Ceļš uz izstādi Lapmežciema Tautas namā, izstāde un .... (bildes būs rīt)

 Vispirms par to, kā man vispār ienāca prātā turp braukt un vēl saaģitēt māsu kompānijā.

Man piezvanīja bijušais kolēģis no SIA Norstat, kurā strādāju pirms gadiem pieciem noteikti. Mēs ar šo kungu reizi pa reizei sazināmies. Kolēģis pastāstīja par šo izstādi, ieteica. Izstādi atklāja 10.martā, tā darbosies līdz 28. aprīlim. Mākslinieces: Jolanta Tifenberga, Anita Sokolova, Kristīne Šulce un Daiga Rumba. Uz atklāšanu nesanāca aizbraukt, bija citas lietiņas sasaplānotas. Vakardiena arī nu nekādi neraisīja darbošanos ārpus mājas... Bet nu sazvanīju māsu, sarunājām šodienai to "pārgājienu".

Un daba šodien pacentās, saulīte jau no paša rīta un prom netaisās; grādos arī ne mīnusi klauvēs...

Vispirms jau - apskatīju satiksmes iespējas nokļūšanai uz to Lapmežciemu. Autobusu saraksti abos virzienos iepriecināja. Satiksme "paceļama" un samērīgi  bieža. 

Pat Tautas nams Lapmežciemā nebija jāmeklē un jāprasa vietējiem tā nokļūšana - izkāpām no autobusa, pārgājām ielai pāri un jau bijām pie durvīm (Vietējie Lapmežciemā mēdz kāpt ārā, ja vajag, vienu pieturu pirms - pie Zivju fabrikas. Bet var jau laicīgi autobusā 'sabīdīties"). Toties ar to izstādes apmeklējumu "uz sitiena" sanāca aplauziens. Durvis cietu...Ārdurvis. Saskatāmies, pie viena pieklauvē aicinājums uz vientuļu vietiņu...

Lai sasaprastu, ko tad nu darīt, sazvanu to bijušo kolēģi. Lai noskaidrotu no cikiem tad tur atvērts būs. Kungs apsolīja sazināties ar meitu, lai saprecizētos un pēc man atzvanītu. Abas nopūšamies un "bīdāmies" uz kāpu zonu.

Pēc tad nu zvanu gaidot - jāaiziet tomēr līdz jūrai, ja jau esam zvejnieku ciemā. Un jūra sagādāja pārsteigumu. Starp kāpām, uz kurām nami stāvēja, un pašu jūru izteikti maza pludmales zona. Tik maza, ka to pat grūši par pludmales zonu nosaukt var visai nosacīti. Tiesa, paejoties gar jūras malu tā pludmales zona pamazām paplašinājās. Bet fascinējoši. Saule, rāma jūra... Un pa jūru pakšķinās vižņi (nu tie sīkledutiņi, kad ūdens vēl nav sasalis, bet kaut kas ledum līdzīgs pārklāj ūdens virsmu). Garīgo nedaudz bojāja apziņa, ka aizbraukts prom no Rīgas ar mērķi, bet mērķis pārdomājis.

Kad jau vilkāmies prom no pludmales šosejas virzienā ar domu - cikos tad autobuss uz Rīgu, kad kungs atzvana. Sazvanījis ne tikai meitu, bet arī Tautas nama darbinieci. Mums atslēgs nama durvis, lai mēs to izstādi apskatītu. Tik brīsniņš pie ārdurvīm jāpagaida. Urrā!

Sagaidījām, apskatījām. Un nenožēlojām, ka turp aizbraucām, bijām pacietīgas uz redzēttikšanu. Tiesa, mazuma piegarša. Kāpēc? Telpa neliela, katrai meitenei viņu darbiem sava telpas siena. It kā jau pietiekoši mazformāta darbiem. Un darbiņi tik silti, tik sirsnīgi, tik saulaini... Reizes trīs to zāli uz riņķi izstaigājām ar skumju "kāpēc tā skaistuma, labu, siltuma ir tik maz?" Gribējās vēl un vēl. Kā zaļā pļavā pasēdēt un pasildīties.... Un kāpēc viņām to skolas sienu neiedeva apgleznot? Tik daudz labestības meiteņu gleznās, un mīlestības...

Ja reiz tur bijām, ieprasījāmies vēl vienā telpā vēl vienu izstādi apskatīt. Līvijas Brigitas Pavlovskas personālizstādi. Arī tur siltums un mīlestība...

Klausieties, nu ir taču mums talanti, ir. Talanti, kuriem ir ko teikt, kuri pasaka, sasilda, sēj patiesu prieku. Tad kāpēc mums publiskā telpā "uzgrūž" kaut ko ne pārāk...?

Pie viena drusku par pašu Tautas namu. Cik nu nopratu no durvis atslēgušās meitenes stāstītā, nama celtniecībai apkaimes zvejnieki paši visādus materiālus sagādājuši, arhitektu un celtniekus sameklējuši. No ārpuses izteikta vienkāršība, bet iekšiene - uau, krāšņums. Tiešām, cēluši sev un no sirds sirdīm. Ja nesataisīsieties izstādes lūkoties, kaut pa pašu Tautas manu der pastaigāt. Katrā gadījumā sapratām, ka brauksim vēl. Ne tikai to Tautas namu vēlreiz izstaigāt, bet arī vietējo novadpētniecības muzeju apskatīt. Esot pabagāta kolekcija...