Laikam to varētu saukt par putru manā galvā

Jau uzreiz pasaku, tas kurš izdomās, ka esmu putiniste, pats no tiem krūmiem izbēdzis un savus grēkus uz mani grib novelt. Mana valsts ir šeit, mana valdība ir Rīgas pilī, Jēkaba ielā. Kāda nu ir, tāda ir. 

1. Kārlim Streipam FB laika joslā parādījies ieraksts, kuram principā piekrītu. (Ja kas, parullējiet paši tajā vietnē, Kārļa profilā). Mēs tos Saeimas kungus un dāmas ievēlam priekš tam, lai viņi tur pieņemtu noteiktus lēmumus. Nevis svārstīgi atturētos kādu nebūt lēmumu pieņemšanā. Un tiešām - atturēties var no pankūciņas, alus bundžiņas, šokolādes.... Nu neder tajā amatā sēdošajiem svārstīties brīdī, kad nepieciešams lēmums. Visus par un pret var izrunāt kuluāros, pirms brīža, kad jāpieņem lēmums. Lēmums var būt iz tautas atbalstīts, neatbalstīts, vai jel kā citādi uztverts. Nu, tas jau cits jautājums. Un vispār, diezin vai jel kāds valdības lēmums 100% visiem ir bijis paticis. Mātes, meitas un kleitas princips zināmā mērā.

Bet valdībā esošajiem neklājas svārstīties. Amats uzliek pienākumu.

Vispār, pa manam, tur laikam vajadzētu ko mainīt. Nezinu, varbūt atklātu balsošanu? Un tos, kas neizlēmīgi balsot par vai pret, palūgt gandrīz vai obligātoriski nolikt deputāta mandātu dodot vietu izlēmīgākiem? Nu, tik ideja kā tāda...

2. Jo vairāk skatos "defektīvus", jo vairāk saprotu, ka tie noziedznieki ne pārāk ar saprātu spīd.  Nogalināt vai nozagt, pēc noslēpties? Un pēc visu laiku nevis mierīgi dzīvot, bet baidīties tikt atklātam, visur atskatīties pār plecu - ja nu...? Tas nodarījums saēd atlikušo dzīvi, agri vai vēlu vienalga atklāsies. Ja kārtībsargi tomēr neatklāj, tad pats vienalga kaut kad atklās - cik tad ilgi var nodzīvot ar smagumu dvēselē... Un būtnes, kuras ieraugot līķi, krīt histērijā, nespējot kontrolēt savu rīcību? Vispār, es jau laikam atkārtojos, šo apmēram kur agrāk nesen paudu.

3. Zinu, ka šajā punktā kārtējo reizi cepjos. Bet... Runa ir par anonīmiem (nezināmiem) komentētājiem manā blogā. Šo atgādināju savā 15.03.2023. ierakstā dodot linku uz apmēram gadu vecu ierakstu kurā paskaidroju savu viedokli. Vēl par šo tēmu izteicos pērngada 25.augusta ierakstā. Domāju, atkārtoties nevajag. Lasītāji saprātīgie respektē noteikti šo manu vēlmi. Ko lai dara, ka man nu nepatīk anonimitāte komentāros. Nē, es nevēlos pases datus un CV 175 eksemplāros ar krāsainiem papildinājumiem.  Var kaut ar niku, konkrētu kaut ko. Pie komentēšanas ailītē "anonīms" var taču kaut ko, kaut 175 burtus un 400 cipariņus ierakstīt. Lai puslīdz skaidrība ar ko un kam runāju, atbildu. Vēl kaut cik "noriju" kādus pāris samērā neitrālus komentārus, kuriem īsti atbilde neprasījās, bet - ja nu sāk agresīvos "uzbraucienus" ar izteiktu vēlmi pēc kašķa, tad nu, kungi un dāmas, jel kā parakstiet savu komentāru. Nu nepatīk man atbildēt uz komentāru, kura anonīmais autors pēc manas atbildes sāk izlikties par beigtu siļķi "Es to neteicu! To neteicu es!". Tā ka, ņemiet par labu to, ka visus anonīmos un nezināmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no uzrakstītā teksta. Būšu izteikti nejauka šajā ziņā.

4. Par šo jau arī laikam kur izteicos agrāk. Bet - nu nepatīk man "urrā" patriotisms. Kad pūlis ekstāzē izkliedz lozungus. Nu labi, kāds tajos lozungos izsakās arī bez pūļa klātbūtnes. Tādiem, kuri izsakās tikai un vienīgi lozungos, "širmis aizgājis" visa kā cita uztverei, sapratnei. 

Nesaku, ka savā reizē kādam notikumam nevajadzētu piesaistīt masas. Bet tad - ar minimālismu lozungos, bet tā, lai katrs masu sastādošais cilvēciņš skaidri, vismaz sevī apzinās kas, kur un kāpēc un tā tālāk. Lai tā masa apvienojas konstruktīvā rīcībā, kurā saplūdušas daudzas individuālas, reizēm pretējas rīcības. Nu - ja attīra platību no saaugušajiem brikšņiem, viens cērt, otrs savāc, vēl kāds zāli pļauj. Un katram ir savs darbības stūrītis, ar dažādām nozīmēm un jēgu. Nevis visi kā vilnis pārskrien pāri briksnim aiz sevis atstājot ko bezveidīgu, tukšu. Nu, kaut kā tā. Ceru, ka saprotami izteicos.

Ja mēs kur, kaut kad "parakstāmies" uz kādu lielu pasākumu, kurā iedarbinātas palielas cilvēku masas, vispirms jau tam visam jāpieiet no kritiskās domāšanas viedokļa. Visi par un pret, arī neitrālie aspekti jāizvērtē. Un uz pasākumu tad var doties ar savu viedokli, nevis kā iestādītam ķirbim ar sajūsmu skatīties uz pasākuma organizētāju un bezdomīgi, saukļos uztvert katru runātāja vārdu. 

5. Par streikiem esmu jau izteikusies agrāk, attiecībā par skolotāju streiku noteikti. Iepriekšējos rakstos streiku tēmā jau esmu šo laikam tā pamatīgāk apvāvuļojusi. Tik piemetinu. Kaut kur saprotu streikotāju vēlmi no darbdevēja ko "izspiest" ar šādām metodēm. Bet, neatkārtošos, neizplūdīšu.

Vienīgi - vai neviens nav iedomājies par to, ka darba devējam var parādīties "sava spura", un - "Tu zini, ka varu to, šito, vēl kaut ko. Zini, ka mani resursi ir tādi, kādi nu ir uz šo brīdi. Darba līgumu parakstot, visam piekriti. Tagad sāc buntoties, visādus streikus rīkot? Zini, ka ej ka tālu un dikti. Negribi strādāt, nu nestrādā, meklē ko citu. Un vispār - tev tiek maksāts par strādāšanu, nevis visāda veida apzinātu nestrādāšanu. Tur ir durvis izejai no šīs darba vietas, pieņemšu darbā citu, kaut viesstrādnieku."

Arī šāda var būt situācija. Un tad iestāsies "Ups, ko tālāk?"

Nobeigumā, nu nav man vienalga par mūsu tēvzemi, pašiem vien jākruķās, lai viss būtu un notiktos. Un tas, ka mēs varam slavēt vai pelt kādas vadošo darbinieku rīcības, ir tas, ko sauc par virzību uz attīstību. Un tas, ka mēs bijām, esam un būsim šajā vietā - vai nav kolosāli? Valdība nepatīk? Nu un kas? Ir jāatrod iespējas to nomainīt. Saviem spēkiem, saviem resursiem. Un nevajag mums laikam jau, vismaz austrumu kaimiņu noteikti, citvaras.