Šoreiz kopā ar māsu uz Lapmežciemu braucām ar noteiktu nolūku apskatīt vietējo muzeju. Mums šo gājienu ieteica svētdien, kad bijām turp aizkūlušās izstādi apskatīt. (Ja kas, izstādes bija bez maksas, muzeja apskate arīdzan, autobusa biļete vienā virzienā - 2,40 eiro). Šoreiz mums "izmeta āķīti" vēl kam ko apskatīt Lapmežciema apkaimē, uzķērāmies. Vasarā jau ieplānojām maršrutu.
Aizbraucām tur no paša rīta. Laiks apmācies, Rīgā padaudz nokusis, vispār - rādījās pelēka diena. Pie viena, vēl pat autobusā braucot un vērojot skatus aiz loga ar tādu "Opā!" - jo tālāk no lielpilsētas, jo vairāk baltuma koku zaros. No skata - kā 3-jā un 4-jā adventē pirms Ziemassvētkiem. Bildēs šo baltumu saskatīsiet. Lapmežciemā jau paavisam balti koki. Toties pēc muzeja apmeklējuma izejot ārā - labi, saulīte spīd, bet kur baltums no kokiem aizbēdzis? Tipisks pavasaris...
Ja kas, Lapmežciems ir pagasta centrs; pagasts sevī ietver Bigauņciemu, Lapmežciemu un Ragaciemu, kurā dzimis un nu jau arī apglabāts Imants Ziedonis. Par pagastu runājot - jāpiemin tas fakts, ka še uzņemtas Rīgas kinostudijas filmas Ilgais ceļš kāpās, Zvejnieka dēls, Sprīdītis, Nāves ēnā, Mērnieku laiki, Lielais dzintars, Nauris. Dažādos laikos uzņemtas, līdz ar to fonā esošās vietas autentiskas katra savam laika nogrieznim pagastā, visas Latvijas vēsturē. Atrodiet laiku un iespēju noskatīties. Šīs fonā esošās vēstures dēļ. Vismaz.
Tagad par pašu muzeju.
Muzejs savas telpas - ēku dala ar Lapmežciema bibliotēku. Bibliotēka pirmajā stāvā, muzejs - otrajā. Muzeja ekspozīcija - nedaudz pa ceļam, kāpņu telpā uz otro stāvu, otrā stāva kāpņu laukumā un muzeja ekspozīcijai atvēlētajā vienā telpā.
Mūs jau gaidīja, jo biju otrdien, 14-jā, zvanījusi uz turieni un pieteikusi mūsu vizīti. Un tobrīd bijām arī vienīgās apmeklētājas. Tas skaists bonuss, jo kundze, kura mūs sagaidīja, varēja veltīt mums savu tābrīža laiku un pastāstīt par to, kas nu muzeja ekspozīcijā ir. Un tas ir ļoti liels pluss izzināšanai. Jo kundze stāstīja ar aizrautību, ar mīlestību pret to, ko mums rādīja un stāstīja. Un ne tikai par muzejā redzamo ekspozīciju, bet arī par vietējām tradīcijām, kuras tomēr bija saglabājušās vēl ilgos padomjgados, bet tagad kaut kā strauji atmirušas. Konkrēti par kāzu tradīcijām.
Un tas ir kā mīnuss mūsdienām. Ja padomjgados tradīciju glabāšana bija viens no veidiem, kā pašsaglabāties kā etniskai vienībai, tad kas ir tas, kas licis tradīcijas pabīdīt malā? Nezinu, kura dārziņā jāmet kādu akmentiņu, bet - pa manam - nu nedrīkst taču ko atmest tikai tādēļ, ka nomainījusies politiskā sistēma. Tradīcijas tā kā būtu kopjama, pilnveidojama lieta, kura varētu sekot līdzi attīstībai. Nu, kaut kā tā. Un Dziesmu un deju svētkus mums taču ir izdevies saglābt cauri visām varām un laikiem! Tie veidojušies, mainījušies, bagātinājušies un ir. Šogad 150 gadi šiem svētkiem.
Tas, ka ekspozīcijā bija, tik cik bija, nu nemaz netraucēja, viss kompakti un izsmeļoši. Nē, nu nebija tur "eksponāts uz kvadrātkilometru" - bija daudz. Bet tiešām kompakti un ar mīlestību pret dzimtās vietas vēsturi kārtots. Daudz priekšmetu no zvejnieku sadzīves. Mūs ar māsu pārsteidza nelielā putnu olu kolekcija. Patīkami pārsteidza, jo nezinājām. Nezinājām, ka gulbim ir TIK lielas olas. Varētu teikt, izmērā apmēram puse no šajos laikos veikalos vai kur citur dabonamas strausa olas.
Mums vēl piedāvāja, un mēs piedāvājumu izmantojām, virtualitātes brillēs (laikam tā to aparātiņu sauc, a varbūt 3D varētu būt?) noskatīties trīs paīsas filmiņas. Par tuvumā esošo pludmali no putna lidojuma, esību zvejnieku laivā un esību uz zvejas kuģīša. Ziniet, efekts uz urrā. Skatoties tās filmiņas - pludmale skatā no putna lidojuma skatījās tā, it kā mēs no augšas tiešām ar kādu lidaparātu to visu pārlidotu. Zvejnieku laivā - jau drusku pabailīgāk, bet zvejnieku kuģītī - skats zem kājām radīja efektu, ka mēs sēžam kuģītī uz kaut kā ļoti šaura un tūlīt kritīsim lejā no paliela augstuma uz dēļiem padziļi apakšā; radās pat vēlme iekrampēties tajā, uz kā sēdējām, lai, nedod dies', nejauši nenokristu un nesasistos. Vispār - viss loti reālistiski. Noņemot tās brilles - "Ups, mēs esam telpā, nevis pludmalē, nevis uz jūrā braucošā....". Efekti patika.
Un - viņiem tur ir problēma. Netālu no Lapmežciema (apmēram drusku virs kilometra) atrodas Kaņiera ezers, kurā ir liela kormorānu (jūras kraukļu) ligzdošanas vieta. Un tie putni mazuļu perēšanas laikā ir ĻOTI agresīvi, tā ka tajā periodā labāk ligzdošanas vietai ar palielu līkumu apkārt iet (neviens jau tāpat nestaigā tuvu jebkuru putnu ligzdošanas vietām, bet šo putnu ligzdošanas vietām jāiet esot garām ar vēl lielāku atstarpi); pie viena viņiem nu ļoti patīkot parevidēt zvejnieku lomus... Dabas aizsardzība šajā gadījumā kļuvusi bīstama, ja tā var izteikties, un bezizejīga šobrīd.
Atgriežoties pie muzeja apmeklējuma. Pēc pašas ekspozīcijas apskata un skatiem tajās brillēs, mēs apskatījām vēl vienu izstādi (Lai piedod man muzeja laipnā stāstītāja, bet aizmirsu autores vārdu, atceros, ka noteikti no Lapmežciema), kurā gleznas un izšuvumi... Un atkal siltums un mīlestība darbos...
Un nesaprotu, kāpēc lielā Rīga uzspiež ko idiotisku? Bet - mīļie, ir jāpabraukā pa piejūras ciemiem, lai sajustu un saprastu pašiem sevi vismaz. Mums ar māsu šīs abas brauciena reizes - pozitīvu iespaidu un sirsnības pilni, Lapmežciemā sastaptie cilvēki siltuma pilni, pretimnākoši, ar sauli plaukstā. Rīdzinieki mīļie, jums daudz ko mācīties no cilvēkiem ārpus Rīgas. Un nav ko ar deguniem mākoņus stumdīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru