Un atkal Vecmīlgrāvis

Es atkal esmu Vecmīlgrāvī, par kuru nedaudz rakstīju jau iepriekš. Šoreiz ne strādāšanai, bet dzīvošanai.

Manas sajūtas šeit? Zināmā mērā eiforija. Eiforija no tā, ka atkal esmu šeit, rajonā, kurā šī gadsimta sākumā strādāju skolā par lietvedi. Dzīvesvietu caur ss.com par saprātīgu cenu atradu tieši tajā Vecmīlgrāvja nostūrī, kuru neslikti pazinu un pat ēka izrādījās tā, par kuru biju iedomājusies lasot sludinājumu.  Bijušās nezinu kāda uzņēmuma kopmītnes, kas tagad skaitās dienesta viesnīca un kurā dzīvo ļoti dažāds kontingents, kas nu noteikti nestrādā vienā Vecmīlgrāvja esošajā uzņēmumā. Manīju pat krietnā pensijas vecumā esošu tantuku.

Kad ievācos šeit, bija sajūta, ka zināmā mērā atgriežos mājās. Vakar vakarā, iekārtojoties savā istabā, sapratu, cik ļoti esmu noilgojusies pēc šejienes, pēc Vecmīlgrāvja. Un pie viena to visu papildināja ceriņziedu laika labsajūta. Slimnīcā esot nācās priecāties tikai par kastaņkoka ziedu svecēm. Te, savukārt, ir daudz ceriņkrūmu privātmāju pagalmos. Un visi pirmajā plaukumā. Kad vakar kliboju un Rimi supermārketu ielas piepildīja piesātinātā ceriņu smarža pēc kuras biju tik ļoti noilgojusies....

Darba iespējas šajā mikrorajonā - kugubuves remonta rūpnīca, 3 skolas, daži bērnudārzi, veikali, dažas kafejnīcas. Kam nesanāk atrast darbu šajos uzņēmumos, braukā uz centru. Satiksme šeit ir laba - 4ru maršrutu autobusi, dzelzceļš - netālu atrodas Ziemeļblāzmas stacija, mikroautobusi. Mežaparks un Zvērudārzs atrodas praktiski netālu. Netālu ir arī Ķīšezers ar peldēšanās iespējām. Var pat ar pilsētas autobusu - 24to - aizbraukt līdz jūrmalai Mangaļsalā.

Iedzīvotāju sastāvs ļoti nacionāli raibs, latvieši pat ir mazākumā. Pārsvarā krieviski runājošie, un vairums nebūt nav krievi. Ļoti daudz ir citu nacionalitāšu pārstāvji, kas nebūt nav krievi, kaut arī runā krievu valodā.

Žils Verns: Kapteiņa Granta bērni

 Pārlasu jaunībā, pusaudža gados lasīto Žila Verna Kapteiņa Granta bērni.

Grāmata sarakstīta 19.gadsimtā un droši var apgalvot, ka ļoti noderēja tā laika skolasbērniem kā ģeogrāfijas un vēstures grāmata. Arī pašlaik noderētu, kaut arī grāmatā esošā ģeogrāfijas un vēstures informācija pa šiem vairāk kā simt gadiem kopš grāmatas sarakstīšanas brīža daudz kas ir nācis klāt ģeogrāfijas un vēstures zinībās.

Sižets ir veidots kā galveno varoņu ceļojums apkārt pasaulei pa 37to paralēli kuģa avārijā cietuša un izglābušos no noslīkšanas kuģa kapteiņa un divu matrožu meklējumos lai tos pārvestu mājās uz Skotiju. Ceļojuma laikā ar viņiem norisinās dažādi piedzīvojumi, kurus papildina viena no ceļotāju - ģeogrāfijas profesora - stāsti par vietām, kuras tiek apmeklētas ceļojuma laikā.

Grāmatu lasot var jau, protams, izlaist tās vietas, kur tiek stāstīts par ģeogrāfisko atklājumu gadaskaitļiem un vietu atklajējiem, un vairāk pieversties pašu varoņu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Bet tomēr viss grāmatā ir organiski savijies un interesants pat tagad, kad man vairs nav pusaudža gadu, kad pirmo reizi lasīju šo grāmatu.

Katrā gadījumā silti iesaku. Nebūs jānožēlo.

Kārtējo reizi no visa pa druskai

1.  Kāds baudījums pamosties vietā, kurā neviens neaizcērt durvis ar tādu joni, ka pat mironis zārkā salektos ar "What the fuck" un īpaši uzraugāmā palātā nevienam nav aurošanas lēkme, kuru var dzirdēt jau pa krietnu gabalu. Tiesa, ir žēl tos tantukus, kuri ar savu vecuma demnci vai Acheimeru ir nonākuši šajā slimnīcā un uz laiku top aizmirsti no pašu tuvāko puses. Kamēr es tur biju, šiem tantukiem pat pienesumi no mājām kā ģimenes atbalsts ļoti pietrūka. Toties netrūka tādu īpatņu, kurām slimības bija mazāk nekā bezkaunības. Lielāko vairumu no mums kāds tomēr regulāri apmeklēja, atnesa kādus našķu krikšus papildus tam, ko bijām lūgušas atnest kā nepieciešamas lietas. Tad nu atradās tādas, kas "uzēdās" un bija gatavas izdiņģēt šos nelielos pienesumus sev, kurām nepietika ar to, ka top ar kaut ko uzcienātas, viņas bija gatavas diņģēties tik ilgi, kamēr dabon sev visu sev nepiederošo pienesumu (ja bija, kas ļāvās šādai diņģētājai un nesūtīja to trīs durvis tālāk). 
2. Kamēr biju slimnīcā, bija iespēja pievienoties meitenēm, kuras bija izdiņējušas no medpersonāla noskatīties divas hokeja spēles. Latvija - Kanāda un Latvija - Kazahstāna. To, ka mūsējie uzveic Kanādu neatstājot tai nekādas iespējas, neviena no mums pat gaidījusi nebija. Tas bija krietns pozitīvais šoks, "Sasist" Kanādu - vienu no pasaules spēcīgāko šī sporta veida komandām - to var nosaukt tikai par brīnumu. Nav brīnums, ka spēlē ar kazahiem mūsējie bija krietni "izpumpējušies". Tomēr punktu godam nopelnīja.
3. Tagad nu jau drošāk staigāju un pārvietojos. Laikam jau iepriekš rakstījusi aprakstot Vidzemes (Valmieras) slimnīcu, ka aprīļa sākumā salauzu kāju. Tad nu tagad jau kādu nedēļu ģipsis ir noņemts. Kad tas tika ņemts nost, abas ar māsiņu smējāmies, ka tajā slimnīcā marli nav žēlojuši un ģipsim pa virsu to likuši no sirds. Nācās kā sīpolu lobīt, lai var visu ģipsi noņemt. Tiesa, uz savu galvu biju sākusi likt to kāju pie zemes un pamazām staigāt jau ceturtajā nedēļā kopš ģipša uzlikšanas un slimnīcā pamazītēm staigāju ar visu ģipsi. Pēc noņemšanas staigāšana jau kļuva krietni raitāka, kaut arī vēl jūtami piekliboju un pārvietojos sīkiem soļiem. Bet kas par baudu staigāt bez svara bumbas kājas vietā! Un pie viena vairs nav jādomā, kā to kāju iekārtot guļus stāvoklī tā, lai būtu ērti ne tikai kājai, bet arī pārejam ķermenim. Savā ziņā eiforija.

Kārtējo reizi meklēju

 Šoreiz meklēju divistabu dzīvokli par saprātīgu cenu. Nav obligati Rīgā. Ar mani kopā būs pieaudzis dēls un kaķis. Mums tas dzīvoklis akūti un ātri nepieciešams.

Tvaika iela, Aptiekas iela, Aleksandra augstumi - viss viens

 Nācās trīs nedēļas pagulēt šajā slimnīcā. Kopiespaids neviennozīmīgs.

Nodaļas slimnieku sastāvs raibs - no dažādu nervu slimību vieglām formām līdz smagām. Līdz ar to vieglo formu slimniekiem jāatrod risinājums savai problēmai un pie viena jādzird smago formu saslimsanas gadīgumu lēkmjveidīgās aurošaas, kas dzirdamas pat uz ielas pat tad, kad nodaļa atrodas otrajā stāvā. Pie viena nepārtrauktā durvju dauzīšana normālas aizvēršanas vietā. Un durvju aizciršanu ļoti piekopj personāls. 

Par ārstiem neko sliktu nevaru pateikt, Laipni, zinoši, pretimnākoši. Taču to nevar teikt pilnā mērā par citu nodaļas personalu - māsiņām, sanitārēm. Daļa ir laipnas un pretimnākošas neatkarīgi no grūtībām, kuras rodas strādajot nodaļā ar šāda veida saslimšanām. Citas atkal izskatās pēc garastāvokļa cilvēkiem. Dažas jau no paša rīta, atnākot uz maiņu, ir piktas un īgnas uz visu atlikušo maiņu un cilvēkiem nodaļā. Tām reizēm ir gribējies asi pateikt "Ja negibi strādāt šeit, meklē citu vietu. Un vispār - ja nebūtu mūs, slimnieku, tev vispār nebūtu darba šajā vietā un profesijā." 

Tagad pie viena visā slimnīcā ieviesta kārtība atskaitities par jebkuru nieka tabletīti. Ir praktiskas problēmas pieiet pie vakarā dežūrējošās māsiņas un paprasīt elementāru pretsapju vai vedera izejas mīkstināšanas līdzekli ārpus ārsta noteiktjām zālēm, ja pēkšņi rodas akūta nepieciešamība. Ir ļoti stipras izedzes pēc šāda palīdzības lūguma tapt aizsūtītai atpakaļ uz palātu. Protams, neteikšu, ka tā rīkojas visas māsiņas, bet nu vairākums gan. 

Protams, koronas vīruss ir ietekmējis dažus citus turienes dzīves aspektus. Ar ciemiņiem iespējamns pakomunicēt tikai skatoties pa logu un sarunājoties pa mobilo telefonu. Tiesa, pienesumus drīkst saņemt. Pīpētajus kā cālēnus savāc vienkopus un kolektīvi sanitāres uzraudzībā izved laukā uzpīpēt noteiktās stundas, pīpētava uz vietas, nodaļā, ir normalformā pieejama tikai nakts stundās. Oficiali no 22.00 līdz 7.00. (Bet nu protams, tā ir sarunājama lieta - kad vairums nodaļas personāla ir beiguši darbu un dodas mājās, atlikušie meddarbinieki atver pīētavu jau praktiski drīz pēc vakaiņām. 

Arī uz elementāru pastaigu slimnīcas teritorijā cilvēkus sasauc kā cālēnus un sanitāres pavadībā izved pastaigāties.

Katrā gadījumā ir iespaids par šo slimnīcu no iekšienes un kārtējās klišejas likvidēšana. Kādreiz domāju, ka tur atrodas tādi, kuri ir pilnigu "čau", alkoholiķi un disidenti. Bet esot tur, saskāros ar pacientiem, kuri ar ārsta palīdzību cenšas tikt galā ar ne pārāk smagām nervu saslimšanam - depresijām, ārejo faktoru radītiem stresiem, tā sauktajiem "sīkajiem nervu sabrukumiem".

No visa pa druskai

1.  2916.gadā rakstīju par lētu hosteli, kurā nodzīvoju veselu menesi pavasarī un tad vēl vasaras sākumā braucot un Rīgu reizēm pārnakšņoju. Tik vēlāk neuzrakstīju, ka tieši tas hostelis tā paša gada rudenī jau bija ciet. Zinu to tāpēc, ka darbu meklējot biju tur iegriezusies un tad arī konstatēju faktu. Tai daudzstāvu namā virs Makdonalda Stacijas laukumā vēl ir palikuši daži hosteļi, bet tie jau ir padārgi. No nepārbaudītām ziņām - darbinieki ir sūdzējušies dažādās instances ka netiek maksāta darba alga un netiek slēgts darba līgums. Uz šo sūdzību pamata tad arī hostelī esot veiktas pārbaudes un tas esot slēgts. No savas puses varu piemetināt atmiņas par to, kāpēc negāju uz virtuves telpu gatavot kārtīgu siltu ēdienu, bet iztiku ar rīta kafijas ūdens uzvārīšanu, pusfabrikātiem un reizēm pusdienām pilsētā - virtuves telpā bija ieperinājušies tarakāni, par kuriem darbinieki nelikās ne zinis.
2. Mani kaitina mazais pansionātu skaits valstī. Un garās rindas uz vietām tajos. Rīgā es zinu kādus četrus pansionātus, kurus kuriē gan valsts, gan pašvaldība gan arī citas juridiskas iestādes. Kad pati stāvēju rindā uz vietu pansionātā, pie kam valsts pansionātā, man uzreiz pateica, ka būšot ilgi jāgaida uz brīvu vietu, tāpēc padevos dēla kūguam izstāties no rindas, viņš man palīdzēšot, kad būšot vajadzīgs. Kad mēģināju atjaunoties rindā uz valsts pansionātu, bija nomainījušies kritēriji, pēc kuriem šajā rindā uzņem un man tika atteikta vieta rinda. Esot pārak vesela, Ja man būtu vecuma demence, tad varētu runāt par iespēju tikt pansionātā. Bet man līdz vecuma demencei tiekties vēl ilgi un dikti. Un tagad pie viena ar visām gripas un kovida karantīnām naktos tupēt četrās sienās un netikt nekur, pat līdz veikalam nee. Cik zinu, lauku rajonos daudzi pansionāti tiek likvidēti mazā pacientu skaita dēļ. Protams, pilsētu socdienesti piedāvā vietas arī lauku rajonu pansionātos, bet tie tiešām ir patālu no satiksmes līdzekliem vai arī satiksme ar tuvākajiem miestu, pagastu centriem ir tik neērta, ka nav vērts mēģināt kur nokļūt. Pie viena zinu, ka tai pašā Gaiļezera pansionātā ir brīvas vietas. Šīs brīvās vietas ir pansionāta papildus peļņas avots. Rīdzinieki par attiecīgu samaksu var uz kādu laiku ievietot savu veco, slimo radinieku ievietot pansionātā ārstu un personāla uzraudzībai. Esmu bijusi lieciniece šādam gadījumam.
3. Par fiziskajiem invalīdiem runājot. Viss Rīgas centrs ir sabūvēts neinvalīdu dzīvei un ērtībām. Tas turpinājās arī padomju gadu dzīvokļu celtniecībā. Tik jau šolaiku celtniecībā top pamazām piedomāts arī par invalīdiem ratiņkrēslos. Bet, ja tā padomā - cik cilvēku pēc kara no frontes atgriezās bet kājām, rokām, cik cilvēku locekļiem palika arī padomju laikos dažādu objektīvu iemeslu dēļ. Ja cilvēks perfekti iemanījas apieties, kusteties ar krukiem un pie viena dzīvoja ēkas pirmajā stāvā, tad pārvietošanās problēma bija puslīdz atrisinata. Varēja kaut uz parku aizlēkāt un uz soliņa pasēdēt. Bet piektais, sestais stāvs bez lifta jau bija problēma. Tā nu daudzi tā arī nodzīvoja savu mūžu četrās sienās dzīvoklī pa logu verojot gadalaiku maiņas, citu informāciju iegūstot no radiem, draugiem, paziņām, radio un televizora.

Saulains 1.maija rīts ar dažādām atmiņām

1.  Par 1.maija gājieniem un to, kā tauta no brīvprātīgi obligātā pasākuma mēģināja rast arī kādu prieciņu, esmu jau rakstījusi laiciņu atpkaļ. Savs funs tam tomēr bija, bet varbūt tas sakrita ar jaunību un līdz ceļiem seklo jūru un zaļāko zāli. Mums politika bija pie kājas, to risināja vecākā paaudze, bet dvēseles lidojums brīvdienas un svētku iespaidā. Un mums bija vienalga par šo svētku obligātorisko raksturu. Mēs nebijām tur iekšā, mēs bijām malā. Un tad jau tas ir drusku savādāk.
2. Toties mēs no visas sirds izbaudījām valsts dotās divas brivdienas un vēl gaidījām papildus brīvdienu 9.maijā. Toreiz tas monstrs Uzvaras parkā nebija uzcelts, arī obligātorisko gājienu par godu šim datumam - Uzvaras dienai - nebija.  Toties bija sankcionētie tusiņi. Veterāni un vecākā, karu piedzīvousī paaudze pulcējās pie klātiem galdiem ar savām atmiņām un stāstiem. Mūs šie tusiņi pārāk neskāra, jo bijām un esam pēckara paaudze, kura par karu un tā šausmām dzirdējām tikai no vecākās paaudzes. Toties tusiņi - tie bija svēta lieta. Pulcējamies un svinējām bez tā konteksta, kas bija abām divām paaudzēm pirms mums.
3. Nezinu ko tagad dara arodbiedrības un vai tādas vispār pastāv. Kad es vēl pirms pirmajām kāzām un dēla piedzimšanas strādāju ģeologu laboratorijā, mūsu arodbiedrība organizēja teātra biļešu pasūtīšanu dažādos teātros un mēs jau laicīgi varējām iegādāties biļetes uz dažādām izrādēm.Tāpat arodbiedrība organizēja grupu braucienus ekskursijās uz dažādām PSRS vietām. Un vienmēr bija garantija, ka nokļūsim kur vajag un redzēsim visu ieplānoto. Un rindās uz populāriem muzejiem, kā, piemēram, Ermitāža Pēterburgā, mums nebija jāstāv. Grupas muzejos laida iekšā bez rindas. Un arodbiedrība nodarbojās ne tikai ar to. Ja radās kādas privātas grūtības, bija garantija, ka arodbiedrība atradīs iespēju palīdzēt. Tiešām būtu ļoti interesanti uzzināt, ko arodbiedrības dara mūslaikos, ja vispār tās eksistē.