Nu, tā...

Tāds kā pārdomu nopūtas mirklis. Laikam.

Fiziskais nogurums, fizisko spēku izsīkums ir daudz vieglāk atjaunojams resurss, nekā morālais izsīkums. Nav tukšs apgalvojums. Gan jau ka paši esat saskārušies. Pēc nogurdinošas fiziskas slodzes n-laika garumā pietiek dienu, divas, reizēm divas ar pusi dienas laiski pavārtīties dīvāna savas darbības mājās nominimaizēt līdz nepieciešamajam pietiekumam darbību - tualetes telpa periodiski, varbūt duša/vanna, darbības kāapēdama sagatavošanai (ja var atļauties monetāri, virtuves darbības top minimaizētas līdz fastfūda pasūtīšanai caur Bolt vai Wolt), vēl kādiem sīkumiem paša labsajūtai un spēku atjaunošanai. Tad tie spēki tā lēnītēm un pamazām atnāk atpakaļ nākamajam fiziskajam uzrāvienam.

Toties gadījumos, kad morālo spēku uzkrājums visādās aktivitātēs, darbībās (pat ja tās nepavada pārmērīgi daudz fizisko rezervju pielietojuma) - nu, tas ir resurss, kurš pāris dienās tik viegli nemaz neatjaunojas. It sevišķi, ja darbošanās aizgājusi līdz kaut kādai robežai vai pat aizgājusi morālo spēku tuvumam mīnus bezgalībai. Kad tās morālās, prāta iespējas jau sāk "buksēt" un radīt plaisas paša spēkos. Un tad iestājas "Karaul, glābiet, slīkstu". Jo iestājas mazspēja (vai vispār nespēja) būt adekvātam apkārtējās norisēs, parādās kašķīgums, ne vienmēr adekvāta apkārtējo uztvere, vēlme kādam "uzbraukt ar tanku" tukšā vietā un ne par ko. Rodas tikai īgnums pret visu un vispār, vēlme aizbraukt tālu un uz ilgu laiku, nevienu neredzēt, nevienu nedzirdēt. Pa ceļam nodarot pāri tiem, kuri to vismazāk pelnījuši.

Personiskā pieredzē balstīts. Kaut kādas iekšējās rezerves jau ir tuvu nullei, ir vēlme visu pamest un nevienu neredzēt pa ceļam "uzbraucot" kādai/kādiem. Kaut kādi paranoidāli zemteksti apkārtējo darbībās tiek saskatīti tur, kur to laikam nemaz nav. Es gribu kļūdīties savos šībrīža vērtējumos. Gribu, bet pagaidām neredzu ne savu paranoidālo domu apstiprinājumu, ne to pašu domu noliegumu.

Saprotu, kas ar mani notiek, meklēju savās dzīlēs kādu pavisam noslēptu spēku savākties, neiesēsties kaktā žēli īdot un truli blenžot filmiņas bezjēgā bez izpratnes par to, kas tajās filmiņās īsti notiek. Pamest esošās avenes, aizdoties kaut uz slimnīcu uz mēnesi apmēram? Teorētiski iespējams, praktiski - negribas zaudēt laiku, ceru atrast sevī apslēptos resursus savākties un iet tālāk. Jo virziens ir skaidrs, tik darīšanas vaina.

Kamēr neesmu sevi kur "iemūrējusi" uz nenoteiktu laiku, tikmēr ir cerības kaut sīkiem solīšiem kaut ko pamazītēm izdarīt. Kaut līdz veikalam aiziet, kaut kādu kaktu mājās iztīrīt, kaut grāmatu palasīt. Ja nekam citam "nav iekšās". 

Nezinu.

Cenšos sevi savākt. Daru to, kam izdodas sevi savākt un priecāties, ka esmu ko darījusi, kaut uz sīkdarbību sevi mobilizējusi. Vai tas palīdz? Nezinu. Toties ir darbība un gandarījums par to, ka esmu tomēr ko padarījusi.