Zinu, ka var jau būt, ka zināmā mērā atkārtošos. Laikam jau neesmu tēmu līdz galam "apgremojusi". Šoreiz nedaudz izplūdīšu par piemērošanos, nepiemērošanos un tamlīdzīgām lietām.
Ja kāds jūsu priekšā "plēš kreklu uz krūtīm" ar uzstājīgu "Es nekad neesmu piemērojies un netaisos to darīt!", vispirms tā klusiņām tam plēsējam pajautājiet - kāpēc tad viņš valkā gadalaikam atbilstošu apģērbu, kāpēc ievēro sabiedriskajās vietās kādu nebūt atbilstošu uzvedību? Tā taču ir piemērošanās apkārtējai videi. Kāpēc tas plēsējs veikalā maksā par precēm, nevis paņem tāpat to, kas viņam kurā nu mirklī ir savajadzējies? Arī tā taču ir piemērošanās.
Ir tik daudz visādu, dažādu sīkumu, kuri liek mums automātiski tiem piemēroties. Ikdienas ritums. Cita lieta, ja kas liekas nepieņemami un traucējoši. Bet tad taču ir izvēle - tiem piemēroties vai arī doties uz to vietu, kur nav šis "kas" nav, kur tas nav būtisks. No cikla "Negribi, neēd. Pats sameklē to, ko ēdīsi".
Kādam nepatīk valsts iekārta? Vismaz Latvijas teritorijā esošie, neatkarīgi no etniskās piederības, "dzīvo pagātnē" un uzskata, ka PSRS laikos bija labāk? Tādiem piedāvāt pārvākties uz Krieviju, Baltkrieviju vai īpašīgi uz Ziemeļkoreju vai Kubu. Uz vietām, kurās ir ļoti dzīvas PSRS liku komunistiskās tradīcijas. Kāpēc Ķīnu nepieminu? Tāpēc, ka Ķīna, "aizņemoties" Japānas "tradīciju", saglabājot savu "īpatnību" no pārējās pasaules paņem tās zināšanas, kuras uzskata par lietderīgu piemērot savām "īpatnībām" un ir vairāk tendēta attīstīties un "ierakstīties" pasaules tendencēs.
Par piemērošanos vēl iedomājoties. Savā 01.03.2023. rakstā par izredzēto tautu pieminēju ebrejus un čigānus. Tik papildinu - šīs abas tautas taču par spīti viņu vajāšanai cauri gadsimtiem un apkārtējās pasaules ne pārāk attieksmi pret viņiem ir spējušas piemēroties lietu kārtībai. Un ne tikai piemēroties, bet arī attīstīties, pilnveidoties. Ebreju, čigānu vidū personas, kuras ko nejauku sasadarījušas? Bet - še vietā ir citāts "Lai akmeni met tas, kurš pavisam bez vainas" (Nu, nepretendēju uz precizitāti vārdos, bet doma tāda ir). Un nevajag šīm tautām pierakstīt tikai un vienīgi visus pasaules grēkus. Tās tautas spējušas un spēj izdzīvot par spīti visam.
Garāmejot vēl mazlietiņ par tiem, kuri kaut reizi dzīvē ne labas lietas sastrādājuši. Zinu, ka par šo jau esmu izteikusies. Tomēr. Un atkal nedaudz papildināšanai pie jau teikās domas.
Nu, katram taču kur "paklupt". Drusku sāpīgāk, mazāk sāpīgi. Visādi. Un ar to "klupienu" sanāk sadzīvot visu atlikušo mūžu. Neizbēgami. Es gan drusku papildināšanai par tiem, kuri "paklupuši" tā, ka nu jau "ierakstās" pasmagi krimināllikumā. Zagšana, laupīšana, slepkavība.... Nu, jebkas no šī cikla. Pa manam, kāda jēga "lauzties" un izlikties par "beigtu zivi", ja tiesībsargi nodarījumu atklājuši un ieradušies arestēt? Kādu mirklīti paildzināt brīvību un nesodāmību? Nu, jēga kur? Tāpat sevī jāsadzīvo ar to nodarījuma spriedzi. Tiesībsargu ierašanās savā ziņā ir atbrīvojums, "nastas" noņemšana...
Tie, gadījumi, kad slepkavība kvalificējas kā reāls negadījums, nejaušība? Paslēpties un neziņot par atgadījumu ar motivāciju, ka "nobijos, negribēju nepatikšanas" vai jebko no šī cikla? Tik vai tā reiz atklāsies un tad tas nosodījums būs smagāks. Un nav obligāti, ka tiesībsargi atklās. Šajā gadījumā vienalga, kas...
Tas pagaidām viss. Kaut kā juceklīgi sanācis, piedodiet. Ja kas "garām aiziets", dodiet ziņu komentārā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru