pirmdiena, 2023. gada 27. marts

Vēsture kā tāda

Šoreiz par vēsturi tā vispārināti. Nenoliedzu, ka var jau būt, ka šur tur atkārtošos uz notikumiem paskatoties vēl kādā griezumā. Bet tas jau rakstīšanas gaitā izkristalizēsies. Piebildīšu, ka šo rakstīt pamudināja daži komentāri šeit, kā arī FB sastaptie daži komentāri.

Jā, dalos ar savām jaunības gadu atmiņām, šis tas iesprūk no manu priekšteču stāstītā. Un stāstu ne jau tāpēc, ka gribētos īpaši slavināt padomjlaikus (kā te dažiem nu ļoti gribētos saskatīt), bet gan tādēļ, ka nākam šajā dienā no mūsu vakardienas. Tā virtuāli izsakoties. Un šo apmēram jau esmu kā nebūt paudusi tiešām jau kur iepriekš. Bez mūsu vakardienas nebūtu mūsu šodienas.

Drusku par to, ka mums "pičkāja" iekšā padomju ideoloģiju. Jā, skolas gados mums bija tāds mācību priekšmets kā "sabiedrības mācība", kura ietvaros uzspiediens tika likts uz pasaules redzējumu no marksisma-ļeņinisma skatu punkta. Vai mēs mācījāmies to visu "sviestu", kas tajā priekšmetā bija? Dies' pasarg! Mēs to uztvērām kā "lejamgabalu" un atzīme priekšmetā bija atkarīga no tā, cik "skaisti aplējām puķdobīti ar ūdeni". Īsāk sakot - muldampriekšmets. Grāmatas mācību gada sākumā paņēmām, un tikai. Atvērt bija neinteresanti, nemaz nerunājot par to, ka jel kādam būtu bijusi vēlēšanās lasīt visu to marazmu, kas sarakstīts bija. Augstskolas? Ja nebija izteikta vēlme ko speciāli mācīties, bet tomēr "atķeksēties" par augstāko izglītību - (un ja nebija uzsvars uz sportiskumu) tika dikti meklēta tā fakultāte, kurā priekšmets ar marksistiski-komunistisko "stāvētu patālāk". Neko nesaku par Vēstures fakultāti, kurā šī ideoloģija, vismaz teorētiski, tiek apskatīta kā viena no daudzām, bet citās, ar vēsturi nesaistītās fakultātēs priekš kam?

Filmas? Jau tajos laikos un bez uzspiediena no malas uz kino brīvprātīgi negājām, un televīzijā centāmies neskatīties PSRS filmas, kuras bija uzņemtas pirms Otrā pasaules kara. Jo - "ak šausmas, tas uzsvars uz "komunisti vislabākie", "pie mums dzīvot vislabāk" vai kas nu tur vēl - karaul, glābiet!". Nu, pēckara filmas jau sāka pakāpeniski palikt baudāmākas, bet tā ideoloģiskā "tanka straujā uzbrukuma". Nē, nu šur tur nelielā daudzumā uzradās komatiņi kā nodevas laikam. Bet visi tos komatiņus arī uztvēra kā komatiņus. Piemēri? Tā pati Dimā Trīs musketieri ekranizācija, filma Maskava asarām netic (Starp citu - šī filma pasaulē izgāja ar brīnuma piegaršu, jo ieguva Oskaru ārzemju filmu grupā, filmas režisors to statueti, tiesa, beidzot saņēma uz rokas tikai pēc PSRS sabrukuma. Neklājoties padomju cilvēkam saņemt balvas no kapitālistiem), filma Stacija diviem... Vispār jau, mana paaudze gan jau atcerēsies vēl kādas filmas iz jaunības gadiem; tādas, kuras, paldies dievam, var skatīties...

PSRS pēc pilsoņu kara no gruvešiem pacēlās un "izgāja" pasaules arēnā kā stiprs spēlētājs? Ups. Pilsoņu kara gados, īsi pēc tam prāta inteliģence vai nu sakravāja čemodānus un pabēga uz Rietumiem, vai arī, nu jau bez čemodāniem, lopu vāģos uz Austrumiem tika aizsūtīta. Labākajā gadījumā, ja uzreiz neieguva septiņas pēdas tuvākajā kapsētā. Tad no kurienes zemnieku un strādnieku valstij varēja rasties, pie kam uzreiz pēc kariem, izstrāde par elektrifikācijas veikšanu valstī? Viss tas, kā un kādiem resursiem tas veicams? Vai situācijā, kad primārais bija boļševikiem noturēties pie varas, bija laiks kādam domāt par kaut kādu elektrifikāciju? Noteikti, ka tika realizētas vēl cara laiku iestrādes. Pie viena situācijā, kad izglītotie cilvēki bija nospiedošā mazākumā, tautu parasto brīvprātīgi obligāti mācīja kaut elementārajā lasīšanā un rakstīšanā.

Tāpat ar visu rūpniecību, aizsprostu celšanu upēs elektroenerģijas ražošanai. Naivi ticat, ka bija tik daudz visādu pašmāju speciālistu, kuri spētu to visu koriģēt? Nesmīdiniet kaktusu. YouTub'ē par šo tēmu var atrast daudz un visādus, starp citu no Krievijas ārēm veidotus, klipus, kuros apstāstīta lietas reālā gaita. Daudzus tos uzņēmumus vai nu ASV vai Vācijā uzstellēja, izjauca un pēc iekš PSRS atkal salika kopā, turienes speciālisti apmācīja PSRS cilvēkus ar visu to labumu apieties. Otrā pasaules kara laikā bez no rietumbloka nākošās lendlīzes pārtikā, ekipējumā padomjiem klātos stipri bēdīgāk.

Vienkārši, tautai parastajai PSRS teritorijā dikti tās smadzenes kompostrēja. Varai bija izdevīga paklausīga masa, kura īpaši nedomā un domāt izvairās. Pie viena - jau Staļina meita uz ASV braukāja, Brežņeva meita arīdzan. Un bez problēmām.

Kaut kā tā padomju ideoloģija bija nostādīta tā, lai cilvēkam parastajam neienāktu prātā pa aizrobežām braukāt. Un neredzēt, kaut vai, pilnos veikalu plauktus. 

Vēl viens novērojums.

No PSRS uz ārzemēm starp abiem pasaules kariem braukāja izteikti inteliģence (Gorkijs, laikam Majakovskis, Jeseņins - ja nemaldos), tautai parastajai, kurai ar tiem līdzekļiem bija kā bija, tika stāstīts ka tur viss slikti un nekā. Lai tiem, kuriem nebija materiālās iespējas uz ārzemēm braukt, pat prātā neienāktu vēlēties kurp braukt. Un tautā izveidojās klišeja. Bet tā klišeja ļoti aizdomīgi sašķobījās laika periodā, kad padomju karaspēks, sitot vāciešus, no PSRS robežas aizgāja līdz Berlīnei. Par spīti visai karadarbībai nevarēja neredzēt, ka tajās kapitālistiskajās zemēs ir arī kaut kas labs sadzīvē. Un klusi piezagās domiņas varbūt - no cikla "a varbūt pie mums kas nav riktīgi?". Gan jau ka šis bija viens no iemesliem "dzelzs priekškaram" no padomju puses.

Protams, par spīti tam aizkaram, pamazām tomērt parādījās kādas iespējas arī uz ārzemēm aizbraukt. Bet pēc "purināšanas" KGB gaiteņos. Un cilvēki parastie neglābjami redzēja, ja tas "kapitālisma velns" nav tik izteikti melns, ir arī citas krāsas. 

Tas viss tā, retrospektīvi nedaudz sarakstījies.

Vispār, par vēsturi. Jau skolas gados bija izveidojies uzskats, ka daudz ticamāka ir tā vēstures daļa, kura stāsta par senvēsturi, par laikiem pirms cilvēki sāka daudz ko pierakstīt. Jo vēsture pamazām vairāk nāk uz mūsdienu pusi, jo vairāk uz daudz ko uzmanīgāk jāskatās. Cilvēks rakstošais var pārrakstīt vēsturi, ja no tā kāds labums atleks.

Un vēl mani zināmā mērā kaitina, pat kaut kur aizskar tā mūsdienu jaunās paaudzes daļa, kura tik no mācību grāmatām zinot 90-to gadu notikumus, PSRS sabrukuma mirkļus, mēģina labāk par mani zināt to, kas tolaik darījās manā galvā un pasaules redzējumā.

Ņemiet par labu, ceru, neesmu pārāk piņķerīgi sarakstījusi un ir izdevies saprotami izteikties...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru