otrdiena, 2023. gada 14. marts

Mēs krustcelēs

Zinu, ka kārtējo reizi būšu neērta un pie viena kaut kur atkārtošos. Bet. Bet nu ir lietas, kuras jāzina un nedrīkst zināmā mērā aizmirst. Un joprojām par vēsturi. Nu neesam mēs absolūti balta un pūkaina tauta, ir mums plusi un mīnusi, visādi notikumi, visādi cilvēki. (Absolūti balta un absolūti pūkaina tauta ir mirusi tauta, ja kas; mirušai tautai vēsture un dzīve ir beigusies. Mums viss notiekās).

Ja kas, diezgan pulka informācijas vēstures tēmās jau esmu iepriekš skatījusi, pieminējusi. Atradīsiet rubrikās vēsture, politika, vara. Varbūt vēl kaut kur, atrodams ir.

Sākšu laikam ar to, ka man kaut kā nepatīk tas, ka pie patlaban esošās politiskās situācijas valstī notiek apmēram tas pats, kas pie iepriekšējās politiskās sistēmas valstī. Proti, vēstures faktu noklusēšana zināmā mērā. Tik ar vienu atšķirību: padomju gados izvairījās runāt par Latviešu leģionu vācu armijas sastāvā, izvairījās runāt par ilglaicīgu pretošanos padomju varai bruņoti - bija tie, kas 1944.gadā aizgāja mežos, lai bruņoti cīnītos pret padomjiem. Tagad izvairās runāt par Latviešu sarkanajiem strēlniekiem, par Latviešu divīziju Padomju armijas sastāvā. Nē, šie divi aspekti netika un netiek noliegti, bet katrs savā laikā ir bijusi ne pārāk aprunājama tēma. Un abos laikos savā ziņā tiek noliegta liela daļa mūsu tautas cilvēku, tautas vēsture. 

Un savā ziņā kaut kā neērts ir tas fakts, ka kādā mērā latviešu sarkano strēlnieku darbošanās Krievijas ārēs Pilsoņu kara laikā bij plusžetons Latvijas pirmās brīvvalsts atzīšanai. Zināms pateicības žests no Uljanova-Ļeņina puses par palīdzēšanu noturēties pie varas. Protams, šis mans apgalvojums nav viennozīmīgi "Tā tam būs būt!". Visi notikumi visur risinās kompleksi ar vairākiem objektīviem iemesliem, daudzpusīgas situācijas, bet šis ir viens no punktiņiem Latvijas kā teritoriālas vienības vēsturē.

Un ziniet, es kaut kur lepojos, ka esmu piederīga tautai un zemei, kuras nosacītie līdzpilsoņi ir spējuši ietekmēt apkaimes laiku un telpu. Par spīti tam, ka pa šo pleķīti dažādos laikposmos dažādas citas tautas ar citām varām pastaigājušās "aborigēnus" kacinot un mēģinot iegrožot.

Pirmkārt še gribu pieminēt Krievijas imperatrisi Katrīnu I, Pētera I otro sievu, kura pēc Pētera I nāves sagrāba varu Krievijas impērijā. Man skolā tika stāstīts, ka minētā imperatrise bijuši Alūksnes mācītāja Glika audžumeita, bārenīte, par kuras izcelsmi nekas neesot zināms. Bet patiesībā ne nu bārenīte, nekā. Pārtikušas dzimtas atvase.

Vēl gribu pieminēt hercogu Bīronu. Nē, ne to, kura valdīšanas laikā Kurzemes-Zemgales hercogiste ieguva savas kolonijas. Runa ir par praktiski pēdējo hercogu hercogistes tronī. Viņa ietekme Krievijas galmā bija nu ļoti liela. Viņš bija ļoti tuvu stāvoša persona imperatrisei Annai līdz pat viņas nāvei. Hercoga ietekme uz Annu un notikumiem Krievijā raksturo ar apzīmējumu Bironiāde. 

Teiksiet, manis pieminētie vēstures personāži nav latvieši un kāds viņiem sakars ar latviešu vēsturi?  Piekrītu, nav latvieši. Bet ietekme tomēr ir. Nāk no Latvijas teritorijas, līdz brīdim, kad liktenis viņus aizvizināja uz Krievijas ārēm, darbojās še pat; un kur teikts, ka nav bijusi saskarsme ar "aborigēniem" jel kādā mērā?

Vēl pie sarkanajiem strēlniekiem atgriežoties. Kā fakts - nu nebija visi tur 100% komunisti utt. Vairums vienkārši karā parauti cilvēki. Tai laikā - Pirmais pasaules karš šajā reģionā plūstoši pārauga Krievijas pilsoņu karā. Nu, ar nelielu laiks spraugu starp abiem kariem. Un likme bija, atkārtojos, Latvijas neatkarība. Fakts, nevis politiskā pārliecība. Pēc Pilsoņu kara beigām ļoti daudzi atgriezās Latvijā, jau brīvajā Latvijā. Bet daudzi palika Krievijā, galvenokārt tie, kuriem bija politiskā pārliecība (vismaz vairumam palicēju). Un palicēji tur līdz 1937.gadam noteikti ieņēma vērā ņemamus amatus Krievijas valsts vadībā. Pameklēšos internetā, kur citur - kādus uzvārdus piemeklēšu. Tik nesolu uzreiz un uz sitiena, ir arī citas darāmlietas, ne tikai internets.

Ja kas, un nu ļoti, ļoti teorētiski un ar tik pat ļotu varbūtību - ja mūsu bāleliņus izdomātu aicināt palīdzēt Krievijā kādam varu noturēt, likme jau būtu pavisam, pavisam cita. Un diezin' vai tā likme būtu Krievijai kā tādai šobrīdējā konfigurācijā izdevīga. Pa manam - nu ļoti liels sabrukums, Krievijas urrā patriotu atgriešanās etniskās dzimtenes robežās, viss pārējais - kādi citi valstiski veidojumi. Par šādu iespējamību jau arī kur iepriekš esmu izteikusies.

Un kur vēl Minhauzens un Ulubele... (Gan jau ka vismaz mana paaudze lasījusi grāmatu par Minhauzena piedzīvojumiem).

Un uzsveru (atgādinājums īpašīgi piekasīgajiem) - nu nekādi neesmu par šobrīdējiem notikumiem Ukrainas sakarībā, kremlina politiku. Esmu par to, ka jāzina sava vēsture, lai vai cik nepatīkami būtu kādi vēstures mirkļi. Ja kas, tik garāmejot pamanīju piesitienu, Gambijā joprojām, pat pēc daudziem gadsimtiem ne īpaši žēlojot mūsu kuršu kolonistu piemiņu.. Un Tobago salā daudzi acīmredzami afrikāņu rasei piederīgo nēsājot latviskus uzvārdus. Nu, par šo arīdzan jāpameklējas infas precizēšanai.

Un šobrīdējā situācijā ne pārāk patīkamas sajūtas izraisa tagadējā jaunā paaudze, paaudze, kura izaugusi un nobriedusi jau šīs brīvvalsts laikā. Dažās sarunās nākas uzklausīt to, ka viņi labāk par mani izliekas zinām tos laukus, kuru līdzdalībniece biju. Grib būt viszinoši mēģinot apgalvot, ka labāk par mani, manas paaudzes cilvēkiem zina to, ko un kā jutām savus iepriekšējo gadu notikumus. Un ne pārāk grib sadzirdēt to, ko stāstu. Un tas jau atkal - skolā mācītās vēstures vienvirziena traktējums.

Te tik dažiem vēsturiskajiem aspektiem pieskāros. Mēģinu uz vēsturi skatīties plašāk, vēsture, tās zināšana jau ir bagātība pati par sevi. Un vēlreiz, jo vēlreiz - mūsu vēsture ir mūsu tāda, kāda nu tā ir. Ar visiem āboliem un govs pļekām. Visāda un daudzšķautnaina. Jāzina un jāpieņem tāda, kāda nu ir.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru