrauktu palīgā pie kraavāšanās, nosaldēt un tad vēl atbildēt par saaukstšanos. Mani draugi ir izturīgāki, bet to jau pagaidām neņem vērā.
2. Kaitina tas, ka koronas vīrusa dēļ un tā raditas karantīnas sakarībā aizbraucot uz Rīgu ko kārtot  brīvajā laikā, transportu gaidot, nevar ne uz muzeju aiziet, ne kafejnīcā pasēdēt. kaut kāda variācija par komandantstundu uz visu diennakti. Vai tiešām nv skaidrs, ka izdzīvos par spīti visām vakcīnām tie, kam stipra un stabila imūnsistēma? kam vajadzīga sī karantīna, kura aptur visus sadzīves un ekonomikas procesus? Tā velkas jau otro sezonu un jūtamu uzlabojumu nav. vai ir vērts? Šobrīd, manuprāt, ir dausz svarigāk sabalansēt cilveku apdzīvotās teritorijas un dzīvnieku apdzīvotās teritorijas tā, lai abas diasporas viena otrai netraucetu.
3. Es ceru, ka marta vidū karantīnas lielums jau būs noņemts, varēs kur pilsētā pasēdēt ar draugiem no biedrības un izrunāt aktuālās problēmas. Tās tiešām ir sakrājušās daudz un no tām ir atkarīga biedrības turpmākā darbošanās, pastāvēšana vispār.

Iekļaušanās apkārtējā vidē, sabiedribā

 Ir trīs tipa zināmā mērā slēgta tipa iestādes, kurās cilvēki atrodas ilgstošu vai ne pārāk ilgstošu laiku. Tās ir cietums, bērnu nams un pansionāts. Katrā no šīm iestādēm cilvēki noklūst dažādu iemeslu dēļ, bet vienojošais faktors ir tas, ka šo iestāžu iemītnieki ir pilnā valsts apgādībā, viņiem tiek nodrošināta dzīvošana, ēdināšana, veselības aprūpe un citas lietas, par kurām apkartējā vidē ir jamaksā pasiem u.tml.

Kas pēc noteikta laika cilvēki no šīm iestādēm nokļūst "lielajā pasaulē', viņi jūtas apjukuši. Jo, pieraduši pie visa gatava, tagad spiesti mācīties pat elementāras lietas - pašaprūpi mājas apstākļos, finansiālu tēriņu aprēķināšanu u.tml. Jo līdz šim pieraduši pie visa gatava. Arī darba meklejumi rada problēmas, jo nav īstas skaidrības par darba specifiku u.tml.

Protams, ir sociālie dienesti, kuri var šādam cilvēkam palīdzēt kaut ar padomu. Bet ne jau vienmēr cilvēks zina, kur atrodas tuvākais sociālais dienests un ne jau vienmēr sociālie darbinieki uzmeklē šos cilvēkus, lai reāli palīdzētu viņam iekļauties apkārtējā vidē, sabiedrībā.

Labi, ja šādam cilvēkam atrodas radi, draugi, pat paziņas, kuri palīdz cik nu var. Pašiem taču arī pietiek risināmu problēmu. Bet ko darīt tiem, kas pasaulē ir vieni paši?

Līdz ar to nav brīnums, ka  šie cilvēki pamazām nokļūst noziedzīgā vidē, kur ceļa gals ir cietums vai pāragra nāve.

Risinātājs (Rešala)

 Jau mūslaiku Krievijas TV raidījums. Parasti skatāms kanālā Pipars (Perec). Reizēm parādās arī citos Krievijas TV kanālos. Raidījums ir par to, kā viens cilvēks kopā ar savu komandu palīdz cilvēkiem atrisināt dažādas problēmas bez policijas iejaukšanās.

Raidījums ir interesants ar to, ka katrs sizets, notikums ir pamācība cilvēkiem kā rīkoties un ko darit, lai neiekļūtu negodīgu mahinatoru tīklos. 

Tik tālu par notikumiem raidījumā.

Tomēr daudz kas liek domāt par to, ka šis raidījunms ir ir pasūtījuma raidījums un daļa notikumu ir sacerēti. pamēgināšu uzskaitīt.

1. Galvenais varonis nestrādā viens, viņam ir vesela komanda palīgu.
2. Komandas rīcībā ir daudz TV un video tehnikas, kuru vidusmēra cilvēks krātu gadiem, jo katrai lietai ir sava cena.
3. Kas apmaksā raidījuma darboņus un ir sagādājis viņiem darbam vajadzigo tehniku? Noteikti ne jau krāpnieku rokās nokļuvušie cilvēki. parasti tie jau nav miljonāri un katra naudas vienība tiek rūpīgi izvērtēta pirms tērēšanas.

Ticu tam, ka raidījums ir sadarbība starp TV un policiju. Ticu, ka daudzi raidījuma sižeti nonāk policijas rokās ka pierādijums un policija izvērtē, ko ar to darīt. Ticu, ka sižetos noķertie mahinatori pēc tiek novēroti ar policijas lupu un recidīva gadijumā policisti vainīgajam nu jau ar likuma spēku ieskadro to, ko nespēja TV raidījums.

Tomēr iesaku raidījumu skatīties. Var daudz ko pamācīties. Likumi dažādās valstīs ir dažādi, bet katrā valstī atradīsies mahinatori, kas centīsies iegūt kādu labumu uz lētticigu pilsoņu rēķina. Raidījums liek aizdomāties tieši par to. Nebūsim lētticīgi un taupīsim savus nervus un visu pārējo.